“Mirkļi tevi pārveido,” saruna ar radošo, daudzpusīgo un sirsnīgo dzejnieci Maiju Laukmani, kuras sirds vienmēr piederēs Kurzemei
Dzejniece Maija Laukmane ir īsta kurzemniece – bērnību pavadījusi Kandavā, bet, kad jaunībā nonākusi izvēles priekšā – starp Dobeli un Talsiem – bez pārlieku lielas domāšanas izvēlējusies palikt Kurzemē. Un tā arī tagad rit dzejnieces ikdiena – ar sirdi un dvēseli Talsos. Mūsu saruna notiek Aleksandra Pelēča lasītavā Talsos, kas pārpildīta ar dažāda vecuma grāmatām un informācijas materiāliem, kas cēli sakrauti telpas pašā viducī. Esam jau pazīstamas, jo es pamatskolas laikos apmeklēju viņas literāro studiju, kuras ietvaros radās arī skolēnu dzejas grāmatiņa.
Ar ko iezīmējas šis laiks?
Šī dzīvošana ir tāda pienene, kas ir pilna ar pūkām, un ir tik daudz domu, tik daudz no viena cilvēka, no katra no mums lido ārā, domas, sāpes, prieks, laime, izmisums un īkšķa turēšana arī lido ārā, tās arī ir tās domas, tas ir piesiets pie laika, kurā mēs dzīvojam, no tā nevar izbēgt, un paldies Dievam, ka nevar izbēgt, jādzīvo vien līdzi. Man īstenībā domas šeit, sēžot lasītavā laiku pa laikam atgriežas pie viena skaista brauciena uz Dobeli. Tas bija laikā, kad ziedēja ceriņi, mēs katru gadu braucam un man tur Dobeles kapos ir apglabāta kursa biedrene, tad pie reizes mēs sakopjam viņas mūžības vietu. Mēs parasti pārnakšņojam tādā Vācu latviešu biedrībā, un biedrības priekšsēdētājs teica, ka mēs arī šoreiz tur varam pārnakšņot, bet tur tagad viena ukrainiete dzīvo. Un es no sākuma nobiklojos un domāju, ka mēs viņai traucēsim, viņa jau tā ir izjaukta kā tāda mozaīkas glezna, pazaudējusi savu vietu un tagad ir citā zemē, citos apstākļos, neziņā. Bet mēs tur tomēr aizbraucām, un iepazīšanās ar šo vienreizēji jauko sievieti, ka es te, sēžot savā darba vietā joprojām turpinu no viņas mācīties, kā tu tur vari tā neīdēt, nečīkstēt, nevaimanāt, tā ir vienreizēji spēcīga prasme, tā izslieties, vienkārši ticēt tam, ka būs labi. Viņai ir divi dēli, tie abi palika karot, viņi gribēja, lai mamma ir drošībā. Tā ir liela prasme, un redz, kā, man likās, ka es arī esmu spēcīga, bet man vajadzēja satikt šo ukraiņu sievieti, lai sevī kaut ko no jauna uzvilktu, atcerētos. Nu, tā es dzīvoju, tāpat kā visi mēs, domājot par to, kas notiek un kāpēc notiek.
Kā jūs raksturotu Kurzemi?
Kurzemē nemaz nav visi tādi atturīgie cilvēki, mēs esam tik visādi, tik dažādi, un man liekas, ka Kurzemē ir ļoti talantīgi cilvēki, kaut kā mums Dievs ir atļāvis gan ainavu skaistu, gan jūru, gan vigas un kangarus, ko runā Kurzemē, tā ir Kurzemes leksika, pakalnus un ieplakas, bet mums ir arī ļoti talantīgi cilvēki, perspektīvi, tādi mākslinieki, rakstnieki, visa Latvija ir bagāta no Kurzemes. Un es arī domāju, ka Latvija, kopā ņemot ir tik mīļi maziņa, ka katras vietas skaistums, pilnums un noslēpums veido visu Latvijas kopējo skaistumu.
Kā rit jūsu ikdiena? Ko jūsu diena sevī ietver?
Kustībā tā ietver nepasakāmo, jo katra diena ir citādāka un katrai dienai ir savs plānojums un savas negaidītības. Aizvakar es esmu Rīgā un man zvana Džuzepe, mūsu Valdgales dzirnavu itālis, viņš ir ļoti biežs viesis šeit lasītavā, un viņš man saka, ka stāv pie durvīm, jautā, kur es esmu. Bet es viņam saku, ka es nevaru, esmu Rīgā. Un vakardienu es arī biju pilnīgi citādi plānojusi, bet man vajadzēja aizbraukt pie Džuzepes ciemos, un vienmēr kaut kas ceļa zīmēs un ceļa gaitās iznāk citādi. Bet apziņā un dvēselē, un iekšējā pulkstenī es strādāju, es pašlaik ņemos ar senajiem vietvārdiem, kādu laiciņu atpakaļ man vajadzēja vienkārši izdarīt tādu vērtīgu darbu, lobīt no Mīlenbaha vārdnīcas ārā mūsu vietvārdus. Atrast nozīmi Kolkai, Saunagam, Veģiem un tamlīdzīgi. Jo es tālāk eju, jo interesantāka tā lieta parādās. Neviens vārds nav tāds, ka viens burts pielikts klāt pie otra, tad pielikts trešais un jēgas nav. Katrs vārds nes sevī līdzi to jēgu. Piemēram, Kolkas nosaukums ir pavisam vienkāršs – tas ir ūdens padziļinājums, kad pēkšņi paliek dziļš, nav, kur vairs nolikt kāju. Un tā visiem vārdiem ir kāda sena nozīme apakšā.
Esmu pamanījusi, ka jūs katru dienu feisbukā publicējat pagaru rakstiņu par visu ko. Katru dienu tiek atspoguļots kas cits. Kur tam smeļaties iedvesmu un gribasspēku?
Sākumā bija tā, ka es nemaz nebiju feisbukā. Un man bija nometne pusaudžiem, tur strādāja gan sporta skolotājs ar sportiskām aktivitātēm un uzdevumiem, bet man bija literatūra un teātris. un mazos pārtraukumos mēs, skolotāji, satikāmies un runājām par šo un to. Un vienā brīdī sākās sarunas par feisbuku. Visi runā, acis mirdz, bet es saku, ka es gan neesmu feisbukā. Un Normunds Krūze, sporta skolotājs man ļoti izbrīnīts prasa: “Tu neesi feisbukā? Tu esi tik atpalikusi?” Un es viņam atbildu, ka jā, un es ar to lepojos! Tad es aizeju uz nodarbību, un kad nodarbība beidzas, es atnāku atpakaļ, viņš saka tā: “Tev ir šeit uztaisīts konts, parole ir lūk, šeit,” tā viņš mani apmācīja, kas un kā jādara, un, lūk, es biju piereģistrēta feisbukā. Bet es nezināju, ko lai es tur daru. Un man sanāca tur pēkšņi ļoti daudz draugu, un es domāju, ko lai es tur daru. Ēdienu receptes neder, ēdienu es negatavoju, tas man pilnīgi neinteresē. Bet kaut kas man jādara ir. Un tad beidzās nometne, un es strādāju Ventspils Rakstnieku un tulkotāju mājā vienu mēnesi. Un ne jau es tur visu laiku ņēmu un rakstīju, lai gan es ļoti daudz ko tur padarīju. Bet tur arī citi rakstnieki ir un tad tur rodas tās sarunas, kas arī ir ļoti vērtīgas. Bet tāpat man sanāca brīvais laiks, un istabiņā es dzīvoju viena pati un tā. Tad es atvēru to feisbuku un sāku kaut ko ierakstīt un pieliku bildi. Un man lasa, lasa, lasa. Un tā man sākās rīta vēstulītes, un es tās izlutināju. Ja es kādu rītu neielieku, tad es saņemu vairākas privātas vēstules ar jautājumiem “kas noticis?”, “kāpēc nav?” “man ļoti vajag, es nevaru sagaidīt”. Un tad es domāju, ka varbūt man ir jāpārtrauc, un ja es nepabrīdinu, ka nebūs, tad man atkal ir privātās vēstules ar lūgumiem kaut ko ierakstīt. Man vajadzētu pārtraukt, bet es to nedaru. Un par cik man ļoti ātri patīk domāt, tad tas man prasa tikai 15 minūtes. Tas ir tikai mans redzējums par kaut ko. Vēstulītes ir mans kafijas laiks.
Sanāk, visa jūsu dzīve ir tāds radošuma kamols.
Jā, bet zini, kā ir – es nemāku ēst gatavot, un mani tracina, ka var nenormāli daudz runāt par ēst gatavošanu, labāk parunā par garīgām lietām, kaut ko jēdzīgu, tas taču ir tikai ēdiens! Bet tas nenozīmē, ka man būtu kaut kāda ticība par un ap ēdienu, ka es apbrīnošu un slavēšu, nē, tas nav man. Es šajā dzīvē ēdu, lai piepildītu savu motoriņu, lai es varētu darīt citas lietas. Adīt un tamborēt es arī nemāku, vienīgi es ar nagu lakām apgleznoju pudeles! Dzīve ir tik noslēpumu pilna, ka tu rīt pamostoties atradīsi sevī durvis, kuras tu pirms tam neesi atvērusi. Mirkļi tevi pārveido…
Man kā jūsu bijušajai literārās studijas dalībniecei ir interesanti uzzināt, vai jauniešu dzejā, prozā tendences, par ko viņi raksta, mainās vai tās paliek nemainīgas? Ko jūs esat novērojusi?
Es nevaru vispārināt, tur atkal ir par katru savu. Mēs kad sarunājamies, es ieklausos viņā, un es jūtu, ka nākošajā reizē viņš ir mazliet citādāks, par mazu krustdūrienu daudzumu citādāks. Bet tendences – jā, nu, man ir arī ļoti talantīgi jaunieši gadījušies, kad es jau pirmajā reizē pajautāju, vai pats pilnībā ir rakstījis to tekstu. Jo ne vienmēr visi aiziet spēlē teātri, jo ir talantīgi, bet varbūt domā “mani pamanīs”. Un ne visi ir talantīgi dzejnieki arī dzejnieku vidū. Ir tādi spalvas brāļi, ka tie teksti ne gaļa, ne zivs. Tāpēc no sevis ir nemitīgi jāprasa, jāpilnveidojas. Tā tas ir jebkurā darba, manuprāt.
Kāda vispār, jūsuprāt, šobrīd ir dzeja, kādu vietu tā ieņem Latvijas literatūrā?
Bija mums viens tāds periods kādu laiciņu atpakaļ, kad kaut kur aizlido frāzes pa visu Latviju, piemēram vienu brīdi bija “baigais sviests”, un tad nu visi atkārto to frāzi un neviens nezina, kur tā radusies. Un tad bija frāze, kas man par laimi nepielipa “Latvijā jau bērni nelasa grāmatas”, nu, kas tā par frāzi, vienmēr būs kurš lasa, vienmēr būs kurš nelasa. Vienmēr būs tādi, kas lasa dzeju un vienmēr būs tādi, kas nelasa dzeju. Tāpēc tas ir dzejnieka uzdevums dot labu literatūru, tādu, kas tiešām ir dziļi radoša. Un tieši tas ir tas, ko es meklēju dzejā, ka vārdi pasaka vairāk kā vārda iespēja. Un laiku pa laikam gadās lasot literatūru, atrast tādus spēka vārdus. Es jau laikam esmu teikusi, ka Gunars Saliņš, prozas autors, ir teicis: “Vienīgi māksla un mīlestība mūs šajā dzīvē var paglābt no nāves”. Tātad māksla ir kaut kas tāds, kas dod un uztur vairāk kā tā kotlete, ko tu apēd. Tā ir vienreizēja vērtība, māksla. Bez kā tad cilvēks var tiekties, ja viņš netiecas pēc mīlestības, skaistuma. Māksla jau dod skaistumu dvēselei. Nevar jau ar mazgājamiem traukiem visu mūžu dzīvot un iztikt ar to. Bet ir tādi, kuri iztiek. Tie arī varētu būt tie bļāvēji, ka dzeju jau nelasa un ka Latvijā bērni grāmatas nelasa. Tāpēc, ka viņiem pašiem jau nevajag. Viņiem pietiek ar to krājgrāmatiņu, bankas karti un ar feisbuku pietiek.
Vai jūsu talanta cienītāji drīzumā var gaidīt kādu jaunumu no jums? Ir kas plānots?
Man jau plānotājs ir pilns ar dzejas dienām, jau 27. augustā sāksies dzejas dienas. Un par grāmatām runājot, pašlaik top tāda vietējā, lokālā grāmata par Talsu ielām. Šo grāmatu es uzrakstīju, kad biju Ventspils Rakstnieku mājā. Grāmatā būs visi Talsu ielu nosaukumi, sākot ar A burtu un dzejoļi. Un tā tālāk līdz pašām alfabēta beigām. Un otra grāmatas daļa būs ciparu ielas, bet man tagad jālabo, jo kamēr grāmata top, vairs nav tādas 9. maija ielas. Un tad būs vēl viena nodaļa, kur apkopotas ielas, kas nosauktas ievērojamu cilvēku vārdos. Jo daudzi nemaz nezina, ne kas ir bijis Blumbahs, ne Grots, ne Ruģēns. Protams, Baronu zina, Valdemāru, Aspaziju, Ausekli zina, bet pārējos – nezina! Un šī būs tāda ziņu nodaļa, kas izstāstīs par šiem cilvēkiem, kuru vārdos nosauktas Talsu ielas. Šī grāmata būs tāda ģimenes grāmata – gan bērniem, gan pieaugušajiem būs interesanti. Pašās beigās ielikām pilsētas karti un katram bērnam būs iespēja atzīmēt kādu sev īpašu vietu, piemēram, kur viņam ir mīļākais soliņš, skaistākā vērojumu vieta un tamlīdzīgi. Tā kā tāda grāmata būs. Vēl tagad nodarbojos ar tīņu prozu. Nupat arī pabeidzu vienu jauniešu romāniņu. Tad vēl top dziesmas ar maniem vārdiem, bet pati esmu šausmīgi nemuzikāla. Kaut kā tā es darbojos.
