Atpakaļ

Valsts prezidents: Iebrukums Ukrainā ir Putina režīma beigu sākums

Iebrukums Ukrainā ir Krievijas prezidenta Vladimira Putina režīma beigu sākums, intervijā aģentūrai LETA pauž Latvijas Valsts prezidents Egils Levits. Viņš uzsver, ka Rietumu sabiedrība nevar akceptēt pasaules kārtību, kurā Krievija diktētu citām valstīm savus noteikumus, vai kā Ukrainas gadījumā noliegtu valsts tiesības eksistēt. Savukārt, gaidot Saeimas vēlēšanas, Valsts prezidents paļaujas uz to, ka latvieši ir apdomīgi un racionāli, jo īpaši šajos laikos ir vajadzīga rīcībspējīga, saprātīga Saeima, kas darbojas atbilstoši Satversmes vērtībām.

Ja skatās uz Krievijas agresiju Ukrainā, ko Latvija var secināt par savu kaimiņu?

Mums ir jārēķinās ar to Krieviju, kāda tā realitātē ir. Atšķirībā no dažas labas Rietumu sabiedrības mums nekad nav bijušas ilūzijas par Krievijas būtību. Ir labi, ka tagad daudzām Rietumu valstīm ir atvērušās acis uz to, kāds patiesībā ir Krievijas režīms. Mūsu rīcībai ir jābūt atbilstošai šodienas realitātei.

Raugoties no stratēģiskā viedokļa, ņemot vērā, ka Eiropas Savienības (ES) valstis, sabiedrotie ir vēruši sankcijas pret Krieviju, militāri palīdz Ukrainai, vai vispār pastāv iespēja Putina atkāpšanās ceļam? Tagad šķiet, ka viņš ir iedzīts stūrī un viņam nav citas izvēles kā vien iet uz priekšu..

Es uzskatu, ka iebrukums Ukrainā ir Putina režīma beigu sākums. Vai viņš pats atkāpsies vai nē, to es nevaru pateikt, bet katrā ziņā Rietumu sabiedrība nevar akceptēt pasaules kārtību, kurā Krievija diktētu citām valstīm savus noteikumus, vai kā Ukrainas gadījumā noliedz šīs valsts tiesības eksistēt. Tas nav pieļaujams. Tādēļ Rietumu sabiedrība, NATO kā pasaulē spēcīgākā militārā aizsardzības organizācija, ES kā pasaulē spēcīgākā ekonomiskā savienība viennozīmīgi un ļoti skaidri ir nostājušās pret Krievijas agresiju un ekspansiju.

Vai, jūsuprāt, Putinam ir iespējas atkāpties? Eksprezidente Vaira Vīķe-Freiberga viņu nodēvēja par pilnīgi neprognozējamu.

Neesmu psihiatrs, lai uzstādītu diagnozi. Varu teikt, ka gan Latvijas, gan visas demokrātiskās pasaules rīcība ir vienota un skaidra. Jācer, ka Krievijas elitē atmodīsies arī saprātīgi spēki.

Pret karu Ukrainā protestē un viedokli izsaka arī Krievijas iedzīvotāji, taču tiek apspiesti, arestēti, piekauti. Ņemot vērā, ka šādas represijas pret iedzīvotājiem ir vērstas gadiem, vai tomēr ir iespējama tautas sacelšanās un valdības ietekmēšana šādā veidā?

Putins pats nebija gaidījis, ka viena daļa Krievijas sabiedrības protestēs, neraugoties uz to, ka jebkāda veida opozīcija tiek nežēlīgi apspiesta. Tas prasa drosmi. Ar to Putins nebija rēķinājies. Autokrātiski režīmi ir, no vienas puses, cieti, no otras puses, trausli. Līdzīgi kā stikls, ja tam pieskaras, ir ciets, taču, ja pareizā vietā nedaudz piesit, tas saplīst. Tas ir Krievijas un jebkura cita autokrātiska režīma sistēmiskais vājums.

Krievijas iebrukums Ukrainā ir Somijā aktualizējis jautājumu par iestāšanos NATO. Cik nozīmīgi Latvijai būtu, ka Somija, Zviedrija pieņemtu šādu lēmumu?

Krievija ir agresīva valsts, kas apdraud savus kaimiņus un visu demokrātisko pasauli. Lielā daļā Rietumu sabiedrības šis iebrukums Ukrainā ir licis nokratīt zvīņas no acīm. Tagad ir jādomā, kādai ir jābūt šo valstu politikai, lai nenonāktu Krievijas ietekmes sfērā un paturētu savu brīvību. Šīs diskusijas ir notikušas ārkārtīgi īsā laikā – nedēļas vai divu laikā. Pēdējos 70 gadus, kopš Otrā pasaules kara beigām, Zviedrija un Somija visu laiku atkārtoja savu pozīciju, ka tās ir neitrālas valstis. Jautājums ir jāizlemj pašām valstīm, vai neitralitāte šodienas situācijā joprojām ir pats labākais veids, kā sevi pasargāt. Ja šīs valstis nolems iestāties NATO, tad mēs Latvijā to atbalstīsim un apsveiksim.

 

Ja Ukrainai izdosies noturēt savas pozīcijas un Krievijai neizdosies īstenot savus plānus, cik sarežģīta varētu būt nākotnē potenciālā Ukrainas, arī Gruzijas uzņemšana NATO?

Pirmkārt, NATO pastāv uz to, ka jebkurai valstij ir tiesības pievienoties NATO. Patlaban Ukrainas un Gruzijas pievienošanās nav bijusi NATO dienaskārtībā. Mēs gan redzam, ka pēdējās divās nedēļās sabiedriskā doma Rietumos ārkārtīgi strauji mainās. Interesants bija Turcijas prezidenta izteikums, ka Turcija neiebilst pret NATO paplašināšanos. Tomēr Ukrainas un Gruzijas pievienošanās nav tuvākā laika jautājums.

Reaģējot uz iebrukumiem Ukrainā, kopā ar Ārlietu ministriju esat strādājuši pie iespējām pret Krieviju vērsties starptautiskajās tiesās. Kā šis process virzās?

Mēs izskatījām dažādus variantus. Svētdien Ukraina iesniedza savu sūdzību pret Krieviju Starptautiskajā tiesā Hāgā, un jau otrdien valdība pieņēma lēmumu, ka Latvija tuvāko dienu laikā pievienosies Ukrainas sūdzībai. Līdz ar to mēs šajā Starptautiskās tiesas procesā būsim kopā ar Ukrainu. Tas ir mūsu juridiskais atbalsts Ukrainai.

Aizvadīto dienu laikā ir aktualizējies jautājums par izglītību valsts valodā. Vai šī diskusija ir vietā un tas nerada riskus nacionālajai drošībai?

Diskusija ir vietā. Izglītības un zinātnes ministres priekšlikumus sešu gadu laikā pāriet uz valsts valodu visā izglītības procesā veicinās mūsu sabiedrības saliedētību un pilsonisko integrāciju.

ES nu jau strādā pie Krievijas sankciju trešās paketes. Kam ir jānotiek, lai arī šī pakete tiktu pieņemta?

Drīzumā arī trešā sankciju pakete tiks pieņemta.

 

Latvijas drošība ir atkarīga no sabiedrības vienotības, kā to vēl vairāk veicināt šajā brīdī?

Mūsu sabiedrība ir vienota. Visa Latvija – latvieši, ukraiņi, krievi, baltkrievi un citas mazākumtautības – ir kopā ar Ukrainu.

Tas ir ļoti spēcīgs vēstījums gan mūsu sabiedrībai pašai, gan arī Eiropai un Ukrainai. Mūsu vienotību gan dažkārt mēģina šķelt tie cilvēki, kuri tic Putina meliem un izplata tos. Es aicinu sabiedrības vienotības vārdā to nedarīt. Ticēšana Putina meliem nav atkarīga no cilvēka tautības vai ģimenē lietotās valodas. Svarīga ir cilvēka pilsoniskā stāja, izpratne par Satversmes un demokrātijas vērtībām.

Kā Latvijai vairot savu drošību?

Pirmkārt, pēdējos gados esam ļoti būtiski audzējuši mūsu aizsardzības spējas. Latvija pieder pie tām NATO dalībvalstīm, kas jau ļoti laicīgi izpildīja mērķi – 2 % no iekšzemes kopprodukta (IKP) veltīt aizsardzības izdevumiem. Patlaban tie ir jau 2,35 % no IKP.

Pēdējā Nacionālās drošības padomes sēdē izteicu priekšlikumu, ka vēl vairāk līdzekļu jānovirza aizsardzības spēju palielināšanai. Valdība otrdien pieņēma lēmumu, ka mēs palielināsim aizsardzības izdevumus līdz 2,5 % no IKP. Tas ir ļoti pareizs lēmums.

Otrkārt, gan Nacionālajā drošības padomē, gan arī publiski esmu teicis, ka ir nepieciešams palielināt līdzekļus arī iekšējās drošības stiprināšanai. Šajā jomā pēdējos 20 gados bija maz kas darīts. Ja mūsu aizsardzības sistēma, bruņotie spēki ir gājuši strauji uz priekšu un tagad tiešām ir ļoti augstā līmenī, tad mūsu iekšējās drošības sistēmas – Valsts policija, Valsts robežsardze, Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienests, kā arī citas iestādes – gan tehniski, gan arī profesionālās izglītības ziņā nepietiekamo investīciju dēļ neatbilst šodienas vajadzībām. Es uzstāju uz to, ka arī iekšējā drošībā ir jāinvestē, masīvi jāinvestē.

Treškārt, hibrīdkarš un informatīvā telpa. Mums valdības līmenī nav nevienas atbildīgās amatpersonas par šo jautājumu. Tas ir saistīts arī ar manu priekšlikumu par valsts ministriem. Man valdībā nav ar ko runāt par šo problēmu. Tas nav pareizi. Visiem ir redzams, ka ir jomas, kas valdībā nav nosegtas ar attiecīgu politiku. Informatīvā telpa ir viena no tām. Tas ir ļoti komplekss jautājums. Tas nenozīmē vienreiz palaist reklāmas kampaņu, un jautājums nokārtots. Tai jābūt pastāvīgai politikai, tāpat kā, piemēram, ekonomikas politika. Nevar teikt, ka dažos mēnešos mēs sakārtosim ekonomikas politiku un pēc tam likvidēsim Ekonomikas ministriju. Informatīvās telpas jomā ir jāstrādā, un tur ir daudz darāmā.

Saeima jūsu priekšlikumu par valsts ministriem nolēma nevirzīt tālāk. Kā rīkosieties, lai šo priekšlikumu uzturētu?

Saeima izvēlējās neko nedarīt. Tas ir slikti. Ļoti slikti. Katrā ziņā, tā kā šī Saeima šo jautājumu nerisināja, tad sniegšu to nākamajā Saeimā. Populistiski argumenti, ka palielināšoties valsts pārvaldes darbinieku skaits, ir absolūti nevietā. Skaits paliktu tieši tāds pats kā līdz šim. Runa ir tikai par valsts pārvaldes pareizo struktūru.

Ukraina tagad mūs visus ir saliedējusi, bet kā vērtējat laiku pirms tam? Vai pandēmija arī nesašķēla sabiedrību divās daļās?

Sabiedrība ir nevis sašķelta, bet gan fragmentēta daudzos informatīvajos “burbuļos”. Tādēļ es lūgtu žurnālistus šo novalkāto sašķeltības klišeju nelietot. Katrā “burbulī” mītošajiem šķiet, ka tā, kā viņa “burbulis” domā, domā visa tauta. Tas tā nav, tā ir alošanās.

Lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju domā racionāli. 70 % no iedzīvotājiem ir pilnībā vakcinēti, vēl daļa – izslimojuši. Tas ir liels vairākums.

Izskatās, ka pandēmija varētu drīz būt uzveikta.

Ja skatās uz valdības darbu pandēmijas laikā, asajām diskusijām un veidiem, kā tika pieņemti dažādie lēmumi, kā vērtējat valdības darbu šajā laikā?

Lielā mērā valdība ir strādājusi pareizajā virzienā. Arī citās Eiropas valstīs ir bijuši svārstīgi lēmumi, jo tā ir pilnīgi jauna situācija visai sabiedrībai, protams, arī valdībai.

Divas kļūdas tomēr mēs varam redzēt. Viena bija pandēmijas sākumā, kad netika iepirktas visas iespējamās vakcīnas, un otra, kad pandēmijas laikā lēmumi netika pieņemti pietiekoši laicīgi.

Pašlaik sanāk, ka virzāmies no vienas krīzes otrā – pandēmija, tagad karš Ukrainā. Kā tas ietekmējis jūsu prezidentūru un vai ir apstādinājis plānus, kādiemjautājumiem gribējāt pievērsties, stājoties amatā?

Tā nu sanāk, ka laiku, kurā mēs dzīvojam, nevaram izvēlēties.

Man ir bijis svarīgi virzīt Latvijas ilgtermiņa attīstības jautājumus.

Virziens, ko vienmēr esmu uzsvēris un aizstāvējis, ir latviskums. Tas nozīmē – latviskās vērtības, latviešu valoda skolās, latviešu valodas kā valsts valodas statusa pilnvērtīgs īstenojums. Saeima ir pieņēmusi manis iesniegto likumu par latviešu vēsturiskajām zemēm. Īstenojot šo likumu, visā Latvijā šobrīd ir liela rosība, virzot projektus, kas stiprina vietējo identitāti. Globālo vēju laikmetā svarīgi ir tas, ka mūsu saknes ir stipras.

Esmu pievērsies arī latviešu vēsturiskās atmiņas stiprināšanai. Pēc mana ierosinājuma 17. marts ir noteikts kā Nacionālās pretošanās kustības piemiņas diena. Mums jāapzinās, ka mēs nebijām tikai upuri, bet arī varonīgi pretojāmies okupācijai. Tam visam ir jābūt latviešu nacionālajā atmiņā. Tas ir svarīgi, lai Latvija spētu sevi cienīgi pozicionēt pasaulē.

Cits virziens ir izglītība un zinātne. Latvija var attīstīties tikai tad, ja balstās uz ļoti augsti kvalificētu izglītības sistēmu, uz zinātni un tehnoloģijām. Šajā skrējienā, kurā visi piedalās, mēs nedrīkstam atpalikt. Ir jomas, kurās mēs Eiropas līmenī varam izvirzīties kā līderi. Tādēļ esmu aktīvi piedalījies augstskolu reformas veidošanā un pastāvīgi prasījis valdībai palielināt finansējumu izglītībai un zinātnei.

Jaunietim, kurš šodien pabeidz vidusskolu, ir iespējas izvēlēties jebkuru universitāti Eiropā, pasaulē. Es gribētu, lai viņš izvēlas augstskolu Latvijā. Tādēļ augstākajai izglītībai Latvijā ir jābūt konkurētspējīgai un kvalitatīvai.

Lielu vērību esmu pievērsis Latvijas demokrātijas stiprināšanai. Pēc mana ierosinājuma Pašvaldību likumā, ko pašlaik apspriež Saeimā, tika iekļauts priekšlikums par iedzīvotāju vēlētām padomēm, lai, palielinoties novadiem, iedzīvotāji nezaudētu savu pārstāvniecību, teikšanu vietējos jautājumos.

Tāpat atbildīgs partiju finansēšanas modelis ir demokrātijas jautājums. Tādēļ esmu iesniedzis Saeimā likumprojektu, kas paredz pārtraukt publisko finansējumu partijām, kuru frakcijas Saeimā ir izjukušas.

Protams, ārpolitika un drošības politika visu laiku ir bijusi manas uzmanības centrā. Tagad tā kļūst par absolūtu prioritāti. Pašlaik, protams, visaktuālākais ir Ukrainas jautājums. Šonedēļ kopā ar vēl septiņu valstu prezidentiem esam rosinājuši Ukrainai izņēmuma kārtā nekavējoties piešķirt ES kandidātvalsts statusu. Ārkārtas situācija prasa ārkārtas risinājumus.

Pirms Krievijas uzbrukuma Ukrainai bija vērojami populisma uzplūdi. Tuvojas vēlēšanu laiks, kā sabiedrībai pieņemt pareizo lēmumu, lai neļautos populismam?

Domāju, ka populistiem nebūs vairāk balsu kā līdz šim. Lielais vairums cilvēku saprot, ka mūsu Latvijas valsts ir vērtība. Lai to nosargātu, ir nepieciešama saprātīga politika. Populisti ļoti ātri Latviju novestu dziļā krīzē. Bet kopumā latvieši ir ļoti apdomīgi un racionāli. Uz to es paļaujos arī šī gada Saeimas vēlēšanās.

Kādā veidā cilvēkiem pieņemt lēmumu? Ir vairāki soļi. Pirmkārt, izvēloties partiju sarakstu, ir jāvērtē, vai tā ir par demokrātisku, tiesisku un nacionālu Latvijas valsti, kā tas ir noteikts Satversmē. Lai to izvērtētu, nepietiek izlasīt partijas programmu. Ir jāvērtē kandidātu līdzšinējā darbība politikā, ko viņi ir teikuši un ko darījuši. Populistiem maskas krīt ļoti ātri.

Otrkārt, izvēlētajā sarakstā mēs ar krustiņiem un svītrošanu varam ietekmēt konkrētu kandidātu nonākšanu Saeimā. Šādas tiesības pilsoņiem nav lielākajā daļā citu valstu.

Lielākā daļa Latvijas politisko partiju pieder demokrātiskajam spektram, kurā ietilpst gan kreisie, gan labējie, bet visi stāv uz Satversmes vērtību pamata. Turklāt mums ir populisti, kuri ir vienkārši neuzticami. Un tad vēl mums ir ļoti margināli gan labējie, gan kreisie ekstrēmisti, un tie, protams, ir jāatsijā uzreiz.

Demokrātiskajā spektrā no mēreni kreisām, centriskām, mēreni labējām partijām mums ir pietiekoši laba izvēles iespēja. Īpaši šajos laikos mums ir vajadzīga rīcībspējīga, saprātīga Saeima, kas darbojas atbilstoši Satversmes vērtībām un ciešā sadarbībā ar mūsu Rietumu sabiedrotajiem.

Vai kandidēsiet uz otro prezidentūras termiņu?

Šo jautājumu es neesmu sev uzdevis, līdz ar to nevaru uz to atbildēt. Līdz tam vēl ir daudz laika.