Lāčkroga ezers un kaļķu ceplis

Lielu popularitāti Rendas pagastā Kuldīgas novadā ir izpelnījies ezers ar īpatnēju zilganzaļu nokrāsu – Lāčkroga ezers. Savu nosaukumu ezers ieguvis no tuvējām mājām. Runā, ka ezers izveidojies bijušā kaļķu karjera vietā.

Nekas daudz gan par ezera izcelsmi nav zināms, arī par kaļķu cepļa vēsturi informācija ir skopa. Ieskatoties periodika.lv gan šo to par Lielrendas kaļķu fabriku atrast var.

1943. gada “Rīkojumu vēstnesī” minēts, ka Lielrendas kaļķu fabrika piederējusi Alfonsam Eimanim. A. Eimanis dzimis 1899. gadā Kurzemē. Bijis daiļamatnieks un sabiedrisks darbinieks.  Kaļķu cepli Eimanis īpašumā ieguvis trīsdesmitajos gados, precīzs gads gan nav zināms.

Lielrendas kaļķu cepli Eimanis iespējams ieguvis, nopērkot izsolē, jo 1938. gada “Valdības vēstnesī” ievietots sludinājums par kaļķu cepļa izsoli nenomaksāto kredītu dēļ. Kā īpašnieks norādīts Baševa Levi. Nekustamā īpašuma vērtība bijusi 3500 lati, bet hipotekārais parāds sastādījis 3600 latus.

Sākoties 2. pasaules karam, Eimanis emigrējis uz Vāciju un vēlāk – 1950. gadā nonācis ASV. Dzīvojis Ņujorkā, vēlāk pārcēlies uz Ročestru, kur 1979. gadā 80 gadu vecumā miris.

Emigrācijā Eimanis organizējis daiļamatniecības kursus un kalis metāla rotas. Daiļamatniecību viņš mācījies pie Rīgas sudrabkaļa J.Rīdusa Vācijā.

1947. gada laikrakstā “Padomju Kuldīga” rakstīts, ka Lielrendas kaļķu fabrikas abas dedzinātavas – Rendā un Kuldīgā 1946. gadā devušas apmēram vienu trešdaļu no visas republikas kaļķu produkcijas. Saražotas 5000 tonnas.

Vēl pāris gadus vēlāk tajā pašā laikrakstā “Padomju Kuldīga” Lielrendas kaļķu ceplis aprakstīts: “Dažus kilometrus aiz Rendas no Kuldīgas-Tukuma ceļa iegriežas šaurāks ceļš mežā. Izejot caur to, priekšā redzams kūpošs tornis – kaļķu dedzinātava. Pa labi atrodas kaļkakmens lauztuves, kur aiz jau izlauztiem un grēdās sakrautiem akmeņiem lokās vīriešu un sieviešu augumi. Tie kaļkakmens lauzēji.”

Tālāk rakstā minēts, ka strādnieki strādā pārsniedzot savas mēneša normas. Viena no strādniecēm Marija Pāpuļa augusta mēnesī normu izpildījusi par 212 % vairāk nekā noteikts un nopelnījusi 1707 rubļus.

Kaļķu fabrikas strādnieki bijuši diezgan čakli darbinieki, jo arī 1947. gada laikrakstā minēts, ka kaļķu produkcija saražota par 25 tonnām vairāk nekā uzdots. Fabrikā saražoto produkciju ar vilcieniem veduši arī uz Minsku un Kaļiņingradu.

1961. gada laikrakstā minēts Rendas kaļķu ceplis, kas atjaunots strādā jau otro mēnesi. Vai šis ceplis ir cēlies no Lielrendas kaļķu fabrikas nav zināms. Zināms, ka 1961. gada maijā tur strādājuši 12 strādnieki un noliktavās glabājušies 60 tonnas neveldzēti kaļķi. Avīzē arī rakstīts, ka ceplī ražo ne vien celtniecībai domāto kaļķi, bet arī skābo augšņu kaļķošanai kolhozu vajadzībām. Kaļķu cena bijusi 18 rubļi tonnā.

Laikrakstā “Strādnieks” 1941. gada numurā nr. 14 atstāstīts arī trillera cienīgs ne īpaši patīkams notikums. Kaļķu fabrikas smagās automašīnas šoferis Riekstiņš kopā ar darba biedriem nolēmuši Rendas tējnīcā iedzert alu. Kad kungi pēc pamatīgas pasēdēšanas no tējnīcas izraidīti, tie nolēmuši svinības turpināt Stendes stacijas bufetē. Pēc liela lietotā alkohola daudzuma kungi tomēr nolēmuši, ka var droši braukt arī pie stūres. Mājupceļā gan priekšā gadījies koks un notikusi avārija. Kungiem gan nekas nav kaitējis, bet darba mašīna pagalam.

Vietējo Rendas iedzīvotāju vidū klīst arī dažādi nostāsti par kaļķu cepli. Viens no nostāstiem ir par turpat ceplim blakus esošo aku, kas it kā esot 300 gadus veca un tajā pat kādreiz iekritusi kāda sieviete, kuru nav varējuši dabūt laukā.

Mūsdienās no varenā kaļķu cepļa gan palikušas vien drupas un tie, kas dodas apskatīt Lāčkroga ezeru, nemaz nenojauš, ka agrāk šeit bijusi rosīga fabrika. Ezeriņam var apiet arī apkārt. Gājiens gan neaizņems vairāk par 15 minūtēm. Ezerā dzīvojot arī sapals, kuram kaļķainais ūdens galīgi netraucē.