Kuldīgas slimnīcā pieejama orofaciālā miofunkcionālā terapija

Lai palīdzētu pacientiem, kuri saskaras ar mutes-sejas-žokļu muskulatūras traucējumiem (orofaciālie-miofunkcionālie traucējumi) un to izraisītajām negatīvajām sekām, Kuldīgas slimnīcas Rehabilitācijas nodaļas audiologopēde Eva Balode praktizē orofaciālo miofunkcionālo terapiju. Tā ir piemērota gan bērniem, gan pieaugušajiem.

Orofaciālā miofunkcionālā terapija – metode, kuras pamatā izmanto vingrinājumus sejas, lūpu, žokļu, mēles muskulatūrai. Terapijas mērķis ir palielināt muskuļu tonusu, spēku, koordināciju, veidot jaunus neiromuskulārus modeļus un koriģēt nepareizas muskuļu funkcijas un miera pozīcijas.

Kuldīgas slimnīcas Rehabilitācijas nodaļas audiologopēde Eva Balode skaidro, kā atpazīt būtiskākos orofaciāli – miofunkcionālos traucējumus, to cēloņus un sekas. Tie ir:

• novērojamas bieži pavērtas lūpas, grūtības elpot caur degunu, mutes elpošana;
• mēle miera stāvoklī (neēdot, nerunājot) tiek turēta starp zobiem vai pie mutes pamatnes;
• košļāšanas, rīšanas traucējumi;
• nepareizs sakodiens, kuru vizbiežāk konstatēs zobārsts, ortodonts vai higiēnists;
• dažādi skaņu izrunas traucējumi, kurus izraisījis, piemēram, nepareizs mēles miera stāvoklis vai ilgstoša knupīša/pirksta zīšana;
• anatomiskas izmaiņas, piem.,cieša zemmēles saitīte;
• pārlieka aizraušanās ar īkšķa zīšanu bērniem pēc pusotra gada vecuma;
• grūtības koncentrēties, ja ir novērota mutes elpošana;
• elpošanas grūtības miegā, krākšana.

Audiologopēde uzsver, ka orofaciālo – miofunkcionālo traucējumu cēloņus un pirmos simptomus ir ļoti būtiski pamanīt laikus, jo traucējumi mēdz attīstīties pakāpeniski. Piemēram, bērnam turot visu laiku vaļā muti, lai elpotu, var pakāpeniski izveidoties nepareizs sakodiens, kas radīs izrunas, košļāšanas vai rīšanas traucējumus. Traucējumu dēļ var sašaurināties augšējie elpceļi, kas vēl vairāk apgrūtinās elpošanu caur degunu. Savukārt cieša zemmēles saitīte var ietekmēt runas attīstību- izmainoties mēles miera stāvoklim (mēle nav piespiesta pie aukslējām), var mainīties ar izruna. Visbiežāk tie ir, piemēram, starpzobu izrunas traucējumi vai grūtības izrunāt skaņas, kur nepieciešams mēli pacelt uz augšu, piemēram, skaņa L.

 Miofunkcionālā terapija ir piemērota kā bērniem, tā pieaugušajiem. Pieaugušiem pacientiem terapija pārsvarā tiek piedāvāta pēc mutes, žokļa traumām, tomēr var palīdzēt arī cilvēkiem, kuri cieš no elpošanas grūtībām miegā, krākšanas.

Bērniem terapiju uzsāk no piecu gadu vecuma. Atsevišķas metodes, vingrinājumus pielāgojot bērna vecumam, var izmantot arī agrākā vecumā. Problēmu nerisinot savlaicīgi, orofaciālie – miofunkcionālie traucējumi var negatīvi ietekmēt bērna attīstību un dzīves kvalitāti pusaudža un pieaugušā vecumā. Piemēram, elpojot caur muti, ļoti samazinās skābekļa koncentrācija asinīs, līdz ar to samazinās uzmanības noturība, palielinās hiperaktivitāte. Miofuncionālās terapijas ietvaros, bērnu vingrinot elpot caur degunu un samazinot hiperventilāciju, var mazināt uzmanības deficīta sindroma simptomus.

 “Terapijas procesā liela nozīme ir vecāku iesaistei-visi nodarbības laikā apgūtie vingrinājumi un uzdevumi ir jāturpina veikt mājās, jo tikai tā var mainīt ieradumus – “iemācīt” CNS jauno funkciju.”, norāda audiologopēde Eva Balode.

Miofunkcionālā terapija Kuldīgas slimnīcas Rehabilitācijas nodaļā ir pieejama gan par maksu, gan kā valsts apmaksāts pakalpojums ar ģimenes ārsta vai ārsta speciālista nosūtījumu.

 Pirms miofunkcionālās terapijas uzsākšanas, audiologopēds noskaidros, vai ir bijuši sarežģījumi grūtniecības un dzemdību laikā, kādas ir iepriekš pārslimotās slimības, kad traucējumi sākušies. Pēc tam tiek veikti dažādi mērījumi, piemēram, lūpu spēka mērījums, rīšanas funkciju izvērtēšana. Kad ir izvērtētas artikulācijā, elpošanā, košļāšanā un rīšanā iesaistītās struktūras, tiek secināts miofunkcionālo traucējumu cēlonis un katram pacientam tiek pielāgoti tieši viņam neieciešamie vingrinājumi. Nereti, lai uzlabotu rehabilitācijas procesu, ir jāpiesaista ortodonts, ausu-deguna-kakla ārsts, neirologs vai fizioterapeits.