Energoresursu alternatīvas meklējot

Krievijas iebrukums Ukrainā ir fundamentāli mainījis ģeopolitisko situāciju pasaulē un it īpaši Eiropā. Ekonomikā viena no šo pārmaiņu teju vai centrālajām asīm ir enerģētika. Arī vislielākajiem skeptiķiem ir kļuvis skaidrs, ka “sēdēšana uz Krievijas energoresursiem” ir ļoti neērta gan no morāles, gan piegāžu uzticamības viedokļa. Lai gan pārejai uz atjaunīgajiem energoresursiem pašlaik, šķiet, ir piešķirts pirmo formulu cienīgs ātrums, jārēķinās, ka atrast apjomīgas alternatīvas jau drīzumā neizdosies, energoresursu cenas augs un pārejas posmā būs visai neprognozējamas.

Baltijas valstīs galvenā kārts pašlaik tiek likta uz jaunām enerģijas ģenerēšanas jaudām no vēja. Parādās runas arī par jaunās paaudzes kodolenerģijas reaktoriem. Savukārt līdz galam neatbildēts jautājums pašlaik skar centralizētās apkures sistēmas pilsētās, kuras lielā mērā ir atkarīgas no gāzes. Amatpersonas gan mierina, ka Inčukalna krātuvē ir pietiekami daudz gāzes šī gada vajadzību nodrošināšanai, un tas ļāvis izskanēt arī brašiem politiķu apgalvojumiem, ka Krievijas gāze vairs netiek pirkta. Tomēr ziema būs arī nākamajā un aiznākamajā gadā. Īstas pārliecības par gāzes apgādes avotiem tad joprojām nav.

Atkarība no Krievijas energoresursiem

Rietumu pasaules ekonomiskā reakcija uz Krievijas iebrukumu Ukrainā ir bijusi negaidīti vienota un ātra. Tradicionāli visai lēnīgie Rietumi, kas iepriekš uz Krievijas agresijas izpausmēm reaģēja ar ilgām runām un tikai tad ar darbiem, kuri turklāt diezgan neslēpti tika vērtēti no pašu izdevīguma prizmas, acīmredzot pārsteidza gan paši sevi, gan Krievijas varu. Tomēr “zilonis istabā” ir Krievijas energoresursi – nafta, ogles un dabasgāze. No tiem Eiropa ir atkarīga, tādēļ sankcijas piemērot nesteidz.

ASV Enerģētikas informācijas administrācijas apkopotie dati liecina, ka 2021.gadā Krievija bija pasaulē lielākā dabasgāzes eksportētājvalsts, otra lielākā naftas eksportētāja aiz Saūda Arābijas un trešā lielākā akmeņogļu eksportētāja aiz Indonēzijas un Austrālijas. Tie paši dati arī skaidri parāda iemeslus, kādēļ Rietumi, un it īpaši Eiropas Savienība (ES), ir tik lēnīgi sankciju attiecināšanā uz energoresursiem. Eiropa ir gan Krievijas naftas, gan gāzes galvenā importētāja. Tikai akmeņogļu importā Eiropa ir aiz Āzijas. Turklāt teju visu fosilo energoresursu lielākais saņēmējs Eiropā ir ietekmīgā Vācija, kas arī ir bijusi galvenā enerģētikas sankciju vilcinātāja ES līdz šim.