Ar riteni pāri Amerikai nepilnās 12 dienās

Latvijas ultrariteņbraucējs un sporta skolotājs no Kuldīgas Arvis Sprude pasaules prestižākajās daudzdienu garo distanču sacensībās „Race Across America” svētdien, 26. jūnijā, sasniedza finišu. Distanci 4963 kilometru garumā Sprude veica noteiktajā laika limitā un vecuma grupā zem 50 gadiem ierindojās sestajā vietā. Pēc atgriešanās mājās aicinājām viņu uz nelielu sarunu par gūtajiem iespaidiem un ceļu, kā viņš vispār nonācis līdz šādām sacensībām.

Riteņbraukšana dod brīvības sajūtu

Lūgts pastāstīt par sevi un aizraušanos ar riteņbraukšanu, Arvis Sprude sākotnēji ir ļoti lakonisks: „Esmu sporta skolotājs no Kuldīgas un riteņbraucējs.” Tomēr pēc īsa brīža viņš turpina: „Kuldīgas 2. vidusskolā strādāju jau 13 gadus. Pats arī esmu dzimis un audzis Kuldīgā. Bērnībā es ar riteni nebraucu, sāku to darīt tikai 22 gadu vecumā. Tolaik tā bija vienkārši aizraušanās, hobijs. Iepatikās sajūta, ko deva pārvietošanās ar velosipēdu, un tā es iesāku braukt un izbaudīt šo brīvību. Vēlāk tas viss lēnā garā pārvērtās un kļuva par ko lielāku.”

Jautāts par piedalīšanos sacīkstēs, Arvis atzīst, ka tās viņu interesējušas vienmēr: „Sacensībās es piedalījos, kopš sāku braukt ar riteni. Tās bija gan šosejas riteņbraukšanas, gan kalnu divriteņu sacensības. Pēdējos trīs gadus es koncentrējos tieši uz daudzdienu garajām distancēm jeb ultrariteņbraukšanas sacensībām.”

Arvis arī piekrīt, ka pašlaik tas ir viņa jaunais izaicinājums: „Domāju, ja kādā brīdī vienkārša braukšana paliek vienmuļa, pēc kāda laika apnīk, tad šis ir kaut kas tāds, kas tevi motivē. Ja rodas nepieciešamība pārkāpt sev pāri, tās vairs nav sacensības, bet gan cīņa pašam ar sevi. Savā ziņā spēju pārbaude – cik tālu tu esi gatavs iet, cik daudz tu vari pārspēt sevi. Tas ir galvenais, kas man šobrīd patīk.”

Sistemātiski treniņi palīdz pārvarēt grūtības

Visiem sportistiem zināms, ka treniņi ir jebkura sporta veida neatņemama sastāvdaļa. Uz jautājumu, cik daudz laika jāpavada trenējoties, lai varētu startēt ultrariteņbraukšanas sacensībās, un kā izdodas izturēt lielo slodzi, Arvis Sprude stāsta: „Bez iepriekšējas trenēšanās nevar piedalīties nevienās sacīkstēs. Katru nedēļu ir dažādi treniņa procesi. Citkārt ir jātrenējas 20–30 stundas nedēļā, un šis laiks savukārt tiek attiecīgi sadalītas pa dienām. Brīvdienās slodzi var samazināt līdz kādai stundiņai, bet darba dienās uz riteņa tiek pavadīts no trim līdz pat septiņām astoņām stundām.

Kā tādu slodzi pārvarēt? Uz to man skaidras atbildes nav. Zinu tikai to, ka es personīgi varu. Principā to var izdarīt jebkurš, vien paliek jautājums – cik daudz tu spēj saņemties, kad ir grūti. Es šādos krīzes brīžos vienkārši nepadodos, un tieku tiem pāri. Turklāt ar katru reizi šis spiediens ir vieglāk pārvarams. Tad, kad šī grūtību slodze sasniedz nākamo pakāpi, tā noteikti ir vēl lielāka. Bet, kad tiec tai pāri, nākamreiz ir vieglāk, jo tad jau ej it kā pa iemītu taciņu. Tu zini, kas tevi sagaida. Tomēr būtībā konkrētas atbildes, kā to izdarīt, nav.”

Amerikas sacīkstēs bija daži jauni izaicinājumi

Arvis Sprude atzīst, ka ultrariteņbraukšanas sacensībās piedalās pēdējos trīs gadus, tomēr šo sportistu lokā vēl joprojām tiek uzskatīts par jauniņo. Taču viņu tas neuztrauc: „Pirmās divas notika Itālijā un Polijā. Arī tur organizatori sākumā uz mani raudzījās visai skeptiski. Pēc pirmajām divām dienām poļi mani nodēvēja par kempinga braucēju, jo uzskatīja, ka pārāk daudz atpūšos. Viņiem šķita, ka jābrauc 24 stundas no vietas, gulēt vispār laika nav!” Taču beigās sanāca tā, ka sacensībās Arvis savā kategorijā uzvarēja, bet Polijas labākais sportists braucot aizmiga, nokrita un tik pamatīgi sabojāja savu braucamo, ka nemaz nevarēja turpināt sacīkstes. Tiesa, Arvis līdzīgu negadījumu ir piedzīvojis, startējot Eiropas čempionātā. Toreiz naktī, par spīti tam, ka ļoti nāca miegs, viņš centās turēt līdzi blakus esošajiem konkurentiem, kamēr… aizmiga un ieskrēja barjerā.

Vaicāts par to, kādas neskaidrības vai bažas raisījās pirms nesenajām Amerikas sacīkstēm, Arvis Sprude atzīst: „Parametri bija iespaidīgi – no Kalifornijas štata līdz Ņujorkai 12 dienās bija jāveic teju 5000 kilometri un 55 000 augstuma metri. Ceļš vijās cauri 12 štatiem. Tās bija lielākās sacensības, kurās es līdz šim esmu piedalījies, taču kilometrāža mani neuztrauca, jo zināju, ka varu tik daudz nobraukt. Satrauca citas lietas, piemēram, atrašanās lielākā augstumā virs jūras līmeņa un attiecīgi retinātais gaiss, bet visvairāk – 12 dienu limits. Ja tajā neiekļaujies, oficiāli neesi finišējis. Izaicinājumu, vismaz pirms starta, radīja arī laika joslas, reljefs un pirmo reizi mūžā gaidāmā braukšana pa tuksnesi, tāpēc šoreiz neuzstādīju mērķi labot kādu rekordu, jo tas būtu pārāk riskanti.”

Izdevās tikt galā ar visiem pārsteigumiem

Uz loģiski izrietošo jautājumu par to, kā viņš pats tagad vērtē savu startu Amerikas ultravelomaratonā, Arvis Sprude pauž gandarījumu: „Labi. Nobraucu tā, kā biju plānojis. Kā jau teicu, man nebija mērķa cīnīties par kādām konkrētām vietām, jo bija pārāk maz laika, lai varētu tik kvalitatīvi sagatavoties. Vienīgais uzdevums bija iekļauties distances laika limitā. To arī paveicu. Pēc tam sajūta bija patīkama, tāds atvieglojums par to, ka labs darbs izdarīts. Priecīgi bija arī visi, kas juta līdzi. Pašam bija prieks, ka izpildīju savu uzstādīto mērķi, un netika pievilti mani draugi un citi līdzjutēji.”

„Vai sanāca atpūsties? Nosacīti,” Arvis atsmej. „Pusotru stundu dienā guli, visu pārējo diennakts laiku brauc. Un tā katru dienu divas nedēļas no vietas. Vienkārši dari to, kas jādara. Atslēdz visas pārējās domas un koncentrējies uz to, kas tev ir jāpaveic. Ja reiz esi ieguldījis spēkus, kaut vai lai aizbrauktu līdz turienei, tas tevi papildus motivē izdarīt visu līdz galam.

Runājot par Amerikas braucienu, vēl jāpiebilst, ka lielākos pārsteigumus šajās sacensībās sagādāja karstums un tuksnesis. Tāpat arī izbraukšana cauri visai Amerikai, dažādie skati, laika joslu un laikapstākļu maiņa – tas viss radīja neparastas sajūtas gan organismam, gan pašam sev. Salīdzinoši varētu teikt, ka cilvēki tur ir atsaucīgi un pretimnākoši. Ja kaut kas bija vajadzīgs, visi vietējie palīdzēja. Bet kopumā visneierastākais laikam šķita tuksnesis un braukšana pa to.”

Pēc atpūtas laika varēs domāt par jauniem plāniem

Uz jautājumiem par audzēkņu attieksmi pret sava skolotāja aizraušanos ar šādām sacensībām, kā arī riteņbraukšanas trenēšanu Kuldīgā Arvis Sprude atbild: „Es ceru, ka viņi ir lepni par to, ka viņiem ir tāds sporta skolotājs. Skolēni seko līdzi šīm lietām, visādi mani atbalsta. Es savukārt dalos ar savu pieredzi, stāstu par to, kā man ir gājis.

Pats gan nevienu riteņbraukšanā netrenēju. Mums Kuldīgā ir ļoti labs treneris – Viesturs Lukševics, bijušais Latvijas šosejas riteņbraucējs, kurš 2020. gadā kļuva par Latvijas čempionu grupas braucienā. Ja es redzu, ka ir kāds talantīgs skolēns, es viņu aizvedu pie Viestura, lai trenē – tas ir viņa darbs.

Kuldīga, vismaz riteņbraukšanas ziņā, ir ļoti sportiska pilsēta, tai ir vienas no lielākajām un senākajām tradīcijām. Šeit ir ļoti daudz talantīgu riteņbraucēju visās vecuma grupās. Tāpat Kuldīgai ir savs pasaules čempions riteņbraukšanā – Romāns Vainšteins.”

Sarunas beigu daļā vaicājām Arvim par nākotnes plāniem un mērķiem, viņš pašūpoja galvu un atteica: „Pašlaik es neparko nedomāju un neko neplānoju. Galvenais tagad ir atpūsties, atjaunoties, tad skatīšos tālāk, kā viss ies. Jo nule ir noslēdzies liels posms, un šobrīd es neredzu neko, kas mani atkal varētu izaicināt. Bet domāju, ka paies laiks un gan jau kāda ideja uzradīsies.

Viena lieta gan noteikti būs – pēc katra mana brauciena mēs taisām studijas filmu, ko iespējams noskatīties YouTube. Tajās tiek izmantots sacensību laikā uzfilmētais materiāls. Arī pēc šīm lielajām sacensībām mēs plānojam veidot vienu lielu filmu par pēdējo trīs gadu ciklu. Kā viss ir sācies un turpinājies – no pirmajām sacīkstēm līdz nesenajai Amerikas tūrei.

Kad filma būs gatava un kur to varēs redzēt, pagaidām ir grūti prognozēt. Process ir tikai sākuma stadijā. Par filmas tapšanu rūpēsies profesionāls fotogrāfs, operators un videoinženieris Ivo Perševics sadarbībā ar Skrundas televīziju, kurā viņš strādā. Tāpat mēģināsim piesaistīt kādu scenāristu. Ivo bija Amerikā kopā ar mani, un tur uzfilmētais, kā arī agrāk uzņemtie videomateriāli tiks likti filmas pamatā.”