Par dzīvi romantiskākajā Kurzemes pilsētā, ceļošanu un dzīves baudīšanu

Laikā, kad daudzi pārceļas no lauku reģioniem uz Rīgu, ir arī jaunās ģimenes, kas dodas atpakaļ uz reģioniem un par savu dzīvesvietu izvēlas mazpilsētas. Pēc ilgiem gadiem Rīgā, Elisa Rudzīte kopā ar vīru Aldi pārcēlusies atpakaļ uz dzimto Kuldīgu.

Elisa ir aktīva ceļotāja, kas dalās ar piedzīvoto savā Instagram kontā “Comfort in discomfort travel”, kuram ir gandrīz 3000 sekotāji. Viņa ne tikai ceļo pati, bet ved piedzīvojumos arī citas dāmas.

Kā Tu nokļuvi Kuldīgā un cik ilgi jau dzīvo Kuldīgā?

Ja neskaita 8 gadus, ko nodzīvoju Rīgā un gadu, ko pavadīju Jaunzēlandē, esmu kuldīdzniece no matu galiņiem līdz papēžiem. Te esmu augusi, mācījusies un atkal atgriezusies. Jāsaka paldies maniem vecvecākiem, kas par dzīvesvietu izvēlējās Kurzemes sirdi, un varu šīs saukt par mājām kopš dzimšanas.

Kā ir dzīvot Kurzemes mazpilsētā – kādi ir plusi un mīnusi šeit dzīvojot?

Dzīvot te ir izcili. Te man zināms katrs stūrītis un sēta, bet neskatoties uz to, tāpat ik pa laikam sanāk atklāt ko jaunu. Kuldīga attīstās, mainās, par laimi nekas nestāv uz vietas, bet pats kodols saglabājas un pilsētas šarms nekur nepazūd. Plusu ir ļoti daudz. Te ir klusi, mierīgi, skaisti, viss ir tuvu. Nav jādomā, kur novietot auto, cik stundas jāpavada ceļā, lai nokļūtu līdz otram pilsētas galam, nav burzmas un mūžīgā dirnēšana sastrēgumos – viss, kas ir mīnusi lielpilsētai. Man patīk, ka te notiek pasākumi, ir jauki restorāni un kafejnīcas, vasarā ir dažādi svētki un koncerti. Viss notiek. Ne velti tik viegli pierunāju savu vīru Aldi, īstenu rīdzinieku, te palikt.

Ir protams arī mīnusi. Piemēram, vietējiem ir grūtības atrast, kur dzīvot, jo dzīvokļu ir maz un tie ir dārgi, gan pirkšanai, gan īrēšanai. Pietrūkst arī peldvietas, jo upe mums ir, taču tāda kārtīga peldvieta tikai viena, kur nedēļas nogalē visi ir kā siļķītes konservu bundžā. Gribētos arī lai tuvumā ir vairāk pastaigu un velo takas, piknika vietiņas un skatu torņi. Ticu, ka šīs lietas uzlabosies, visam savs laiks.

Kāda ir Tava nodarbošanās ikdienā?

Pēc profesijas esmu komunikācijas speciāliste – žurnāliste. Darīts ir viss kaut kas. Esmu bijusi nodaļas vadītāja apģērbu veikalā, kādu laiku pastrādāju arī vietējā laikrakstā Kurzemnieks, vēlāk biju redaktore IT uzņēmumā. Savukārt Jaunzēlandē darīju vienkāršus darbus, kā piemēram – kivi lasīšana. Tur iemācījos, ka nav svarīgi, kādu darbu tu dari, bet gan kāds cilvēks esi. Šobrīd esmu sava aicinājuma meklējumos. Komunikācija vienmēr būs mana lieta, taču cenšos sevi nemitīgi attīstīt, īpaši SEO copywriting, sociālo mediju menedžmentā, mājas lapu administrēšanā un uzturēšanā, esmu apguvusi arī pamatus front-end programmēšanā. Smejoties gan vienmēr saku, ka esmu pilna laika ceļotāja, kam ik pa laikam ir arī īsts darbs. Projekti un cilvēki paši mani atrod. Ja man tas būs interesanti, nekad neteikšu nē. Krāju pieredzes un iespaidus.

Bērnībā gribēju būt aktrise un modele, arī šie sapnīši nekur nav pazuduši. Sirdī esmu māksliniece un brīvdomātāja, bet šajā digitālajā laikmetā vairāk plūstu tieši pa IT jomas straumi. Varbūt vecumdienās man būs sava studija, kur ķēpāšu audeklu savam priekam, vai varbūt filmēšos kādā Holivudas grāvējā.

Saprotu, ka kādu laiku atpakaļ aizgāji no pilnas slodzes darba. Kas Tev lika spert šādu soli?

No pēdējās darba vietas es neaizgāju, diemžēl uzņēmumam bija finansiālas grūtības un darbinieki vairs nebija nepieciešami. Tā bija pirmā reize, kad nācās aiziet, ne savas gribas pēc. Ticu, ka durvīm aizveroties, kaut kur atveras logs, ar šādu domu arī dzīvoju. Gan jau mans logs kaut kur ir, kad ieraudzīšu – rāpšos iekšā.

Aiziet no darba man vairs nav bail. Kad aizgāju no savas pirmās ilggadējās darba vietas, lai pamestu visu un dotos uz Jaunzēlandi, sapratu, ka tas nav nekas tik biedējošs. Cilvēki aizmirst, ka svarīgāks par darbu ir laiks sev, saviem tuvajiem, saviem hobijiem. Mēs esam uzbūvējuši šo materiālo pasauli, un nu esam tās vergi. Jaunā paaudze to visu maina, neļauj sev iesūnot un strādāt darbu, kas nepatīk, pat tad ja tā ir laba, prestiža, silta un ērta vieta. Vērtības pamazām mainās. Prieks arī, ka daudzas valstis šo kārtību maina, samazinot darba stundu skaitu. Arī man ļoti ir izkristalizējies kādu darbu vēlos – tādu, kas sniedz brīvību būt jebkur un strādāt no jebkuras vietas pasaulē, bet ko tad citu no manis varētu gaidīt?!

Esi aktīva arī Instagramā un dalies ar saviem sekotājiem ar ceļojumiem un ikdienas notikumiem. Kāpēc esi izvēlējusies dalīties ar citiem? Vai jūti arī atgriezenisko saiti?

Instagram esmu kopš 2015. gada aprīļa. Uztaisīju profilu tikai aiz ziņkāres. Jau sākumā publicēju bildes no saviem ceļojumiem un ikdienas – kā bilžu atmiņu dienasgrāmatā. Kad devāmies uz Jaunzēlandi 2018. gadā, sāku būt aktīvāka, jo laika zonu atšķirības dēļ, bija grūti sazināties ar mājiniekiem, un šādi varēju parādīt kā mums klājas. Dalos, jo vēlos iedvesmot, iedrošināt un mudināt cilvēkus sekot saviem sapņiem, apskatīt pasauli un krāt pieredzes, nevis lietas. Ceļojot mēs paplašinām savu redzesloku, bagātināt sevi garīgi un kļūstam atvērtāki arī pret atšķirīgo un citādo.

Atgriezeniskā saite ir, taču latvieši ir kūtrāki –  kaut ko nodomās pie sevis, bet visticamāk neuzdrošināsies uzrakstīt. Esmu ļoti priecīga par katru vēstuli un komentāru, ko saņemu. Visbiežāk cilvēki lūdz padomu ceļošanas jautājumos, dažkārt arī par citām tēmām. Prieks arī, kad cilvēki dalās savā pieredzē, jo arī man tā ir noderīga. Atgriezeniskā saite noteikti motivē tādus satura radītājus kā mani, bet mūsdienās, kad viss ir par un ap algoritmiem, tas paliek arvien grūtāk.

Kā radies Tava Instagram konta nosaukums – “Comfort in discomfort travel”?

Instagram konta nosaukums ir arī mana bloga www.comfortindiscomfort.com nosaukums. Radās tas pavisam vienkārši – domāju kā nosaukt savu blogu un nosaukumu nosapņoju. Kad pamodos, pierakstīju, lai neaizmirstas.  Tā kā ceļoju jau kopš studiju laikiem, kad naudiņas bija maz, bieži vien ceļošanas vārdā upurēju tieši komfortu, taču tāpat izbaudīju procesu. Instagram pievienoju vārdu travel, lai sekotājiem vieglāk saprast par ko tad ir stāsts.  Joprojām neuzskatu, ka ceļot ir dārgi. Ja esi gatavs uz neērtībām, vari stopot, gulēt teltī, vai pie svešiem cilvēkiem, pasaules apskatīšanai daudz naudas nevajag. To ir pierādījuši jau daudzi ceļotāji.

Cik valstis kopumā esi apmeklējusi un kuras ir Tavas vismīļākās, kur vēlies atgriezties vēl un vēl?

Pēdējo reizi, kad skaitīju, bija 26, kas nav daudz uz visu valstu fona. Daudzās esmu bijusi vairākkārt, piemēram, Spānijā, Itālijā, Francijā, Amerikā, protams, arī kaimiņvalstīs. Uz Romu šogad došos jau ceturto reizi. No tām valstīm, kurās esmu bijusi nav tādas, kurā es negribētu atgriezties. Katrā ir tik daudz ko vēl redzēt. Mīļākā ir Austrālija un Jaunzēlande. Tur jutos kā mājās. Tā kā man ļoti garšo ēst, tad šajā ziņā noteikti vēlētos atgriezties Gruzijā un Āzijā, piemēram, Malaizijā.

Un kā ar Kurzemi – kuras vietas Kurzemē noteikti vajadzētu apmeklēt?

Kurzemē mana ļoti patīk piekraste, īpaši Pāvilosta, Jūrkalne, Kolka. Iesaku katram noiet kaut mazu gabaliņu no Jūrtakas. Man ļoti patīk Aizputes mākslas parks, strausu ferma Nornieki, Murkšķu audzētava Jaunstuči, Cīravas Mežaparks, Dunikas purvs, Užavas bāka, Būšnieku ezers, Šlīteres bāka, Pēterezera dabas taka un daudzas citas vietas.

Kādi ir Tavi plāni nākotnei – vismaz tuvāko gadu laikā? Varbūt ir kas tāds ar ko vēlies padalīties?

Pēdējie divi gadi lieliski parādīja, ka ilgtermiņa plānošana visticamāk būs lieki iztērēts laiks. Apstākļi var pēkšņi mainīties un arī plāni tad jāmaina. Ceļošana arī iemāca improvizēt un nebaidīties no pārmaiņām. Viennozīmīgi varu teikt, ka manos plānos ietilpst ceļošana. Sarakstā vēl ir tik daudzas valstis, ko vēlos redzēt. Noteikti gribētu atgriezties arī pie vanlife jeb busiņdzīves. Man ļoti patīk ceļot ar auto, jo tā var redzēt ļoti daudz pa ceļam, apstāties un uzkavēties kur vien gribas. Ceru atrast savu īsto vietu arī karjerā – tā lai acis deg par to, ko daru. Noteikti turpināšu attīstīties digitālajā un IT vidē. Iespējams turpināšu arī rīkot dāmu Instagram ceļojumus, kas ir vairāk komforta braucieni ar visu fotogrāfi un privāto šoferi.

Pastāsti vairāk par pieminētajiem dāmu Instagram ceļojumiem…
Dāmu tūre ir ceļojumi sievietēm, kur nelielā kompānijā dodamies baudīt kādas valsts kultūru, atpūsties no ikdienas dzīves, darba, vīriem, bērniem un pienākumiem. Mums pievienojas fotogrāfe, kas iemūžina ceļojumu skaistos mirkļus bildēs, kā arī katra var izbaudīt individuālu fotosesiju. Tā ir iespēja sasmelties sievišķo enerģiju, iegūt jaunus kontaktus un draudzības, iespēja sevi palutināt, pabūt ar sevi un darīt ko savam priekam nevis atdot sevi citiem, ko mēs sievietes ikdienā darām ļoti daudz. Te beidzot varam uzvilkt sievišķīgas kleitas, malkot vīnu un relaksēties. Turklāt iemūžinātās fotogrāfijas ir skaists atgādinājums par piedzīvoto.

Ko Tu ieteiktu tiem, kas gribētu, bet baidās ceļot?

Man ir slikta ziņa – no šīs pasaules neviens neaiziet dzīvs, tāpēc bailes ir lieki iztērēts mūsu dārgais laiks. Labā ziņa – vislabākais brīdis, kad sākt ceļot, ir šodien, otrs labākais – rīt! Pasaule tiešām nav tik ļauna un bīstama kā mums varētu likties, tāpēc, ja vēlies ceļot, slēdz laukā televizoru, piecelies no dīvāna un sāc krāmēt mugursomu. Tieši tik vienkārši!

Cilvēki ceļo pat bez naudas, ar bērniem, ar mājdzīvniekiem, ar stopiem, paralēli strādājot, braucot ar velosipēdu vai noejot tūkstošiem kilometru, arī ar veselības problēmām un invaliditāti, jauni un veci, tāpēc šie attaisnojumi neiztur kritiku. Ceļot var ikviens, ja tā ir prioritāte! Un tā ir ar visu.