Visvaldis, Nameda, Ritvaldis, Ritums
Iesūti
Atpakaļ

“Tā ir mana sirds un dvēsele,” – Monta Grīnvalde, macrame māksliniece no Talsiem, par mezglošanu, biznesu un nākotni

Sarunājos ar Montu Grīnvaldi viņas mīlīgajā darbnīcā Talsu vecpilsētas pašā sirdī – Lielajā ielā 33. No tās paveras brīnišķīgs skats uz Talsu ezeru un promenādi. Tikko satiekoties, Monta atzīst, ka ir satraukusies, jo šī ir viņas pirmā intervija dzīvē. Pēc neilgas ekskursijas pa nelielo darbnīcu, kas maigi smaržo pēc lavandas, es rūpīgi apskatu viņas akurāti un kārtīgi veidotos mezglojumus – tie ir auskari, piekariņi, sienas dekori, lustra, eņģelīši, somiņas u.c.. No telpas staro radošums, jo visur ir auklas, mazi, lieli mezgli, lustru detaļas un auskaru sastāvdaļas. Tas piešķir sarunai vēl autentiskāku noskaņu. Ideja par sarunu ar Montu radās neilgi pēc tam, kad atklāju, ka viņa ir atvērusi savu darbnīcu, tātad – spērusi vēl vienu soli uz priekšu.

Pastāsti, kā uzsāki macrame jeb mezglošanas biznesu un cik ilgi tu jau ar to nodarbojies?

Es mezgloju jau trīs gadus, es sāku, vienu dienu izdomājot, ka gribu puķupoda ietvaru, nu, tad es to uztaisīju. Es nekur to nemācījos, man vienkārši uzreiz tas izdevās, sanāca arī sarežģītāki darbi un mezgli. Es sāku uzreiz ar kāzu arku, man bija tie daži puķupodu ietvari un kāzu arka, kad es aizgāju uz divām meistarklasēm, viena no tām bija Talsos. Tur es apguvu lielākoties teoriju, radās sapratne, piemēram, par to, cik jāņem auklas. Un tā tas pārvērtās par biznesu. Kāzu arka bija tas, kas to pavilka uz priekšu, no manis to īrēja, es braukāju pa visu Latviju, kas motivēja mani ātri nokārtot autovadītāja apliecību, lai pati varētu to vadāt. Esmu bijusi visneiedomājamākajās vietās, piemēram Jēkabpilī ar arku, esmu tās dēļ nakšņojusi viesnīcās. Tas bija brīnišķīgs sākums tam visam.

Kas tevi motivē turpināt radīt tik skaistas lietas?

Pirmkārt, paldies par komplimentu. Otrkārt, mani motivē rezultāts. Tas ir nebeidzami, idejas, kas ir manī, kas ir visur apkārt, ko varu radīt ar mezglošanu, macrame māksla, jo tā ir īsta māksla, var veidot pat gleznas. Manuprāt, tas ir kausiņš, ko nevar izsmelt. Es nevaru beigt darīt, visu laiku gribas pamēģināt kaut ko jaunu, izdarīt vēl un vēl. Esmu pamanījusi, ka ir ideja, uztaisu, publicēju internetā, to pērk, tas iet kādu laiku, cilvēki interesējas, un viss, klusums, tāpēc es saprotu, ka visu laiku ir jāiet uz priekšu, jātaisa kaut kas jauns, lai neapstātos. Es vēl neesmu atradusi to savu nišu, bet es zinu, ka atradīšu to vienu lietu, ar ko es darbošos. Šos trīs gadus es taustos, bet tas ir bijis tik foršs piedzīvojums. Vēl motivācija ir meistarklases, jo beidzot ir apziņa, ka es varu kādam kaut ko iemācīt, parādīt un redzēt, ka cilvēkiem sanāk, ir prieks par paveikto, tas man ļoti patīk.

Kur smelies iedvesmu savai radošajai darbībai?

Protams, ir internets un citi mākslinieki, es visu laiku sekoju viņiem līdzi, tur arī atrodu to, kas man patīk, tad, protams, pielieku kaut ko no sevis, eksperimentēju ar krāsām. Katram māksliniekam ir savs rokraksts. To nevar sajaukt, piemēram, es esmu mezglojusi ar trim citām mezglotājām kopā, un mēs uztaisām pilnīgi dažādus darbus, lai gan mēs visas to protam darīt. Tāpēc es neredzu citus mezglotājus kā konkurentus, jo cilvēki tāpat izvēlēsies pēc savas gaumes, jo mēs mezglojam pilnīgi dažādi, katra savā rokrakstā.

Kāda ir interese par mezglošanu un atsaucība no vietējiem talseniekiem?

Atsaucība par meistarklasēm nav ļoti liela, bet lēnām viss sāk uzlaboties. Šobrīd manī ir milzīga vēlme dot, esmu tādā punktā dzīvē, ka man ļoti gribas dalīties ar savu enerģiju, es esmu izkāpusi no kaut kurienes, un šobrīd šķiet, ka stāvu uz pjedestāla, un man gribas vienkārši dot. Šobrīd varu dot sevi un to, ko es daru. Lielākā aktivitāte ir meistarklasēm Rīgā un Ventspilī. Tagad arī 2. jūlijā būs meistarklase lavandu laukā, kas man šķiet kaut kas ekskluzīvs, jo tas lauks ir vienkārši dievīgs.

Bet atsaucība pasūtījumu ziņā ir ļoti liela, es biju pārsteigta. Bet līdz ko es atvēru savu darbnīcu, cilvēkos pavērās interese, viņi ienāk, apskatās, pasūta kaut ko, nopērk, ir sajūta, ka mani sāk uztvert nopietni, ar mani sāk runāt cilvēki, kuriem nemaz neinteresē tas, ar ko es nodarbojos.

Tu minēji kāzu arku, bet vai ir kāds vēl lielāks un iespaidīgāks mezglojums, ko esi radījusi?

Izmēru ziņā arka noteikti ir lielākais mezglojums, bet man mājās stāv milzīgs šūpuļkrēsls, kas diametrā ir pusotrs metrs, tiešām liels, kur var iesēsties kādi četri cilvēki. Bet tas ir bijis lielākais trieciens manā karjerā, ja to tā var nosaukt, jo es izvēlējos nepareizas auklas, tās mazliet staipījās, līdz ar to šūpuļkrēsls nesanāca. Tas man mājas joprojām stāv, un mēs ar vīru domājam kā to pārveidot, jo mēs gribam šūpuļkrēslu uztaisīt funkcionālu. Es neteiktu, ka tā bija izgāšanās, tā bija vienkārši nezināšana, jo to veidoju pirms aptuveni diviem gadiem, nekad iepriekš neko tamlīdzīgu nebiju taisījusi. Droši vien vajadzēja konsultēties ar kādu iepriekš, bet es esmu ļoti spontāna un, ja es izdomāju, tad man vajag uzreiz un arī uzreiz taisu, pat citreiz neaizdomājoties tālāk. Vēl esmu taisījusi plauktu sistēmu, kas ir diezgan sarežģīti, tas bija grūts darbs, jo visam jābūt taisnam un precīzam, bet virves nevar kontrolēt.

Pastāsti par savu darbnīcu, kā to atradi un kā saprati, ka tev tāda ir nepieciešama?

Es strādāju mājās visus šos trīs gadus, beigās jau tur bija tā, ka mājās nebija dīvāna, jo mums fiziski nebija nekam vietas. Tas bija tā, ka visas sienas bija nokarinātas ar darbiem. Dzīvoklis bija noliktava, mājas, bērnistaba, kur arī visas sienas bija ar darbiem, uz griestiem karājās visādas lustras. Mēs dzīvojām kā cirkā, tas pārvērtās tā, ka man palika grūti strādāt, visiem grūti. Es ļoti meklēju telpas, man likās, ka Talsos tas ir vispār nereāli, cenas ir kosmiskas, es nepelnu miljonu, lai varētu atļauties dārgu īri. Tad man pazīstama meitene, kam pieder šī māja, uzzvanīja un paziņoja: “Monta, man tev ir telpa”, es gandrīz uzlecu kājās, teicu, ka, jā, man vajag! Viņa uzaicināja apskatīties, tas bija blakus telpā, ne šeit. Man ļoti patika, tā bija ļoti mākslinieciska, tur bija lina griesti, ļoti forša un autentiska. Bet man ļoti pietrūkst tā vieta, kur es varu taisīt meistarklases, tur es varēju, bet tikai individuālo meistarklasi, ko es arī uztaisīju, bet 10 cilvēkus es tur uzņemt nevaru. Tad man pavērās iespēja nākt šeit, jo tā meitene, kas te īrēja, aizgāja strādāt uz mājām, un es momentā pārnācu šeit, jo te ir siltāks un ir daudz lielāka platība.

Kā tu raksturotu macrame biznesu Latvijā?

Man šķiet, ka šodien ir jau diezgan plašs tirgus izveidojies, jo ir gan tādi lielie, ko visi jau zina, kas mezglo un tad ir tādi mazie cilvēki, kas ieliek, piedāvā ik pa laikam, kas to vienkārši prot darīt. Man liekas, ka 50% cilvēku vispār māk mezglot, tie ar ko es komunicēju. Pie manis arī uz meistarklasēm nāk cilvēki, kas prot mezglot, vienkārši viņi grib kādu konkrētu lietu iemācīties mezglot. Bet augt vienmēr vajag, un es gribu būt unikāla, tas ir tas, ko es meklēju, domāju, ka man tās būs lustras, jo tās ir mana vājība, es varētu pa lustru veikaliem staigāt dienu un nakti. Interjers vispār ir lieta, kas man patīk.

Kādi ir tavi mērķi un plāni tuvākai un tālākai nākotnei?

Šī darbnīca, veikals jau bija liels mērķis, bet tagad jau esmu uzkāpusi uz tā viena pakāpiena, ko šobrīd baudu. Man šeit ļoti patīk, te ir visa mana sirds un dvēsele. Es nekad nevarētu strādāt algotu darbu, es esmu to darījusi, bet tas mani vienkārši sagrauj, es neesmu tāds cilvēks. Man patīk rīkoties pēc sava prāta, kā es uzskatu, kā ir pareizāk. Šeit es varu būt es pati. Un arī viens no maniem mērķiem ir būt man pašai, būt brīvai. Vēl viens mērķis man ir sākt nopietni pelnīt ar to, ko es daru. Es gribētu sadarboties ar kādu veikalu, varbūt pat ne Latvijā. Man patīk, ka cilvēki domā, ka Latvija ir manas mājas, ka es gribētu, lai šeit arī tas viss paliek, bet es to tā neuztveru. Es mājas redzu kā pasauli, es neesmu sevi ielikusi rāmjos tajā ziņā. Man ir nereāls prieks, ka cilvēki Latvijā sāk augt un sāk saprast vērtību. Mans mērķis ir strādāt ar cilvēkiem individuāli, un to es arī nākotnē gribu darīt – individuāla pieeja. Tas, ko es daru šeit, kaut kādi nieciņi, lietiņas, kas ir vairumā, tās ir foršas, mazas dāvaniņas, bet kādu dienu es labprāt to vairs nedarītu, jo es gribu strādāt ar lielajiem, nopietnajiem pasūtījumiem. Tagad man būs iespēja veidot piecas lustras, par ko es ļoti priecājos, jo tas ir tieši tas, uz ko es eju.

Kā ir mainījusies tava dzīve, kopš tajā ienāca macrame māksla?

Tas notika tad, kad man piedzima meita Luna. Principā piedzimu jauna es un piedzima Luna. Un aptuveni tad es arī sāku mezglot. Es zināju, ka es vienmēr nestrādāšu algotu darbu, es sevi neredzu skolā, es gribētu mācīties, mūžizglītība ir viss, ir jāizglīto sevi visu laiku, ko es arī cenšos darīt lietās, kas ir man, kas mani interesē. Man ļoti gribas sākt vadīt ceremonijas, rituālus, jo, kā jau es teicu, es jūtu šo enerģiju sevī, man gribas to dot. Kopš macrame es esmu pilnīgi cits cilvēks, pirms tam es dzīvoju ārzemēs, kaut kur skrēju, tusēju, man nebija ne jausmas, ko es darīšu. Es vienmēr esmu bijusi radoša, gleznoju, mēģināju kaut ko jaunu. Vienmēr esmu domājusi: “O, šis varētu būt mans bizness, šo es varētu pārdot” un tamlīdzīgi. Tad, kad es sāku mezglot, man bija tāda ideja, gan jau kāds nopirks, bet nebija apmātība, ka es tagad ar to pelnīšu, tas vienkārši tā notika. Protams, bija grūti un joprojām citreiz ir grūti, jo Luna ir maziņa.

Kas ir vispopulārākais no tavas produkcijas, ko visvairāk pērk un par ko visvairāk interesējas?

Noteikti aksesuāri, auskari, tas ir simtprocentīgi, jo sievietes vienmēr gribēs sapucēt sevi. Bet, ja es domāju par lielajiem darbiem, tie ir aizkari, es esmu kopā taisījusi kādus piecus sešus lielos aizkarus. Vēl tā ir noma, īre. Cilvēki grib izīrēt kāzām aksesuārus. Drīz sāksies sadarbība ar vēl vienu Talsu meiteni Nikolu Mūrnieci, kopā taisīsim mezglotas somas ar lina oderi, un ceru, ka tās tirgū aizies. Uz Ziemassvētkiem ļoti iet rotājumi, tas ir tā, ka nogāž no kājām. Tad, kad es sāku nodarboties ar mezglošanu, tad puķpodu ietvari bija visejošākais produkts, bet tagad tos var nopirkt Pepco vai Sinsay par ļoti mazu naudu, protams, arī attiecīgā kvalitātē. Bet vispār, tad, kad es sāku, tad mezglošana vispār sāka Latvijā parādīties un attīstīties.

Vai tev atliek brīvais laiks kam citam un ar ko tu nodarbojies, kas tevi aizrauj ārpus macrame?

Es pārstāvu lavandu lauku “House of lavender” biznesa klubā BNI, kas ir biznesa tīkls, kur apgrozās ietekmīgi cilvēki, uzņēmēji, biznesmeņi, slavenības u.c.. Viņi katrs pārstāv savu nišu, un būtībā mēs tīklojam kopā. Mēs tiekamies, zūmojam katru nedēļu, piemēram, rīt es braucu uz līderu akadēmiju brīvdabas muzejā. Tas ir mans otrs darbs, kas aizsākās jebkurā gadījumā caur mezglošanu. Lauka īpašniece arī ļoti skaisti mezglo, un viņa atnāca pie manis uz meistarklasi, kur es satiku viņas vīru, kas man piedāvāja pārstāvēt viņu lavandu lauku. Tā tas viss aizgāja.

Bet brīvā laika man nav. (Smejas.) trešais punkts ir mana meita Luna, un ikviens, kam ir bērns, sapratīs, ka jebkuru brīvo laiku veltīs tieši viņam. Tagad es sāku lasīt un attīstīt sevi, jo es gribu vadīt kakao ceremonijas, bet es esmu pašā sākumā šim piedzīvojumam. Es lēnām sāku to mācīties, ko vēlos pilnveidot. Darot, ko es mīlu, es nenogurstu, tas nav iespējams. Es to neredzu kā darbu, jo tā ir mana laime. Brīvajā laikā es cenšos būt pie dabas, ar dabu, jūra ir mans viss, es labprāt gribētu dzīvot Portugālē. Vasara ir tas laiks, kad man ir grūti strādāt, jo es gribu būt pie jūras. Vēl cenšos apmeklēt kultūras pasākumus, koncertus, šad tad aizeju uz ballītēm, man ļoti patīk dejot. Sāku taisīt kombuču. (Smejas.)

Vai mezglojumi ir visiem? Vai visi tos spēj novērtēt un vai tie piestāv ikvienam?

Es uzskatu, ka mezglojumi ir pilnīgi jebkuram cilvēkam. Ja pat Zarā un Mango ir mezglotas drēbes un somas, tad tas jau vien pierāda, ka tas ir aizgājis tādā plašumā, ka pat fast fashion sāk to ražot. Protams, tas, ko es daru, ir attiecīgi cilvēkiem, kas novērtē tieši rokdarbu, ka tas ir darināta tieši viņiem ar rokām. Bet es macrame redzu jebkurā interjerā, jebkādā stilā, apģērbā, jebkur. Arī pie marmora kāpnēm var pielikt mezglojumu, kas piestrādāts ar perfektām līnijām, un tas izskatīsies uz desmit.

Ko tu gribētu pateikt savai pagātnes Montai?

Ieguldi vairāk naudas kvalitatīvos materiālos, nebaidies iztērēt tiem naudu! Aizej uz meistarklasi, vienkārši aizej, nečakarējies. Es izmetu kilometriem auklas ārā, jo es nemācēju tās izmērīt. Aizej uz to meistarklasi, ieguldi nedaudz naudas apmācībā. Tāpat arī Youtube ir pilns ar video, droši.