Saldā Dundagas sīrupa fabrika

Lielākos saldumu ražotājus Latvijā četrdesmitajos gados ar sīrupu apgādāja kāda fabrika Kurzemē – Dundagas Sīrupa un cietes fabrika. Tajā laikā fabrika bijusi lielākā Baltijā un tās ražoto sīrupu savā produkcijā  izmantoja “Laima”, “17.jūnijs” un “Uzvara”.

Dundagas sīrupa un cietes fabrikas aizsākumi meklējami 1923. gadā, kad uzņēmums “Lapiņš un biedri” bijušajā muižas stallī Dundagā sākuši iekārtot ražotni. Pirmais fabrikas vadītājs bijis Ansis Blūmenfelds un uzņēmuma pamatkapitāls sastādījis 100 000 latu.

No apkārtējo saimniecību audzētajiem kartupeļiem šeit ražoja brūno sīrupu un kartupeļu miltus. Iedzīvotāji nodevuši fabrikā kartupeļus un pretī varējuši saņemt sīrupu. Fabrikai pat bijusi sava preču zīme – lācis ar mucu. 30. gados Sīrupa fabrika saražojusi apmēram 75 % no Latvijā patērētā sīrupa un stērķeles.

Sīrupa fabrikas preču zīme

1932. gadā stērķeles fabrikā izcēlies liels ugunsgrēks un ēka pilnībā nodegusi. Ugunsgrēkā cietis arī blakus esošās Dundagas ev.lut. baznīcas tornis.

1940. gadā fabrikā nodarbināti vairāk nekā 30 darbinieki. Kara laikā fabrika darbu turpinājusi pateicoties tās direktoram Blūmenfeldam, kurš vāciešus pārliecinājis atstāt darbiniekus fabrikā un nesūtīt uz darba nometnēm. Kara laikā gan fabrikas darbs bija ierobežots un tā saražoja tikai tik, cik bija pieejami kartupeļi.

Lielākais fabrikas uzplaukums bijis 20.gs. 50.-60. gados. Padomju laikā tā aizņēmusi lielu platību Dundagā un atradusies E.Dinsberga, Talsu un Pils ielas rajonā. Ražošana bijusi tik intensīva, ka radusies pat nepieciešamība pēc mucu un kastu ražošanas turpat uz vietas Dundagā, jo tara vesta no Rīgas, Liepājas un pat no Rēzeknes.

1956. gada laikrakstā “Padomju karogs” aprakstīts sīrupa tapšanas process: “Dundagas Sīrupa fabrikas pagalmā atvestos kartupeļus vispirms ar hidrotransportieri nogādā fabrikā un tālāk ar speciālu transportieri trešajā stāvā. No šejienes tad arī sākas kartupeļu „pārvēršana” sīrupā. Kartupeļus sasmalcina, pēc tam šķidrā masa nonāk ekstraktorā, kur atdala stērķeli no gremzdiem. Šķidro stērķeli vēl nostādina, sijā un attīra, līdz kamēr var stāties pie tiešā sīrupa radīšanas procesa. Katrai tonnai stērķeles piena piejauc deviņus kilogramus sērskābes, pēc tam šķīdums nonāk speciālā aparatā, kur notiek stērķeles hidrolizē. No šā aparāta šķidro sīrupu pārsūknē filtrācijas presēs, kur tas attīrās no piemaisījumiem. Tad sīrups nokļūst iztvaicēšanas katlos, kur iegūst savu krāsu un sabiezinās, bet pēc tam – vakuuma katlos, kur tas nogatavojas. Kad produkcija gatava, to iepilda mucās un nogādā patērētājiem galvenokārt saldumrūpniecībai”.

Sērskābes izmantošana ražošanā ietekmējusi fabrikas darbiniekus, kurus kaitīgā viela pamazām saēdusi – slimība sekojusi slimībai: “Kārtojot invaliditāti, ārsti atzina, ka manas māsas organismā nekas vairs nav kārtībā: sērskābe visu bija sabeigusi.” (Dundadznieks, nr. 2, 2008)

Dundagas fabrika bijusi tik iecienīta, ka katru dienu tajā saražotas pat vairāk nekā 30 tonnas produkcijas, savukārt ceturksnī tajā saražotas 2000 tonnas sīrupa. Galvenokārt tas panākts mehanizējot ražošanas procesu un roku darbu aizstājot ar mehānismiem un ierīcēm.

Lai taupītu strādājošo laiku, sīrupa fabrikā Dundagas patērētāju biedrība ierīkojusi arī kiosku bez pārdevēja – pašapkalpošanās kiosku, kur pircēji paši bez pārdevēja izvēlējās vajadzīgās preces un iemaksājuši naudu kasē. Šādi kioski no 1958. līdz 1960. gadam atvērti arī citur Kurzemē – Aizputē, Ezerē, Kuldīgā un citur.

Dundagas Sīrupa fabrika 1950. gados

Jau 60. gadu sākumā fabrika kļūst nerentabla un tās telpās piedāvā izvietot lopbarības rauga ražotni. Savukārt 1989. gada laikrakstā “Padomju karogs” minēts, ka bijušajā sīrupa fabrikā plānots izvietot restaurācijas ražošanas bāzi: “Restaurācijas brigādes strādās objektos saskaņā ar Latvijas Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrības rajona nodaļas padomes lēmumiem. Pasūtītājs ēkas īpašnieks nodrošinās ar materiāliem un maksās pēc padarītā. Ražošanas bāzi paredzēts izveidot bijušajā Dundagas sīrupa fabrikā.”

Šobrīd no savulaik varenās sīrupa un cietes fabrikas palikušas vien atmiņas.