Globālā sasilšana Latvijā: viskrasāk mainījusies ziema un agrs pavasaris

Pēdējie septiņi gadi pasaulē bijuši siltākie novērojumu vēsturē, turklāt 2021.gadā Eiropā piedzīvota karstākā vasara, kopš sākti gaisa temperatūras mērījumi, liecina Eiropas Savienības Zemes novērošanas programmas “Copernicus” apkopotā informācija.

Atbilstoši Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra (LVĢMC) datiem pēdējie deviņi gadi valstī bijuši siltāki par normu, turklāt 2020.gads ar lielu atrāvienu kļuvis par siltāko Latvijas meteoroloģisko novērojumu vēsturē, otrajā vietā atstājot 2019.gadu, trešajā – 2015.gadu. Arī Latvijā, līdzīgi kā Eiropā kopumā, 2021.gada vasaras vidējā gaisa temperatūra bija augstākā, kopš sākta šādu datu apkopošana.

Tomēr, aplūkojot pārmaiņas vairāku gadu desmitu garumā, redzams, ka Latvijā visstraujāk sasiluši ziemas un agra pavasara mēneši, savukārt rudenī gaisa temperatūra mainījusies vismazāk.

Gada vidējās gaisa temperatūras izmaiņas

Straujo klimata pārmaiņu dēļ Pasaules Meteoroloģijas organizācija 2016.gadā lēma, ka klimatiskā norma ir jāatjauno ik pēc 10 gadiem. Līdz pagājušajam gadam par normu sauca meteoroloģisko parametru vidējās vērtības 1981.-2010.gada periodā, savukārt jaunais klimatiskās normas periods, kas tiek izmantots šobrīd, ir 1991.-2020.gads.

Mainoties klimatam, mainās arī normu vērtības. Laikapstākļi, kas kādreiz bija neraksturīgi Latvijas teritorijai, pakāpeniski var kļūt par normu, līdz ar to var rasties maldīgs priekšstats par klimata pārmaiņu apmēriem, norāda LVĢMC.

Tāpēc klimatoloģijā izmanto divus atskaites periodus – klimatisko standarta normu, ko maina reizi 10 gados, lai precīzāk raksturotu aktuālo klimatisko situāciju, un klimatisko referenci, ko izmanto, lai analizētu klimata pārmaiņas ilgākā laika posmā.

Klimatiskās standarta normas periods šajā desmitgadē ir 1991.-2020.gads, savukārt par klimatisko referenci visā pasaulē izmanto 1961.-1990.gada vidējos lielumus, un references periodu nav plānots mainīt.

Gada vidējās gaisa temperatūras norma šobrīd Latvijā ir +6,8 grādi – par 0,4 grādiem augstāka nekā iepriekšējā, 1981.-2010.gada, norma. Savukārt, salīdzinot ar references periodu, gada vidējā gaisa temperatūra Latvijā paaugstinājusies par 1,1 grādu.

Pēdējo 10 gadu vidējā gaisa temperatūra Latvijā pakāpusies jau līdz +7,4 grādiem jeb 1,7 grādus virs klimatiskās references. 2020.gads valstī bija pat trīs grādus siltāks par 1961.-1990.gada vidējo rādītāju.

2020.gads ar vidējo gaisa temperatūru +8,8 grādi uzreiz par pusgrādu pārspēja 2019.gada siltuma rekordu. Rīgas centrā 2020.gada vidējā gaisa temperatūra sasniedza pat +9,8 grādus, un atbilstoši klimata pārmaiņu scenārijam RCP 4,5, kas paredz būtisku siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināšanu tuvākajās desmitgadēs, tik augsta gaisa temperatūra šajā gadsimtā Rīgā nebija gaidāma. Savukārt atbilstoši RCP 8,5 scenārijam, kurā notiek straujākas pārmaiņas, jo netiek īstenoti pasākumi globālās sasilšanas ierobežošanai, tik augsta gaisa temperatūra galvaspilsētā bija gaidāma šā gadsimta vidū.

Pērnais gads Latvijā bija 1,8 grādus vēsāks par rekordsilto 2020.gadu, tomēr arī 2021.gada vidējā gaisa temperatūra saglabājās divas grāda desmitdaļas virs jaunās klimatiskās normas.

Gada aukstākajiem mēnešiem ir lielākā ietekme uz vidējo rādītāju

Temperatūras svārstības gadu no gada visvairāk ietekmē laikapstākļi ziemā. Gaisa temperatūras starpība starp Latvijā piedzīvoto aukstāko un siltāko janvāri sasniedz 17,5 grādus – 1987.gada janvāra vidējā temperatūra bija -14,4 grādi, bet 2020.gada janvārī tā pakāpās līdz +3,1 grādam. Līdzīgi kontrasti piedzīvoti arī februārī – aukstuma rekords pieder 1929.gadam, kad februāra vidējā temperatūra noslīdēja līdz -14,2 grādiem, savukārt 1990.gada otrais mēnesis bija +3,4 grādus silts.

Atšķirība starp Latvijā reģistrēto augstāko un zemāko decembra vidējo gaisa temperatūru sasniedz 15 grādus, martā – 14 grādus, pārējos mēnešos novērotā amplitūda nepārsniedz 10 grādus. Vismazākās temperatūras variācijas ir periodā no jūlija līdz oktobrim – šo mēnešu vidējās gaisa temperatūras amplitūda nepārsniedz astoņus grādus.

2021.gada vasarā vidējā gaisa temperatūra pakāpās 2,2 grādus virs jaunās klimatiskās normas, un ar to pietika, lai vasara kļūtu par siltāko novērojumu vēsturē. Savukārt 2019.-2020.gada ziema bija vairāk nekā piecus grādus siltāka par normu.

Pēc tā, kādi ir gada pirmie divi mēneši, var visai droši prognozēt, vai gada vidējā gaisa temperatūra sasniegs jaunu rekordu vai tomēr būs zemāka. 2020.gads sākās ar rekordsiltu laiku un arī viss gads kļuva par siltāko novērojumu vēsturē. 2021.gada janvārī un februārī laiks bija aukstāks par normu, un gan ziemas, gan gada vidējā gaisa temperatūra bija zemākā kopš 2013.gada.

Šā gada janvāris bija divus grādus siltāks par normu, februāra temperatūra bija 3,5 grādus virs 1991.-2020.gada rādītāja, tomēr zemāka nekā pirms diviem gadiem. Līdz ar to var sagaidīt, ka šis Latvijā būs kārtējais gads ar gaisa temperatūru krietni virs normas, tomēr nav gaidāma 2020.gada siltuma rekorda pārspēšana.

Kuri mēneši sasiluši visstraujāk?

1991.-2020.gada vidējos rādītājus salīdzinot ar klimatiskās references periodu jeb 1961.-1990.gada vidējo lielumu, straujākā sasilšana vērojama ziemas un agra pavasara mēnešos, apstiprina LVĢMC apkopotie dati.

Lielākais mēneša vidējās gaisa temperatūras kāpums – par 2,3 grādiem – reģistrēts janvārī, tam seko februāris, kas kļuvis par 1,8 grādiem siltāks. Martā, aprīlī un decembrī temperatūra kāpusi aptuveni par pusotru grādu. Ziemas un pavasara mēnešiem seko jūlijs un augusts – šajos mēnešos vidējā gaisa temperatūra cēlusies attiecīgi par 1,4 un 1,2 grādiem.

Maijā, jūnijā, septembrī un novembrī gaisa temperatūra pieaugusi par 0,3-0,9 grādiem. Oktobris ir vienīgais mēnesis, kurā nav novērota sasilšana – rudens vidus mēneša gaisa temperatūra gan 1961.-1990.gadā, gan 1991.-2020.gadā bija vidēji +6,8 grādi.

Tādējādi kalendārā ziema Latvijā sasilusi par 1,9 grādiem, pavasaris – par 1,3 grādiem, vasara – par nepilnu grādu, rudens – par 0,5 grādiem.

Nokrišņu daudzuma izmaiņas bijušas krietni nevienmērīgākas. Janvārī, februārī, jūnijā un oktobrī vidējais nokrišņu daudzums 1991.-2020.gadā bijis par 10-12 milimetriem lielāks nekā 1961.-1990.gadā, savukārt aprīlī, jūlijā, augustā, septembrī, novembrī un decembrī nokrišņu kļuvis mazāk. Septembrī nokrišņu daudzums sarucis pat par 13 milimetriem, lai gan oktobrī reģistrēts viens no lielākajiem pieaugumiem.

Kopumā ņemot, nokrišņu daudzums visvairāk palielinājies ziemā. Pavasarī un vasarā tas pieaudzis tikai mazliet, bet rudenī – sarucis.

Salīdzinot jauno klimatisko normu ar iepriekšējo – 1981.-2010.gada vidējiem rādītājiem -, straujākā sasilšana novērota decembrī, kas kļuvis par 0,9 grādiem siltāks. Februāra un novembra vidējā gaisa temperatūra kāpusi par 0,6 grādiem, savukārt maijā tā nav mainījusies un oktobrī pat samazinājusies par vienu grāda desmitdaļu.

Nokrišņu norma mainījusies dažādos virzienos, lielākais nokrišņu daudzuma pieaugums – par 9% – konstatēts februārī, savukārt septembrī nokrišņu kļuvis par 9% mazāk.

Dažu pēdējo gadu tendences

Pēdējos gados Latvijā novērotas vairākas laikapstākļu īpatnības, kas gan nenozīmē klimata izmaiņas jaunā virzienā. Lai izdarītu secinājumus par klimatu, jāaplūko vismaz 30 gadus garš periods, tādēļ jāpaiet vēl daudziem gadiem, lai konstatētu, vai pašreizējās tendences ir pārejošas vai arī iezīmē lielāku pārmaiņu sākumu.

Sasilšana kļūst straujāka – pēdējo gadu vidējā gaisa temperatūra Latvijā ir augstākā novērojumu vēsturē. Četru gadu laikā sasniegti piecu mēnešu siltuma rekordi. 2018.gada maijs kļuva par siltāko novērojumu vēsturē, tā vidējā temperatūra bija +15,3 grādi – pat augstāka par jūnija normu. 2019.gadā tika sasniegts jauns jūnija karstuma rekords, kas vēlreiz tika labots 2021.gadā. 2020.gadā tika pārspēts ne tikai janvāra, bet arī novembra siltuma rekords, savukārt 2021.gadā jūnijs un jūlijs bija siltākie novērojumu vēsturē. Karstākā jūlija titulu 2021.gads dala ar 2010.gadu – abos gados vasaras vidus mēneša vidējā gaisa temperatūra sasniedza +21,5 grādus.

Pēdējā desmitgadē pārspēti arī visu četru gadalaiku siltuma rekordi. Siltākais pavasaris bija 2014.gadā, vasara – 2021.gadā, rudens – 2020.gadā, savukārt siltākās ziemas rekords pieder 2019.gada decembrim un 2020.gada janvārim un februārim.

1991.-2020.gada vidējos rādītājus salīdzinot ar klimatiskās references periodu, straujākā sasilšana – par 2,3 grādiem – reģistrēta janvārī. Turpretī pēdējos 10 gados – laikā no 2012. līdz 2021.gadam, – janvāris kļuvis nedaudz vēsāks. Tā vidējā temperatūra noslīdējusi divas grāda desmitdaļas zem jaunās klimatiskās normas. Bez janvāra neliela atdzišana novērota vēl tikai aprīlī.

Seši no pēdējiem desmit janvāriem bijuši aukstāki par 1991.-2020.gada vidējo rādītāju, bet, salīdzinot ar pagājušā gadsimta normu, šis skaits sarūk līdz trim. Turpretī novembris pēdējos desmit gados tikai vienu reizi – 2016.gadā – bijis vēsāks par jauno normu.

Tas atspoguļojas arī vidējās gaisa temperatūras tendencēs. Pēdējos desmit gados novembris vidēji bijis 1,4 grādus siltāks par normu, tam seko decembris un februāris – šie mēneši bijuši aptuveni grādu siltāki.

Viena no lielākajām temperatūras novirzēm dažos pēdējos gados pieredzēta jūnijā. Trīs gadus pēc kārtas jūnija vidējā gaisa temperatūra pārsniegusi +18 grādus, 2019. un 2020.gadā jūnijs kļuva par gada siltāko mēnesi, bet visaugstāk – līdz +18,9 grādiem – jūnija temperatūra pakapās 2021.gadā.

Pēdējos desmit gados jūnijs bijis ceturtais straujāk sasilstošais mēnesis, lai gan, salīdzinot izmaiņas starp 1961.-1990. un 1991.-2020.gadu, jūnijs bijis mēnesis ar vislēnāk kāpjošo temperatūru, neskaitot oktobri, kurā izmaiņas nav notikušas.

Turpretī abi pārējie vasaras mēneši – jūlijs un augusts – pēdējos 10 gados sasiluši visgausāk, neskaitot janvāri un aprīli, kuros reģistrēts neliels temperatūras kritums. 2015., 2017., 2019. un 2020.gadā jūlijs bija aptuveni pusotru grādu vēsāks par normu. Pēdējo gadu vēsākais augusts bija pērn, nedaudz zem normas temperatūra noslīdēja arī 2016. un 2017.gada augustā.

Kas izraisa nevienmērīgo sasilšanu

Paaugstinoties vidējai temperatūrai, sniega sega pārklāj mazāku Eiropas daļu, un tā ir nenoturīgāka, tas pats attiecas uz ledu jūrās. Sniega un ledus trūkums veicina tālāku gaisa temperatūras paaugstināšanos, proti, ja zemi neklāj sniegs, dienvidvēju nestais siltais gaiss atdziest lēnāk un nonāk tālāk ziemeļos. Ja Baltijas jūrā nav ledus un ūdens temperatūra ir augstāka par normu, arī sauszemē, vējam pūšot no jūras, laiks ir siltāks.

Sniega sega izolē no zemes nākošo siltumu, un sniega klātajās teritorijās gaisa temperatūra skaidrās naktīs noslīd zemāk, savukārt dienā baltais sniegs atstaro saules starus, kavējot gaisa iesilšanu. Ja nav sniega, sals naktīs ir mazāks un dienās temperatūra paaugstinās straujāk.

Globālā sasilšana viskrasāk izpaužas Arktikā – šis reģions sasilst trīsreiz straujāk nekā pasaule vidēji. Līdz ar to arktiskās gaisa masas, kas laiku pa laikam ienāk Latvijā, nav tik aukstas kā senāk. Sagaidāms, ka arī turpmāk Arktika un Sibīrija strauji sasils, mazinot varbūtību, ka Eiropā ieplūst īpaši liels aukstums.

Minēto faktoru dēļ ziemas mēneši sasilst straujāk, un gaisa temperatūras paaugstināšanos pavasarī var veicināt arī augsnes ātrāka izžūšana sniega trūkuma dēļ.

Vasarās sauszeme sasilst straujāk nekā ūdens, un klimata pārmaiņu dēļ atšķirība starp relatīvi vēso okeānu un uzkarsušo sauszemi gaidāma vēl lielāka, tādējādi palielinās pēkšņu laikapstākļu izmaiņu un vētru risks. Atlantijas okeāns ziemā ir viens no faktoriem, kas veicina gaisa temperatūras paaugstināšanos, savukārt vasarā tā ietekme ir pretēja.

Pēdējā laika siltuma un nokrišņu rekordi galvenokārt piedzīvoti tad, kad ilgstoši saglabājusies viena un tā pati sinoptiskā situācija. 2019.-2020.gada ziemas noturīgo siltumu nodrošināja Atlantijas cikloni, kas viens pēc otra devās pāri Ziemeļeiropai. Aizvadītajā ziemā šie cikloni nebija tik tālu ziemeļos un nereti gāja pāri Latvijai, atnesot stiprus vējus un daudz nokrišņu. Savukārt lielākais sausums un karstums piedzīvots tad, kad ilgstoši saglabājas anticiklona ietekme.

Prognozes par to, vai klimata pārmaiņas Latvijai atnesīs vairāk ciklonu vai anticiklonu, nav viennozīmīgas, bet laikapstākļu mainība nepazudīs.

Nākotnē gaidāma straujāka sasilšana

Satelītu mērījumi liecina, ka siltumnīcefekta gāzu koncentrācija turpina palielināties. 2021.gadā reģistrēti jauni ogļskābās gāzes un metāna koncentrācijas rekordi – par spīti pandēmijas ietekmei. Līdz ar to nākotnē var sagaidīt straujāku sasilšanu nekā līdz šim.

Atkarībā no tā, vai tuvākajās desmitgadēs pasaulē tiks būtiski samazinātas siltumnīcefekta gāzu emisijas, Latvijā līdz šā gadsimta beigām prognozēta vidējās gaisa temperatūras paaugstināšanās vēl par diviem līdz pieciem grādiem.

Viskrasākās izmaiņas gaidāmas ziemas sezonā un valsts austrumu daļā. Ziemās izteikti siltākas kļūs naktis, vasarās – dienas. Palielināsies karstuma viļņu biežums un garums, kā arī samazināsies sala stiprums un ilgums, minēts LVĢMC ziņojumā “Klimata pārmaiņu scenāriji Latvijai”.

Tāpat jārēķinās, ka biežāk būs īpaši stipri nokrišņi, kas var izraisīt plūdus, lai gan vidējā nokrišņu daudzuma izmaiņas gada griezumā nebūs lielas, jo gaidāmi arī biežāki sausuma periodi.