2023.gada prognozes: Ekonomikā kritums, joprojām augsta inflācija, bezdarbs augs nedaudz, algas kāps

Latvijas lielāko banku ekonomikas analītiķi  prognozē, ka 2023.gads tautsaimniecībā nesīs kritumu. Tomēr ļoti daudz būs atkarīgs tieši no tā, kāda būs gada pirmā puse un vai gada turpinājumā ekonomika nostāsies uz atkopšanās ceļa. Kaut arī inflācija nākamgad nebūs tik liela kā šogad, joprojām jārēķinās ar augstu cenu līmeni. Turklāt ļoti daudz šajā ziņā noteiks tas, kas notiks enerģijas tirgos. Neraugoties uz šiem faktoriem, liels bezdarbs nav paredzams, jo Latvijā darbinieku drīzāk trūkst. Šī paša iemesla dēļ ir paredzams arī zināms atalgojuma kāpums.

IKP izmaiņas – no krituma 1,5% apmērā līdz nelielam pieaugumam

Nākamajā gadā Latvijas iekšzemes kopprodukts (IKP) varētu samazināties par 1,5%, taču varētu būt arī neliels pieaugums. Gada kopējo veikumu noteiks tas, cik “dziļi nosēdīsies” aktivitāte ekonomikā gada sākumā un cik jaudas būs atgūties gada otrajā pusē.

Bankas “Citadele” ekonomists Mārtiņš Āboliņš norādīja, ka tuvākie 6-12 mēneši Latvijas ekonomikā būs izaicinoši un gaidīt izaugsmi 2023.gadā šobrīd nav pamata. Nākamajā gadā Latvijas IKP varētu samazināties par 1,5%, savukārt gada pirmajā pusē IKP kritums varētu pārsniegt 3%.

“Atšķirībā no Covid-19 pandēmijas, kas ļoti smagi skāra atsevišķas pakalpojumu nozares, nākamais gads būs vairāk vai mazāk izaicinošs lielākajā daļā nozaru. Ļoti augstās energoresursu cenas un straujais patēriņu cenu kāpums mazina iedzīvotāju pirktspēju, savukārt Eiropas ekonomikas bremzēšanās un vājāks ārējais pieprasījums būs jūtams rūpniecībā, kā arī būvniecībā,” sacīja Āboliņš.

Viņš minēja, ka rūpniecībā situāciju apgrūtina ne tikai vispārējā ekonomikas bremzēšanās, bet arī augstais krājumu apmērs daudzās nozarēs, kas ir negaidīti izveidojies pēdējā gada laikā. Ir redzami signāli, ka gada pirmajā pusē apstrādes rūpniecībā kritums atsevišķos mēnešos varētu sasniegt pat 10%. Kritums rūpniecībā negatīvi ietekmēs arī transporta nozari, kurā turpināsies arī Krievijas tranzīta kravu aiziešana no Latvijas. Pa dzelzceļu pārvadāto kravu apmērs nākamgad varētu noslīdēt jau krietni zem 20 miljoniem tonnu.

Tāpat Āboliņš prognozēja, ka būvniecībā nākamgad būs jūtama recesija. Procentu likmju kāpums un vispārīga nenoteiktība bremzēs aktivitāti privātajā sektorā. Šo kritumu gan varētu kompensēt Eiropas Savienības (ES) fondu investīcijas, kas, Finanšu ministrijas ieskatā, nākamgad varētu būt par 800 miljoniem eiro lielākas nekā šobrīd, taču pagaidām ir grūti spriest, vai šos optimistiskos plānus izdosies realizēt.

Viņš arī norādīja, ka nākamā gada budžets vēl tik drīz netiks pieņemts un jau šogad faktiskais investīciju apmērs būs par dažiem simtiem miljonu mazāks, nekā bija plānots. Tūrisma nozare pagaidām nav atguvusies no Covid-19 pandēmijas, un ārvalstu tūristu skaits šobrīd ir par 20-30% mazāks nekā pirms Covid-19 pandēmijas. Gaidāmā recesija Eiropā un kara turpināšanās Ukrainā, visticamāk, nozīmē, ka nozares atkopšanās no Covid-19 pandēmijas nav gaidāma agrāk par 2024.-2025.gadu.

Vienlaikus lielākās izaugsmes iespējas ir lauksaimniecībā un enerģētikā, kā arī informācijas tehnoloģiju (IT), biznesa un citos profesionālajos pakalpojumos. IT nozare kopš 2009.gada ir bijusi faktiski visstraujāk augošā nozare Latvijā, tomēr globālās tendences nozarē nav iepriecinošas. Līdz ar procentu likmju kāpumu ir būtiski sarukusi finansējuma pieejamība jaunuzņēmumiem, savukārt daudzi lielie tehnoloģiju uzņēmumi, piemēram, “Meta” un “Twitter”, ir paziņojuši par darbinieku skaita samazināšanu. Pagaidām nav pamata runāt par kritumu IT nozarē Latvijā, tomēr ierasto 15-20% pieaugumu Latvijas IT nozarē nākamgad, visticamāk, neredzēsim.

Īstermiņā labs rezultātus būtu neliels kāpums vai pašreizējā līmeņa saglabāšana, lai arī ilgtermiņā nozares perspektīvas noteikti ir pozitīvas.

“Swedbank” galvenās ekonomistes vietas izpildītāja Agnese Buceniece sacīja, ka gadumiju ekonomikā sagaidīsim recesijas zīmē.

“Krituma dziļumu ekonomikā mazinās valsts atbalsts gan Latvijā, gan mūsu tirdzniecības partnervalstīs, arī salīdzinoši noturīgais darba tirgus un uzkrājumi. Prognozes rāda, ka lejupslīde būs īslaicīga un salīdzinoši neliela. Situācija ekonomikā sāks uzlaboties pavasarī/vasarā, kad apkures rēķini zaudēs aktualitāti un arī inflācija sāks atkāpties mazliet straujākiem soļiem,” teica Buceniece.

Viņa atzīmēja, ka, nākamo gadu sākot, inflācija joprojām turpinās deldēt iedzīvotāju pirktspēju un nomāks patēriņu. Tas nozīmē, ka pieprasījums pēc precēm un pakalpojumiem, kas nav pirmās nepieciešamības, mazināsies. Tādējādi ir iespējams kritums ar izklaidi un atpūtu saistītās nozarēs, kā arī mazumtirdzniecībai apmērus audzēt būs grūti. Pieprasījums savārgs ne tikai iekšējā tirgū, bet arī tirdzniecības partnervalstīs. Tas nozīmē, ka vismaz pirmā gada puse var izrādīties vājāka arī apstrādes rūpniecībā.

Krievijai un Baltkrievijai piemēroto sankciju ietekmē arvien vairāk ekonomiski attālināsimies no šīm valstīm. Tas arī nākamgad var atspoguļoties vairumtirdzniecības kritumā. Sankciju ietekmi vairāk sāks izjust arī tranzīta nozare. Pielāgošanās jaunajiem apstākļiem atsevišķiem uzņēmumiem var izrādīties arī izdzīvošanas jautājums, bet citiem nāks talkā iepriekš uzkrātās rezerves.

Buceniece norādīja, ka augstās nenoteiktības apstākļos privāto investīciju aktivitāte saglabāsies kūtra, bet publiskās investīcijas, vismaz gada otrajā pusē, veicinās ES finansējuma ieplūde. Gaidāms, ka ES fondi nākamā gada beigās sāks no mīnusiem vilkt ārā būvniecību. Gads veiksmīgāks varētu būt biznesa pakalpojumu sniedzējiem, it īpaši IT jomā. Ja laikapstākļi būs labvēlīgi un raža laba, kāpumu var sagaidīt arī lauksaimniecībā. Izaicinājums gan būs energoresursu un mēslošanas līdzekļu izmaksas.

“Izaicinājumu, protams, būs daudz teju katrā nozarē. Vairums nozaru, gluži tāpat kā visa ekonomika, gadā kopumā neizcelsies ne ar lieliem plusiem, ne mīnusiem,” sacīja Buceniece.

“SEB bankas” makroekonomikas eksperts Dainis Gašpuitis sacīja, ka 2023.gads būs augstas nenoteiktības gads un piedāvās sarežģītus un mainīgus apstākļus, tostarp pozitīvi pavērsieni vairāk saistīsies ar negatīvo risku neīstenošanos. Nākamajā gadā saglabāsies būtiski inflācijas, energoapgādes un jaunu ģeopolitisko satricinājumu riski.

Pēc Gašpuita prognozētā, globālās ekonomikas pieaugums 2023.gadā sasniegs zemāko līmeni pēdējo gadu laikā – 2,3%, ko izmanto kā globālās recesijas etalonu. Centrālo banku agresīvā bāzes likmju paaugstināšana veidos lejupvērstus riskus globālajai ekonomikai. Visticamāk, ka eirozonas inflācijas maksimums būs sasniegts 2022.gada decembrī. Pavasarī inflācija mazināsies. Līdz jūnijam ASV inflācijas līmenis būs aptuveni 4%, bet eirozonā – 7%. Tā vēl ilgu laiku saglabāsies krietni virs centrālās bankas mērķa – 2%.

Tāpat kā ES kopumā, arī Baltijas valstu ekonomikas virzās uz recesiju, lai gan visa gada IKP pieauguma rādītājus 2023.gadam SEB prognozē minimāli pozitīvus, tas ir, nedaudz virs nulles, teica Gašpuitis, atzīmējot, ka lielākos draudus rada augstie inflācijas rādītāji, kas strauji nodedzina mājsaimniecību pirktspēju. Gada kopējo veikumu noteiks tas, cik “dziļi nosēdīsies” ekonomiskā aktivitāte gada sākumā un cik jaudas būs atgūties gada otrajā pusē.

Tāpat IKP lejupslīdes dziļumu noteiks tas, cik lielā mērā patēriņa kritums izplatīsies uz kapitāla izdevumiem un uzņēmumiem. Pozitīvi, ka mazinās globālo piegādes ķēžu problēmas. Izejmateriālu piedāvājuma uzlabošanās ļaus uzņēmumiem izturēt ekonomikas vājināšanos, ja tā nebūs pārāk dziļa. Daudziem uzņēmumiem bijušas arī labas iespējas paaugstināt cenas. Iedzīvotāju atbalsta programmas enerģijas cenām palīdzēs neitralizēt daļu izmaksu pieauguma.

“Prognozētie lejupvērstie riski lielā mērā ir saistīti ar vēl augstākām enerģijas cenām vai citām kara eskalācijas ekonomiskajām sekām. Piemēram, nevar izslēgt pilnīgu Krievijas gāzes piegāžu pārtraukšanu šoziem. Tas varētu izraisīt plašākus taupības pasākumus un izraisīt dziļāku lejupslīdi,” sacīja Gašpuitis.

Viņš arī minēja, ka šobrīd prognozes seko noskaņojumam, un tās tiks koriģētas pavasarī. Ja izkārtosies labvēlīgi laikapstākļi un inflācija apliecinās samazināšanās pazīmes un enerģijas cenās nebūs negatīvu pavērsienu, skats pēc dažiem mēnešiem būs daudz cerīgāks. “Šobrīd perspektīvas un noskaņojumu nomāc neziņa. Ja gada sākumā būs redzams, ka tendences ievirzās negatīvajās sliedēs, tad prognozes būs jākoriģē uz leju,” sacīja Gašpuitis.

Tāpat viņš norādīja, ka rēķinu maksāšanas disciplīna vājināsies un ietekmēs daudzus uzņēmumus. Uzņēmējiem svarīgi samērīgi lūkoties cenu celšanas virzienā.

“Eksportā būs korekcijas un sagaidāms spēcīgs pretvējš. Jautājums ir, cik liels aktivitātes kritums būs Eiropā, bet kopumā neliela izaugsme eksportā varētu saglabāties. Uzņēmējiem, kuri joprojām darbojas Krievijas tirgū, būs arvien lielāki reputācijas un cita veida riski. Pieaugs Krievijas ekonomikas negatīvā ietekme. Pie tik atšķirīgiem enerģijas cenu līmeņiem Eiropā kritisks faktors būs konkurētspēja,” teica Gašpuitis.

Pēc viņa paustā, labas izredzes attīstībai ir IKT nozarei. Tuvākajos mēnešos kritīsies apstrādes rūpniecības apmēri, bet gada otrajā pusē situācijai ir jāstabilizējas. Izaicinošākais būs panākt būvniecības aktivizēšanos, kas ir bijusi viena no nozarēm, kas ekonomiku ir ievilkusi mīnusos jau 2022.gada trešajā ceturksnī. Būvniecību apgrūtina pieaugošās procentu likmes un izmaksas, kā arī pieprasījuma kritums, taču nozari ir jābalsta ieplūstošajiem ES fondiem. Ne bez grūtībām, bet labas

izredzes ir lauksaimniecībai.

Savukārt izaicinoši apstākļi būs uz patēriņu vērstajiem pakalpojumiem, tirdzniecībai, kas izjutīs iedzīvotāju paradumu maiņu. Tā ietekmē būs segmenti, kur patēriņš saglabāsies aktīvs un pat pieaugs, un būs segmenti, kur patērētāju rindas kļūs retākas. Vairāk tas varētu skart izklaides un atpūtas nozari.

Savukārt nekustamā īpašuma nozarē tuvākos mēnešus valdīs nogaidoša noskaņa. Līdz ko iezīmēsies skaidrāki apstākļi, nozarē aktivitāte strauji atjaunosies.

Tajā pašā laikā “Luminor” ekonomists Pēteris Strautiņš sacīja, ka IKP nākamgad varētu samazināties par 0,5%, kam galvenie iemesli būs augstās importa enerģijas cenas, kas nospiež patēriņu, un recesija eirozonā, kas ir Latvijas galvenais eksporta tirgus. Ekonomiku joprojām ietekmēs arī ekonomiskās sadarbības sašaurināšana ar Krieviju un Baltkrieviju.

Lielākā stiprinošā ietekme uz ekonomiku būs investīcijām. “Vismaz ir pamatotas cerības uz to,” teica Strautiņš, piebilstot, ka šajā finanšu periodā – 2021.-2027.gads – Eiropas fondu apguve ir novilcināta tik tālu, ka jau pavīd riski tos zaudēt vispār, un šādos brīžos Latvija parasti saņemas.

Strautiņš norādīja, ka 2023.gadā, līdzīgi kā 2022.gadā, labi rezultāti ir gaidāmi komercpakalpojumos, kā arī informācijas un sakaru pakalpojumos. Šīs ir straujāk augošās lielās eksporta nozares, kuru pienesums jau šogad varētu būt ap trim miljardiem eiro, pieaugot par apmēram 30% salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu. Nākamgad gaidāmais kāpums ir mazāks, taču dinamika noteikti būs pozitīva.

Tāpat uz pieaugumu nākamajā gadā var cerēt viesnīcu un restorānu nozare – 2022.gadā tūrismu negatīvi ietekmēja karš, bet gada beigās tā psiholoģiskā ietekme mazinājās. “Cerēsim, ka nākamais gads jaunas “avārijas” šai nozarei nenesīs,” piebilda Strautiņš.

Pēc ļoti liela krituma 2022.gadā, uz nelielu kāpumu nākamajā gadā var cerēt arī enerģētika, bet “par to lems laikapstākļi”.

Lielākā negatīvā ietekme varētu būt pievienotās vērtības sarukumam rūpniecībā un tirdzniecībā. Preču eksportu nelabvēlīgi ietekmēs augstās enerģijas izmaksas un noieta tirgu vājums, bet tirdzniecību – inflācijas kaitīgā ietekme uz pirktspēju, minēja Strautiņš.

Inflācija gada sākumā vēl tuvu 20%, bet gada nogalē varētu būt arī gandrīz nulles līmenī

Latvijā gada vidējā inflācija 2023.gadā varētu būt apmēram 9%, tostarp gada sākumā inflācija vēl būs ļoti augsta – tuvu 20%, bet gada nogalē tā varētu būt arī gandrīz nulles līmenī. Inflācijas perspektīvas lielā mērā noteiks enerģijas cenu izmaiņas.

“Swedbank” galvenās ekonomistes vietas izpildītāja Agnese Buceniece sacīja, ka, nākamo gadu sākot, inflācija joprojām turpinās deldēt iedzīvotāju pirktspēju un nomāks patēriņu. Tas nozīmē, ka pieprasījums pēc precēm un pakalpojumiem, kas nav pirmās nepieciešamības, mazināsies.

“Lai gan inflācijas augstākais punkts ir tuvu, iespējams, pat jau garām, un sagaidām, ka nākamā gada laikā inflācija atkāpsies, tā joprojām saglabāsies nepatīkami augsta,” teica Buceniece.

“Swedbank” oktobrī aprēķinātā prognoze rāda, ka 2023.gadā vidēji inflācija būs ap 9%. 2023.gada sākumā inflācija vēl būs tuvu 20% un vien gada nogalē saruks līdz aptuveni 3%. Tas nozīmē, ka kopējais cenu līmenis būs par kādiem 3% augstāks nekā šobrīd.

Globālo izejvielu cenas ir atkāpušās no saviem pavasara pīķiem, uzlabojas globālo piegāžu ķēžu darbība, un tas pamazām atspoguļosies arī Latvijas cenās. Tajā pašā laikā patēriņa cenas turpinās virzīt otrreizējie efekti no enerģijas cenu lēciena un darbaspēka izmaksu kāpuma. Ne visi uzņēmumi jau ir paspējuši izmaksu kāpumu pārnest uz preču un pakalpojumu cenām. Turklāt nākamgad gaidāms straujš minimālās algas kāpums.

“Izmaksas pārnest uz pircēju, protams, būs arvien grūtāk, jo pieprasījums kļūst jutīgāks pret cenu kāpumu, it īpaši tajās preču un pakalpojumu kategorijās, kas nav pirmās nepieciešamības,” norādīja “Swedbank” ekonomiste.

Tāpat šobrīd tiek veikta virkne mēru, lai izvairītos no tālāka energoresursu cenu pieauguma vai vismaz, lai ierobežotu cenu lēciena augstumu. To palīdz sasniegt, piemēram, investīcijas Eiropas sašķidrinātās dabasgāzes infrastruktūrā, energoefektivitātē un alternatīvajos energoresursos, enerģijas taupības pasākumi un mēģinājumi ierobežot spekulatīvus cenu lēcienus biržās.

“Iespējams, nākamā gada otrajā pusē sagaidīsim nelielu energoresursu cenu korekciju, tomēr jārēķinās, ka enerģijas cenas vairs neatgriezīsies 2019.-2020.gada līmenī,” piebilda Buceniece.

Viņa arī prognozēja, ka augstās mēslojuma līdzekļu cenas liek domāt, ka pārtikas cenu pieaugums var turpināties.

Pēc “Swedbank” ekonomistes sacītā, pastāv riski, ka inflācija izrādās noturīgāka, nekā oktobrī banka prognozēja, it īpaši, ja globālās enerģijas un pārtikas izejvielu cenas aug, darba tirgus saglabājas spēcīgs un strauji aug algas.

Bankas “Citadele” ekonomists Mārtiņš Āboliņš norādīja, ka šobrīd ir redzami pārliecinoši signāli, ka inflācija nākamā gada pirmajā pusē strauji mazināsies. Tādējādi gada vidējā inflācija Latvijā nākamgad varētu būt ap 9%.

Energoresursu cenas Eiropā un Latvijā ir augstas, bet tās ir stabilizējušās un būtiski zemākas, nekā tās bija vasaras beigās. Cenu spiediens ir mazinājies arī citās jomās. Piemēram, jūras konteineru pārvadājuma izmaksas starp Eiropu un Ķīnu kopš šā gada janvāra ir sarukušas par vairāk nekā 80% un ir atgriezušās iepriekšējā līmenī. Latvijā jau ir jūtami samazinājušās degvielas cenas, un, ja bažas par enerģijas nepietiekamību Eiropā nepiepildīsies, tad nākamā gada laikā varētu samazināties arī siltumenerģijas un elektrības cenas. Pie ļoti labvēlīgas notikumu sakritības nākamā gada beigās Latvijā ir iespējama pat īslaicīga deflācija. Tiesa, atgriešanās pie iepriekšējiem energoresursu cenu līmeņiem nav gaidāma, un valsts atbalsta pasākumu dēļ mājsaimniecības un uzņēmumi šobrīd nemaksā pilno cenu. Tādēļ cenu kritums zemākā inflācijā var arī neatspoguļoties, skaidroja Āboliņš.

Vienlaikus viņš piebilda – ir skaidrs, ka ar inflāciju saistītie izaicinājumi ne tuvu nav beigušies. Pakalpojumu cenu kāpums Latvijā ir pārsniedzis 10%, un šobrīd ir pāragri runāt par to, ka inflācija tuvākajā laikā atgriezīsies noturīgi zemā līmenī.

“SEB bankas” makroekonomikas eksperts Dainis Gašpuitis sacīja, ka galvenais jautājums attiecībā uz inflācijas perspektīvām ir, kas notiks ar enerģijas cenām. No tā lielā mērā izrietēs arī pārtikas cenu tālākā dinamika. Līdz ko enerģijas vide ļaus stabilāk vērtēt enerģijas cenu dinamiku, tas atspoguļosies arī pārtikas cenās un citviet. Pagaidām pārtikas izejvielu cenu samazināšanās nav pietiekama, lai tas atsauktos cenās veikala plauktos. Labvēlīgi laikapstākļi ražai pastiprinās pozitīvās tendences. Un otrādi. Tāpat joprojām ietekmi veidos karš Ukrainā.

“Stabilāks enerģijas cenu redzējums ļaus piebremzēt pakalpojumu inflāciju, kas šobrīd sāk pieņemties spēkā un apliecina, ka vēl kādu laiku izjutīsim pakārtoto cenu celšanas vilni. 2023.gads iesāksies ar ļoti augstu inflāciju, un turpmāk tā mazināsies. 2023.gada vidējā inflācija būs tuvu 10%. Noteiktos mēnešos, īpaši gada otrajā pusē, iespējama deflācija. Taču tās ilgumu un apmēru nav iespējams prognozēt. Iespējams, ka tā izteiktāk sevi var pieteikt 2024.gadā,” sacīja Gašpuitis.

Viņš minēja, ka šoruden naftas tirgus ir bijis saspringts. Tomēr bažas par recesiju, galveno procentu likmju paaugstināšana un Ķīnas Covid-19 bloķēšanas dēļ ir veidojies lejupvērsts spiediens uz naftas cenām. Pirms ziemas naftas krājumi ir zemi un situācija attiecībā uz dīzeļdegvielas produktiem ir sliktāka nekā 2008.gadā. Tādējādi auksts 2023.gada pirmais ceturksnis var būt ļoti problemātisks. Tāpat jaunas sankcijas naftas un naftas produktu importam no Krievijas uztur nenoteiktību.

“Brent” jēlnaftas cena 2023.gada pirmajā pusē pieaugs, bet gada otrajā pusē cenām būtu jāmazinās. Prognozes par naftas augstajām cenām saistītas ar zemajām investīcijām naftas un gāzes ieguvē pēdējo 10 gadu laikā, kā rezultātā daudzviet ir radušies piegādes ierobežojumi. Arī ASV slānekļa naftas ieguves palielināšana rit lēni. Ir daudz pazīmju, ka cenas virs 100 ASV dolāriem par barelu var kļūt par normu, bet pamatnosacījums būs tas, kā veiksies globālajai ekonomikai – jo lielākas būs izaugsmes grūtības, jo vājāks būs pieprasījums un attiecīgi zemākas naftas cenas.

Tāpat dabasgāzes līgumu cenas 2023.-2024.gadam ir samazinājušās par aptuveni 50%, bet to nākotnes darījumu cenas ir 4-6 reizes augstākas nekā parasti. Tas pats attiecas uz elektroenerģijas cenām, jo dabasgāzes robežcenas ir cenu etalons lielākajā daļā Eiropas enerģijas tirgus. Visticamāk, ka būs jāpierod pie gāzes un elektrības cenām, kas ir trīs līdz septiņas reizes augstākas, nekā bijis līdz šim.

Labvēlīgais sezonas sākums, taupības pasākumi un krājumu līmenis ir ļāvis nodrošināt šo sezonu ar gāzi, bet ziemas aukstākais posms vēl ir priekšā un gāzes cenas pirmajā ceturksnī pieaugs, teica Gašpuitis, piebilstot, ka jautājums, cik liels būs pieprasījums un cik augstu tās uzkāps. Auksts gada sākums var novest pie augstākām cenām un zemākiem krājumiem. Ja ir augsts pieprasījums, ES dabasgāzes krājumi aprīlī var nokrist līdz aptuveni 200 teravatstundām (TWh), bet, ja ir silts un pieprasījums ir zemāks, pie – 600 TWh.

“Tas ir svarīgs aspekts nākamai apkures sezonai. Ja 2023.gada aprīlī krājumi samazināsies līdz 200 TWh, ir risks, ka oktobrī nebūs pietiekami daudz krājumu, lai izvairītos no jauna stresa un augstām cenām. Mūs priekšā ir nenoteiktība un vismaz 12 mēneši “pārdevēju tirgus”, jo jau šobrīd notiek sacensības, lai līdz 2023.gada oktobrim aizpildītu ES dabasgāzes krājumus apmierinošā līmenī,” teica Gašpuitis.

Savukārt “Luminor” ekonomists Pēteris Strautiņš norādīja, ka nākamā gada inflācijas dati būs ļoti mulsinoši. Gada vidējā inflācija joprojām būs augsta – ap 9%, taču cenu līmenis gada sākumā un beigās varētu būt gandrīz vienāds.

“Gada vidējo inflāciju veidos tā saucamais pārneses efekts, ko rada strauji kāpjošais cenu līmenis 2022.gada laikā jeb, citiem vārdiem sakot, krasi atšķirīgā gada inflācija dažādos šā gada mēnešos. Līdz ar to ļoti mērenas cenu līmeņa izmaiņas nākamgad nozīmētu apmēram 20% inflāciju janvārī un gandrīz nulles inflāciju decembrī. Skaidrs, ka pilnīgi plakana nākamā gada cenu līmeņa līkne nebūs, tā vēl nedaudz augs gada pirmajā pusē, bet otrajā pusē jau varētu pakāpeniski tiekties lejup, veidojot lēzenu pauguru,” sacīja Strautiņš.

Viņš arī norādīja, ka ar lielu varbūtību var prognozēt, ka naftas un tās produktu vidējā cena 2023.gadā būs zemāka nekā 2022.gadā. Gāzes un elektrības cenu gada izmaiņu rādītājs krasi mainīsies gan cenu svārstību, gan bāzes efekta dēļ – arī 2022.gadā šo resursu cenas krasi svārstījās. 2023.gadā gaidāms daudzu ilglietošanas preču, tostarp tehnikas un apģērbu, cenu kritums, jo ir normalizējušās transporta, metālu un daudzu citu nepārtikas preču izejvielu cenas. Pandēmijas radītā pārmērīgā pieprasījuma mazināšanās liek ražotājiem un tirgotājiem mazināt uzcenojumus.

Vienlaikus ir bažas, ka nākamgad pārtikas cenu inflācija vēl var pārsniegt vidējo. Gads sāksies ar augstu pārtikas cenu inflācijas līmeni – apmēram 30%. Pārtikas izejvielu cenas jau kopš 2022.gada vidus ir drīzāk lejupejošas. Taču pieredze rāda, ka izejvielu cenu krituma laikā pārtikas patēriņa produktu ražotāji nelabprāt un tikai ļoti pakāpeniski samazina pārdošanas cenas, varbūt daļēji tāpēc, ka dzēš izejvielu cenu kāpuma laikā radušos zaudējumus.

Bezdarba līmenis varētu paaugstināties nedaudz – līdz 7-8%

“Swedbank” galvenās ekonomistes vietas izpildītāja Agnese Buceniece sacīja, ka, ņemot vērā, ka ekonomikā šobrīd prognozējama īslaicīga un sekla recesija, nākamajā gadā sagaidāms vien neliels bezdarba līmeņa kāpums.

Gan sezonālu faktoru ietekmē, gan, iespējams, jau arī ekonomikas aktivitātes krituma dēļ bezdarbs ir sācis palielināties un nākamā gada sākumā sasniegs savu augstāko punktu. Bezdarbs, visticamāk, pakāpsies vien nedaudz, pietuvojoties 8%. 2023.gada laikā tas atkal mazināsies un gada nogalē noslīdēs līdz aptuveni 7%.

Situācija nozarēs gan var būtiski atšķirties, piemēram, tranzīta nozare, kuru nelabvēlīgi ietekmē ekonomikas saišu saraušana ar Krieviju, visticamāk, būs spiesta būtiski mazināt darbinieku skaitu, savukārt IT jomā noteikumus joprojām diktēs darbinieku trūkums.

“Ņemot vērā nelabvēlīgās demogrāfiskās tendences un vien nelielo ekonomikas atslābumu, darba devēji, visticamāk, iespēju robežās vairīsies atlaist speciālistus, zinot, ka tos pēc tam var būt ārkārtīgi grūti atrast,” piebilda Buceniece.

Arī bankas “Citadele” ekonomists Mārtiņš Āboliņš teica, ka līdz ar recesiju Latvijas ekonomikā nākamgad ir gaidāms neliels bezdarba pieaugums. “Jau šobrīd ir redzams vakanču un darba sludinājumu skaita sarukums, tomēr ļoti strauju bezdarba kāpumu nesagaidu,” viņš sacīja, piebilstot, ka bezdarbs Latvijā nākamajā gadā varētu palielināties līdz 7,2%.

Covid-19 pandēmijas laikā bezdarbs pieauga, jo tās mazināšanai ieviestie ierobežojumi ļoti smagi skāra atsevišķas nozares. Šobrīd ekonomikas bremzēšanās būs gana plaša un strādājošo skaita samazināšanās dēļ mums vidējā termiņā ir gaidāms strukturāls darbaspēka deficīts. Tādēļ darba devēji šobrīd nesteidzas atlaist darbiniekus. Vienlaikus Zviedrijas mājokļu un būvniecības nozares sabremzēšanās var izraisīt būvniecības nozarē strādājošo atgriešanos Latvijā, sacīja bankas “Citadele” ekonomists.

“SEB bankas” makroekonomikas eksperts Dainis Gašpuitis norādīja, ka ekonomiskās aktivitātes sarukums šogad trešajā ceturksnī atspoguļojās arī nelielā bezdarba pieaugumā, tam sasniedzot 6,9%.

Darba tirgus atdziest un bezdarba pieaugums turpināsies. Tendences varētu īpaši pastiprināties gada sākumā un tad stabilizēties. Tomēr, ņemot vērā, ka gads solās būt visai saspringts, uzņēmēji būs piesardzīgi, pieņemot jaunus darbiniekus. Tādēļ iespējamie uzlabojumi gada otrajā pusē varētu būt nelieli nenoteiktības un augsto izmaksu pieauguma dēļ.

Nozaru aptaujas uzrāda, ka pieprasījums pēc darbiniekiem saglabājas, lai arī ar viegli lejupejošu tendenci. Vakanču līmenis mazinās, bet tas joprojām ir pietiekami augsts. Pagaidām Krievijas sankciju ietekme plašos mērogos neizpaužas. Ir uzņēmumi, kuri saskaras ar Krievijas tirgus izaicinājumiem un sākuši darbinieku optimizēšanu. Izteiktākas tendences varētu parādīties nākamgad, kad arvien vairāk sankciju stāsies spēkā, parādīsies jaunas, kā arī tiks aizpildīti trūkumi esošajās.

“Labā ziņa, ka darba tirgū nav saredzami iemesli izteikti negatīviem scenārijiem. Krasākas izmaiņas var izpausties enerģijas krīzes apstākļos, kas drīzāk būs īslaicīgi, lai būtiski ietekmētu ilgtermiņa tendences darba tirgū. Izteikts darbinieku trūkums ir jūtams visā Eiropā, un tas kļūs akūtāks ar katru gadu. Darbinieks ir vērtība, kuru atlaist, darba devējam būs jādomā septiņreiz. Tādēļ šādi soļi tiks veikti ārkārtas situācijās. Darba tirgus atdzišana ļaus arī nedaudz samazināt spiedienu celt algas. Tomēr tas saglabāsies,” sacīja Gašpuitis, prognozējot, ka darba meklētāju īpatsvars 2023.gada beigās varētu būt 7,3% apmērā.

Savukārt “Luminor” ekonomists Pēteris Strautiņš sacīja, ka darba meklētāju īpatsvars nākamgad būs ap 8%, par procentpunktu vairāk nekā šogad, kas ir samērā pesimistiska prognoze. Darbavietu zaudējumi atsevišķu nozaru krīžu dēļ Latvijā var būt ģeogrāfiski koncentrēti. Tiem, kuri 2023.gadā varbūt varētu zaudēt darbu meža nozarē vai tranzītā, darbu tūlīt atrast būs grūtāk.

“Arī gada beigās darba meklētāju īpatsvars varētu būt ap 8%. Sagaidāms, ka Rīgā un tās apkārtnē bezdarbs saglabāsies ļoti zemā līmenī, jo šī reģiona eksporta nozares globālās recesijas dēļ cietīs daudz mazāk. Galvaspilsētas reģions būs arī liels ieguvējs no sabiedriskā sektora investīcijām – “Rail Baltica”, lidostā, citos lielos projektos,” teica Strautiņš.

Algu pieaugums varētu būtiski neatšķirties no iepriekšējiem gadiem

Latvijā vidējā bruto darba samaksa nākamajā gadā varētu pieaugt par 7-9%.

Bankas “Citadele” ekonomists Mārtiņš Āboliņš norādīja, ka pagaidām inflācijas straujais kāpums nav izraisījis lielu algu pieaugumu un 2022.gadā vidējais darba algas pieaugums Latvijā būtiski neatšķiras no iepriekšējiem gadiem. Spiediens uz algu celšanu, protams, ir liels, taču ir arī pamatotas bažas par situāciju ekonomikā un neskaidrību par ekonomikas izaugsmes perspektīvām. Tādēļ uzņēmumi ir gana piesardzīgi un nevēlas atkārtot 2007.-2008.gada pieredzi, kad pēc straujas algu palielināšanas bija spiesti darbiniekus atlaist.

“Iespēju robežās atsevišķi uzņēmumi šobrīd sniedz saviem darbiniekiem īslaicīgu atbalstu, bet ļoti lielas izmaiņas atalgojuma plānos salīdzinājumā ar to, kas bija plānots pirms šī inflācijas viļņa, pagaidām netiek veiktas,” piebilda Āboliņš.

Vienlaikus minimālās algas pieaugums noteikti ietekmēs vidējo algu valstī, taču šobrīd Latvijā mazāk nekā 15% no strādājošajiem saņem minimālo algu vai mazāk, un tas ir zemākais līmenis vismaz kopš 2008.gada. Tādēļ minimālās algas pieauguma ietekme uz vidējo algu nebūs ļoti liela. Vienlaikus valsts sektorā lieli un plaši algu pieaugumi nav gaidāmi, tādēļ algu kāpums Latvijā nākamgad varētu būtiski neatšķirties no iepriekšējiem gadiem. Vidējā darba samaksa Latvijā nākamgad varētu palielināties par 7-9%.

“Swedbank” galvenās ekonomistes vietas izpildītāja Agnese Buceniece sacīja, ka šobrīd “Swedbank” prognozes rāda, ka ekonomiskā krīze drīzāk būs īslaicīga un sekla. Tas nozīmē, ka pasliktināšanās darba tirgus rādītājos un atslābums darbaspēka trūkumā nebūs apjomīgs. Vidējās algas kāpumu nākamgad papildus balstīs 24% pieaugums minimālajā algā un ieplānotie algu kāpumi atsevišķām sabiedriskā sektora profesiju grupām.

Algas nākamajā gadā Latvijā varētu augt kopumā par apmēram 8,5%. Tomēr, ja aktivitāte ekonomikā vājināsies būtiskāk un bezdarba pieaugums būs lielāks, nekā prognozēts, algu kāpums var izrādīties arī lēnāks.

“Stāsts pa nozarēm jau šobrīd atšķiras, un šīs atšķirības būs arī turpmāk,” teica Buceniece. Visticamāk, pieaugums būs straujāks tajās nozarēs, kurās ir lielāks mazo algu saņēmēju skaits, kuru ienākumus audzēs minimālās algas celšana. Protams, ka nozarēm un uzņēmumiem, kurus ekonomikas krīze skars vairāk un kuros pieprasījums un izlaide kritīs, algu kāpumu atļauties būs sarežģītāk, un tur algas augs pavisam nedaudz vai pat samazināsies.

“SEB bankas” makroekonomikas eksperts Dainis Gašpuitis norādīja, ka vidējā darba samaksa 2021.gada ceturtajā ceturksnī sasniedza 1336 eiro, bet šogad trešajā ceturksnī mēneša vidējā bruto darba samaksa jau bija 1384 eiro.

Vienlaikus šogad trešajā ceturksnī, salīdzinot ar 2021.gada trešo ceturksni, vidējā alga Latvijā kāpusi par 82 eiro jeb 6,3% un šāds pieaugums gada laikā “pat nedaudz izbrīnīja ar savu lēnīgumu”. Gan tāpēc, ka šāds pieaugums iepalika no kaimiņiem, jo Igaunijā kāpums bija par 8,1%, bet Lietuvā par 12,6%, gan arī tāpēc, ka varēja gaidīt, ka kāpums varēja būt straujāks inflācijas dēļ.

“Šķiet, ka uzņēmēji nepadodas darbinieku spiedienam pilnā mērā kompensēt dzīves dārdzības pieaugumu,” sacīja Gašpuitis.

Vienlaikus viņš atzīmēja, ka gada beigas ir raksturīgas ar strauju lēcienu atalgojumā, jo šajā laika posmā ir zīmīgi svētki, kas pacilā noskaņojumu, tādējādi tiek izmaksāti bonusi un prēmijas. Šoreiz šīs prēmijas papildinās arī tādi maksājumi, lai darbiniekiem iespēju robežās īstermiņā kompensētu inflāciju.

Prēmiju izmaksas ir elastīgs instruments un var nedaudz novērst uzmanību no pastāvīgas algas pielikuma prasībām. Gada vidējais algu pieauguma temps 2022.gadā varētu būt ap 7%, bet katram darbiniekam un darba devējam būs savs stāsts. 2023.gadā to, kas notiks ar darba algām, vispirms noteiks ekonomikas gaita, kas koriģēs darba tirgu un tālāk attiecīgi algas. Patlaban darba tirgus prognozes ir samērā stabilas, kaut samērīgs bezdarba pieaugums ir sagaidāms. Taču tam nevajadzētu būtiski ietekmēt darba samaksas pieauguma dinamiku.

Gašpuitis arī norādīja, ka “algas ir svēta lieta” un drīzāk tiks atlaisti darbinieki, optimizējot darbību, nekā aizskartas algas. Būs darba devēji, kuri centīsies algu pieaugumu pastiprināt, lai atbalstītu darbiniekus, taču būs arī uzņēmumi, kuriem iespējas kāpināt izmaksas būs ierobežotas. Taču vidējā alga turpinās celties, jo to stimulēs gan minimālās algas pieaugums, gan spiediens no darbinieku puses. Grūtāk ies tiem uzņēmumu darbiniekiem, kuru darbību skars sankciju ietekme, pieprasījuma, konkurētspējas kritums vai resursu ierobežojumi. Enerģētikas krīze var sarežģīt situāciju apstrādes rūpniecībai un būvniecībai.

“Vidējās algas pieaugums arī nākamgad, visticamāk, iepaliks vidējai inflācijai. Situācija sāks kļūt sabalansētāka uz gada beigām,” teica Gašpuitis.

Vienlaikus viņš atzīmēja, ka būtiskāk par cenu līmeni ir patēriņš. Ja būs labvēlīgi apstākļi un enerģijas patēriņš būs mazs, cenu ietekme būs ierobežotāka. Savukārt, ja būs liels enerģijas pieprasījums, tas var pastiprināt cenu kāpumu un vēl vairāk ierobežot patēriņu.

Gašpuitis prognozēja, ka 2023.gadā Latvijā algas pieaugs vidēji par 7,8%.

Savukārt “Luminor” ekonomists Pēteris Strautiņš minēja, ka, par spīti kopumā diezgan nelabvēlīgajai situācijai ekonomikā, darba algu kāpums nākamgad, visdrīzāk, paātrināsies.

Minimālās algas palielināšana vienmēr veicina algu kāpumu, daļēji gan tas ir “redzamās” algu daļas pieaugums. Par spīti recesijai, daudziem uzņēmumiem finansiālā situācija ir un būs laba, viņi jūt darbinieku vēlmi saņemt vismaz daļēju pirktspējas krituma kompensāciju, var atļauties to sniegt un attiecīgi rīkojas.

Pēc Strautiņa teiktā, nākamgad algas varētu pieaugt par 8-9%, kamēr šogad pieaugums būs par apmēram 7%, taču nav gaidāms, ka algu kāpums būtiski pārsniegs gada vidējo inflāciju.

Tāpat algu izmaiņas nozarēs ne vienmēr ir tieši saistītas ar šo nozaru pievienotās vērtības kāpumiem un kritumiem, tāpēc ar prognozēm šeit jābūt piesardzīgiem. Tomēr sagaidāms, ka pēc vājā algu kāpuma šogad atlīdzība nākamgad straujāk augs celtniecībā. Minimālās algas palielināšana varētu proporcionāli vairāk ietekmēt atalgojumu vai vismaz oficiāli deklarēto atalgojuma daļu dažās nozarēs ar salīdzinoši zemiem ienākumiem – viesnīcas un restorāni, tirdzniecība.