Cenas aug straujāk par algām
Latvija, kas pērn Baltijas valstu vidū bija līdere algu pieaugumā, šo gadu ir sākusi ar mazāko kāpumu. Centrālās statistikas pārvalde ziņo, ka pirmajā ceturksnī vidējā bruto mēnešalga Latvijā par pilnas slodzes darbu bija 1297 eiro – par 84 eiro jeb 6,9% lielāka nekā gadu iepriekš. Algas privātajā sektorā auga nedaudz straujāk nekā publiskajā sektorā. Tas ir vārgākais pieaugums pēdējā pusotra gada laikā un arī lēnāk, nekā gaidīts. Tai pat laikā Baltijas kaimiņvalstīs algu kāpums paātrinājās – Igaunijā līdz 8%, bet Lietuvā līdz pat 14%. Viens no skaidrojumiem šīm atšķirībām ir izmaiņas minimālajā algā. Latvijā tā šogad palikusi iepriekšējā gada līmenī, bet kaimiņos tikusi celta par 12-14%.
Visstraujākais algu pieaugums bija vērojams pakalpojumu nozarēs. Tā kā tās ir vairāk pārstāvētas lielajās pilsētās, it īpaši Rīgā, tad šī gada sākumā varējām vērot straujāku algu kāpumu Rīgā (+7,5%), kur jau tā ir augstākās algas valstī, nekā piemēram Zemgalē vai Latgalē (4-4,5%). Algu nevienlīdzība pieauga ne tikai reģionālā salīdzinājumā, bet arī starp lielākām un mazākām algām. Darba samaksas mediāna par pilnas slodzes darbu auga lēnāk, nekā aritmētiski vidējā darba samaksa.
Profesionālo, zinātnisko un tehnisko pakalpojumu nozarē, ūdens apgādes, notekūdeņu, atkritumu apsaimniekošanas un sanācijas nozarē, mākslas izklaides un atpūtas nozarē, izmitināšanas un ēdināšanas pakalpojumu nozarē, enerģētikā, finanšu un apdrošināšanas pakalpojumu nozarē, kā arī informācijas un komunikācijas pakalpojumos vidējās algas kāpums bija robežās no 10% līdz 15%. Vienīgā nozare, kur bija vērojams kritums (-2,6%), bija citu pakalpojumu nozare, kurā ietilpst, piemēram, remonta pakalpojumi, apģērba tīrīšana un skaistumkopšana. Salīdzinot ar iepriekšējo gadu, ļoti būtiski ir sabremzējies darba samaksas pieaugums veselības un sociālās aprūpes nozarē – no vairāk nekā 20% uz 9%. Ja COVID-19 saslimstība saglabāsies zema, tad turpmākajos gada ceturkšņos varam ieraudzīt vēl lēnāku kāpumu vai pat kritumu šīs nozares atalgojumā. Zemas saslimstības laikā mazinās virsstundu un dažādu ar darbu pandēmijas laikā saistītu piemaksu apjoms.
2022.gads ir iesācies ar strauju cenu kāpumu, bet tajā pat laikā vērojam, ka maciņa biezums vairs nepalielinās tik strauji kā iepriekš. Vidējā neto alga jeb alga pēc nodokļu nomaksas pirmajā ceturksnī bija 951 eiro, reģistrējot 6,2% kāpumu gada laikā. Savukārt inflācija bija vidēji 9,2%, pēc ilga laika apsteidzot vidējās darba samaksas pieaugumu. Attiecīgi strādājošo pirktspēja samazinājās par 2,9%. Pirktspējas kritumu pēdējo reizi piedzīvojām pirms vairāk nekā desmit gadiem.
Lai gan vidējam strādājošajam Latvijas iedzīvotājam darba samaksa neaug vairs tik strauji kā pērn, darba devēju izmaksu kāpums pieņemas spēkā. Darbaspēka kopējās izmaksas pieauga par nepilniem 13%. To veicināja, piemēram, algu kāpums, rekordlielā skaita slimības lapu apmaksa gada pirmajos mēnešos, nostrādāto stundu skaita pieaugums, ko sekmēja arī kuplāks strādājošo skaits.
Darbaspēka trūkums daudzās nozarēs joprojām saglabājas diezgan izteikts, bezdarbs turpina sarukt. Tas palīdz darbiniekiem kaulēties par lielāku atalgojumu, turklāt augošā dzīves dārdzība motivē to darīt aktīvāk. Tai pat laikā darba devēju spēja celt atalgojumu arvien vairāk tiks ierobežota. Uzņēmumu izmaksu vienādojumā aug teju visas pozīcijas – papildu darbaspēka izmaksām kāpj arī izejmateriālu cenas, ražošanas komponenšu cenas, transportēšanas izmaksas un energoresursu cenas. Uzņēmumi iespēju robežās sadārdzinājumu pārnes uz pircēju, bet to var darīt tikai tik ilgi, kamēr būtiski necieš pieprasījums. Algu izaugsme arī turpmākajos gada mēnešos solās būt lēnāka par inflāciju. Pirktspējas kāpums, visticamāk, atgriezīsies nākamgad.
