Barikāžu piemiņas dienā Liepājas muzejā koncertēs “Kopā reti esošu draugu organizācija”

Piektdien, 20.janvārī, plkst.19 Liepājas muzeja Lielajā zālē 1991.gada barikāžu aizstāvju atceres pasākumā uzstāsies grupa “Kopā reti esošu draugu organizācija” ar koncertprogrammu “Atceries gan”, informēja muzeja filiāles “Liepāja okupāciju režīmos” vadītāja Sandra Šēniņa.

Grupā muzicēs Ieva Dreimane (soliste), Jānis Šteinbergs (taustiņinstrumenti, mutes harmonikas, solists), Edgars Silacērps (ģitāra, solists), Armands Alksnis (ģitāra), Linards Tiļugs (sitamie instrumenti) un Valdis Skujiņš (basa ģitāra, koncerta vadītājs).

Koncertā skanēs tautā iemīļotas dziesmas, kuras bija ļoti populāras 1991.gada janvāra barikāžu un augusta puča dienās: “Atceries gan”, “Nevajag mierināt”, “Ziņģe par bailēm”, “Kad nekas nav palicis tevī” un citas.

Vairāki grupas “Kopā reti esošu draugu organizācija” dalībnieki, tolaik – grupas “Credo” sastāvā, bija to cilvēku pulkā, kas piedalījās valstij nozīmīgos notikumos un kuru dzīves cieši savijušās kopā ar Latvijas likteni, arī janvāra barikādēs, kas lika ļoti daudziem pulcēties Rīgā un sargāt trauslo brīvības elpu.

Skujiņš kopā ar Silacērpu, Valēriju Liepu, Aldi Langbaumu un Uldi Veitu devās uz Rīgu. Viņi vairāk bija sastopami Doma laukumā, jo tur bijusi skatuve, uz kuras ik pa brīdim muzicējuši Langbaums un Silacērps. Skujiņš atceras, ka kopā ar Liepu un Veitu satikušies ar laikraksta “Atmoda” galveno redaktori Elitu Veidemani, kura rokās ielikusi lielu kaudzi ar tās dienas avīzi.

“Mēs staigājām pa visu Vecrīgu, gar Ministru kabinetu un dalījām avīzes. Satikāmies ar cilvēkiem no visas Latvijas. Es negribētu teikt, ka nevienam nebija bail, bet bija tāda ļoti liela kopības sajūta. Bija vēss laiks. Tēja. Tā kopības sajūta tajā laikā bija neparakstāma,” atmiņās dalās Skujiņš.

Viņš atzīst, ka bijusi viena situācija, kad “patiešām kļuva bail, jo tikai muļķis ne no kā nebaidās”. “Mēs braucām ar Jaunatnes centra mašīnu un tādā labā noskaņojumā braucām – toreiz tā bija Gorkija iela, tagad Krišjāņa Valdemāra -, pēkšņi bez kaut kādiem īpašiem signāliem priekšā izgriezās armijas “bobiks”,”atminas Skujiņš. Mašīnai aizmugurējās durvis bija vaļā, tur sēdēja omonieši ar ieročiem, viņi brauca pa priekšu. “Mēs bijām mašīnā pieci cilvēki, iestājās klusums, visi tie joki un smaidi apklusa. Kad viņi nogriezās uz citurieni, tad atviegloti nopūtāmies. Tā nebija patīkama situācija,” atceras Skujiņš.

Silacērps Rīgu tajās janvāra dienās atceras “tumšu, pelēkā sniegā un miglā tītu, centrs smaržoja pēc ugunskura dūmiem, Vecrīga – pilna ar dažādu tehniku, virs Doma laukuma parādījās armijas helikopters, lidinājās, tad “karājās” gaisā virs laukuma, pietiekami zemu, kā iebiedējot”.

Kā atceras Silacērps, laukuma vidū, iepretim Radio mājai, stāvēja kāds liels lauksaimnieku tehnikas “monstrs”, tam uz jumta uzrāpās vienkāršs jaunietis, kurš visiem saprotamā, bet tomēr nepieklājīgā žestā rādīja visu sanākušo cilvēku attieksmi pret svešo varu. Tikmēr helikopters turpināja lidināties. Ļaudis runāja, ka tas bija izlūklidojums, gaidījām, kad okupantu armija uzbruks, piebilst Silacērps.