No lieliem universāļiem uz pilsētas mazauto: vai Latvijā pārņemsim Rietumu tendenci

Ar kādu mašīnu vislabprātāk brauktu Latvijas vidējais autobraucējs? Ar kādu viņš var atļauties braukt? Raugoties retrospektīvi, ideālo auto topa virsotnē parasti atradušies lielie universāļi, piemēram, Volkswagen Passat, Audi A6, Volvo V90, un šad tad tiem pievienojās arī kāds prestižas markas sedans un apvidnieks.

Lietoto auto tirgū šāda pieprasījuma struktūra pastāv joprojām, tikai populārāki ir kļuvuši SUV, taču jauno auto tirgū mode un pieprasījums ir būtiski mainījies. Tagad daudzu ražotāju klāstā pirmo vijoli spēlē kompaktie SUV un mazie pilsētas krosoveri, kuri, pēc cilvēku domām, apvieno visvairāk noderīgo īpašību.

Zināma loma pārmaiņu vējos ir bijusi braukšanas apstākļiem un auto uzturēšanas izmaksām. Ietilpīgs universālis un SUV ir ideāls transports tāliem braucieniem un ģimenes aizvešanai uz laukiem. Taču brīžos, kad skatāmies degvielas sūkņa ciparus un svīstam, kārtējo reizi mēģinot iespraukties starp nekārtīgi noliktām mašīnām stāvvietā, visas priekšrocības, kas šķiet lieliskas desmit procentos auto lietošanas laika, vairs neliekas tik pārliecinošas.

Mobilitāte attīstās mikroauto virzienā

Rietumeiropas pilsētās, kur ir vēl lielāks iedzīvotāju skaits un blīvums, satiksmes problēmas izjūt jau krietni ilgāk nekā mēs, un to risinājumi atspoguļojas arī pieprasītāko modeļu topā. Tā jau daudzus gadus Rietumeiropā vislielāko noietu bauda B segmenta spēkrati, no kuriem daži ir saražoti vairākos miljonos eksemplāru. Saskaņā ar JATO Dynamics datiem 2022.gadā vieni no vislabāk pirktajiem modeļiem Vecajā kontinentā bija Peugeot 208, Opel Corsa un Fiat 500.

Turklāt, attīstot mobilitāti, mazo auto flangā radās mikro segments, un savu pircēju atrada tādas mašīnas kā Opel Rocks-e, Renault Twizy, Aixam 500 un Citroën Ami.

Ami gadījumā pārdošanas apjomi pat pārsniedza ražotāja cerības. Pateicoties atjautīgai, pārdomātai mikromobilitātes koncepcijai, pieejamībai un efektīvai elektriskajai piedziņai, kopš Ami debijas 2020.gada beigās tas dažādās versijās pārdots vairāk nekā 30 000 eksemplāru. Pēc ražotāja datiem, 84 procenti tā pircēju ir privātpersonas, kas tieši šo auto izvēlējušās kompaktuma, ekonomiskuma, kā arī ērtību dēļ, ko tik neliels braucamais sniedz pilsētā. Vislielāko noietu Ami radis dzimtajā Francijā, tai seko Itālija, Spānija un Beļģija.

2023.gadā Ami parādīsies arī Baltijas valstīs, bet dažos tirgos Citroën šogad laidīs klajā arī īpašu versiju – My Ami Buggy. Tā ierobežoto sēriju – vien 50 vienības – pērn izpārdeva 18 minūtēs.

Vai latvieši gatavi braukt mini formātā?

“Eiropā braukšanai ar nelielu mašīnu ir bagātas tradīcijas. Līderes ir Dienvideiropas valstis, tādas kā Itālija, Spānija, arī Francija, bet ne tikai. Mazo auto popularitātes iemesli ir saistīti ar tradīcijām, ekonomikas attīstību, nodokļiem un šaurību megapolēs. Pastāv arī tāds faktors, ka šajās valstīs cilvēki tik ļoti netiecas savu ego izpaust caur auto. Daudzi pērk braucamo, domājot caur un cauri praktiski – jāņem mazākais, ar ko var iztikt,” stāsta TV Auto Ziņu vadītājs Normunds Avotiņš.

Pēc viņa domām, vēl viens interesants mikroauto piemērs ir atrodams Japānā. Tā saucamajiem “kei car”, kas japāniski nozīmē “viegls auto”, ir citāds vēsturiskais konteksts. Eiropā nozares attīstībā visu ir noteicis brīvais tirgus, bet kei car ieviešana bija tirgus regulēšanas pasākums. Tiesa gan, ne ierobežojošs, bet veicinošs, lai mudinātu ražotājus izstrādāt pieejamus, lēti ekspluatējamus auto.

“Pirmās mašīnas izmēra ziņā bija gandrīz kā spēļlieta: garums nedrīkstēja pārsniegt 2,5 metrus, platums – 1 metru, bet dzinēja darba tilpums bija 150 cm3 četrtaktu motoriem un 100 cm2 divtaktniekiem. Kopš 1950.gada tehniskie noteikumi vairākkārt ir mainīti, ļaujot mikroauto padarīt lielākus un jaudīgākus, tāpat ir samazināti visu veidu nodevu atvieglojumi. Taču var vien pabrīnīties, cik radoši mazie auto tiek konstruēti. Un, starp citu – vienam otram ir pat pilnpiedziņa!” stāsta Normunds.

Eiropieša acīm tāds braucamais var šķist ķēmīgs, taču ikgadējais kei car noiets krietni pārsniedz vienu miljonu vienību, un, piemēram, 2013.gadā to īpatsvars jauno auto tirgū veidoja pat 40 procentus, bet pašlaik ir ap trešdaļu.

“Galvenais secinājums – ekonomika, vides prasības un dzīvesveida tendences spēj radīt apstākļus, kad parādās vieta specifiskiem transporta risinājumiem. Un, kā redzams Japānas piemērā, runa pat ir nevis par šauru nišu, bet par veselu ekosistēmu,” saka Normunds.

Mikroauto izredzes Latvijā viņš saista ar ekonomisko situāciju un pārmaiņām sabiedrības ieradumos. “To, ka mūsu cilvēki iegādājas desmitgadīgu universāli vai krosoveru, nosaka nevis vēlme braukt ar vecu mašīnu vai klupināt Grētu Tūnbergu, bet finansiālās iespējas. Daudzi labprāt pirktu modernu mazauto vai pat mikroauto, taču liela brīvdienu auto un maza pilsētnieka komplektu nemaz tik daudzas mājsaimniecības nevar atļauties,” skaidro Normunds.

Pārmaiņas šai ziņā varētu nest trīs lietas – izmaiņas nodevās, transformācija cilvēku uzskatos un drosmīgs ražotāju piedāvājums.

“Es nedomāju pusaudžu mopēdmašīnas un tādu eksotiku kā Renault Twizy. Es domāju pietiekami praktisku mikroauto, kura cena un uzturēšanas izdevumi ieņemtu adekvātu vietu cilvēka ikmēneša tēriņos un būtu gana interesanta alternatīva koplietošanas pakalpojumiem un nomai,” skaidro Normunds.

Starp citu – izrādās, Citroën Ami pircēju vecums ir no 14 līdz 94 gadiem, un viņi pārstāv dažādas sociālās grupas. To noteikusi pievilcīga cena, modeļa praktiskums un iespējas auto pielāgot dažādām vajadzībām: tas var būt gan divvietīgs pasažieru transports, gan elektromobilis preču pārvadāšanai. Tikai 2,41 metra garums un nieka 7,2 m apgriešanās rādiuss ļauj Ami brīvi manevrēt visšaurākajās ielās.

Elektriskā piedziņa sniedz arī citas priekšrocības, sākot ar braukšanu bez izmešiem un trokšņa un beidzot ar citādiem bonusiem, piemēram, bezmaksas stāvvietām.

Pērn oktobrī Citroën sāka Ami uzstādīt uzlabotu 5,5 kWh litija jonu akumulatoru. Tagad tas efektīvāk darbojas aukstā laikā, tāpēc auto ir labāk pielāgots reģioniem ar vēsu klimatu. Mikroauto sniedzamība ir 75 kilometri, un nelielā, vieglā akumulatora uzlādei no visparastākās elektroligzdas nevajag pat trīs stundas.

“Pašlaik tirgus ir piesātināts ar neiedomājami dārgām elektromašīnām, tāpēc man šķiet simpātiski un svarīgi ražotāju mēģinājumi kaut ko iesākt spektra otrā galā, kas daudz vairāk atbilst cilvēku iespējām daudzās valstīs. Šajā ziņā man šķita interesants pērn prezentētais Citroën Oli. Paskatīsimies, kas no tā iznāks! Ja runājam par mikroauto, to parādīšanās Baltijas tirgū apvērsumu neizraisīs, bet interesantas cenas un finansēšanas gadījumā šādam statusa neitrālam ikdienas palīgam vieta lielākajās pilsētās varētu atrasties,” rezumē Normunds.