Alus darītavu skaits aug, ražošanas apjomi samazinās

Viena no Jāņu neatņemamām tradīcijām uz svētku galda ir alus un siers. Tādēļ ne velti alus nozarē Jāņi ir viens no galvenajiem noieta laikiem gadā, kad alu dzer pat tie, kuri citkārt izvēlas kādu citu dzērienu. Tomēr alus nozarē ne viss ir tik vienkārši. Turklāt jau gadiem zināmos izaicinājumus pašlaik ir papildinājis karš Ukrainā, kuram arī ir sava ietekme uz alus industriju.

Alus brūžu transformācija

Valsts ieņēmumu dienesta (VID) apkopotie dati liecina, ka alus darītavu skaits Latvijā pēdējo 10 gadu laikā ir pieaudzis vairākas reizes. Ja 2011.gadā Latvijā bija 19 alus ražotāji, kas izņēmuši speciālās licences, tad 2021.gadā alus darītavu skaits sasniedza jau 68.

“Valmiermuižas” alus darītavas saimnieks Aigars Ruņģis intervijā aģentūrai LETA uzsver, ka alus darītāju skaita pieaugums pēdējos gados ir vērtējams ļoti pozitīvi, jo tas palīdz attīstīt alus baudīšanas kultūru. “Pozitīvi ir tas, ka mazajās alus darītavās pēdējo 10 gadu laikā brūvētā alus apjoms ir audzis par 17% – ja 2011.gadā tie bija 16 miljoni litru, tad 2021.gadā tie jau bija 19 miljoni litru. Otra pozitīvā ziņa – ja 2011.gadā Latvijā bija 20 alus darītavas, tad šobrīd jau ir vairāk nekā 60, un tas ir, pateicoties tieši mazajām alus darītavām. Tas ir pozitīvi, tādēļ mazajām amata alus darītavām es prognozēju lielu, gaišu nākotni, ja vien nebūs kādas tuvredzīgas, populistiskas politikas, kas pret tām varētu vērsties,” saka Ruņģis.

Arī “Bauskas alus” valdes loceklis Paulis Dālbergs pozitīvi raugās uz mazo alus darītavu attīstību, gan norādot, ka tieši mazajām darītavām Covid-19 ierobežojumu laiks bija īpaši grūts, ņemot vērā ka viņu produkcija lielākoties tiek pārdota restorānos un bāros. “Latvijā joprojām rodas daudz jaunu, mazo alus ražotāju, kurus var saukt par hobija ražotājiem, tomēr tieši pandēmijas ietekmē viņiem izdzīvot ir ļoti sarežģīti. Viņi kopumā ļoti pozitīvi ietekmē tirgu ar jaunradi, jaunām idejām, garšām, kas lielākiem ražotājiem dažreiz pietrūkst. Tas ļoti pozitīvi ietekmē alus kultūras attīstību, taču bieži vien viņi ir pieejami tikai HoReCa segmentā, dažos restorānos, bāros. Ja lokdauna laikā tie ir ciet un mazais ražotājs nespēj apgādāt pat vienu no lielveikalu ķēdēm, tad izdzīvošana tiešām ir ļoti izaicinoša,” intervijā aģentūrai LETA saka Dālbergs.

Taču neskatoties uz straujo alus darītāju skaita pieaugumu, alus ražošanas apjomi Latvijā samazinās. VID dati liecina, ka pēdējo desmit gadu laikā alus ražošanas apjomi ir samazinājušies uz pusi. Ja 2011.gadā Latvijā tika saražoti 15 328 tūkstoši dekalitru alus, tad pērn vien 7 722 tūkstoši dekalitru alus. Alus darītāji to skaidro ar alum nelabvēlīgo akcīzes nodokļu politiku un alus ražošanas pārcelšanu uz kaimiņvalstīm.

“Iemesls ir zināms, jo divi lielie Latvijas ražotāji alus ražošanu ir pārcēluši uz Lietuvu vai Igauniju, turpina alu pārdot Latvijā ar poētiskiem nosaukumiem, bet brūvē tur, kur lētāk. Tas ir jautājums politikas plānotājiem – kā tas var būt, ka nozare ar ļoti senām tradīcijām, speciālistiem, iekārtām, uzņēmumiem, investoriem 10 gadu laikā ir samazinājusies uz pusi un savu ražošanu pārcēlusi, kur alu ražot ir lētāk. Mani kā Latvijas patriotu satrauc, ka Latvija zaudē konkurences cīņā Lietuvai un Igaunijai. Satrauc tas, ka šobrīd jau daudz vairāk nekā puse jeb 67,45% Latvijā pārdotā alus tiek importēts,” saka Ruņģis.

Akcīzes politika ir veicinājusi stiprā alkohola patēriņu

Alus darītāji ir vienisprātis, ka Latvijā esošā akcīzes nodokļa politika veicina stiprā alkohola patēriņu. Labā ziņa ir tā, ka akcīzes nodokļa politika pēdējos gados ir bijusi stabila un prognozējama.

“Sliktā ziņa ir tā, ka kopējais alus patēriņš Latvijā 10 gados ir samazinājies par 19%. Veselības ministrija varētu aplaudēt un teikt, cik tas ir brīnišķīgi, bet tajā pašā laikā stiprā alkohola patēriņš Latvijā 10 gadu laikā ir pieaudzis par 14%. No tā varam secināt, ka cilvēki mazāk izvēlas alu, bet biežāk stipro alkoholu, kur populārākais ir degvīns,” norāda Ruņģis, secinot, ka akcīzes nodokļa politika ir veicinājusi stiprā alkohola patēriņu. “Tā dēļ daļa pircēju, īpaši pret cenu jūtīgākie, ir pārslēgušies no alus uz stipro alkoholu. Domāju, ka, turpinoties samazināties ienākumiem un pirktspējai, šī tendence kļūs vēl izteiktāka. Attīstās krievu degvīna dzeršanas kultūra, nevis latviešu vēsturiskā alus baudīšanas kultūra. Tas ir ļoti satraucoši, un būtu jāņem vērā politikas veidotājiem,” uzsver “Valmiermuižas” alus saimnieks.

Arī Dālbergs piekrīt, ka akcīzes politika vairāk veicina stiprā alkohola patēriņu, taču viņš uzver to, ka vismaz nodokļi pēdējos gados ir bijuši prognozējami un netiek mainīti pēdējā brīdī. “Ja runājam par nodokļu politiku, tad alus ražotājiem ir, pirmkārt, svarīga prognozējamība no valsts puses. Mums nepieciešams trīs četru gadu griezumā skaidri zināma pieauguma trepīte, kādā apjomā katru gadu pieaugs akcīzes nodoklis. Šajā ziņā nevarētu sūdzēties, jo nodokļu prognozējamība pēdējos gados ir stabilizējusies un tiek nodrošināta. Mēs saprotam, ka nodoklis pieaug, bet mums ir svarīgi, lai tas būtu zināms ilgtermiņā,” uzsver “Bauskas alus” vadītājs.

Viņasprāt, negatīvi ir tas, ka šogad akcīzes nodoklis pieaug tikai alum un sidram. “Te ir svarīga proporcija starp vīnu, stipro alkoholu un alu. Varbūt vīns nav tiešais alus konkurents, bet stiprais alkohols noteikti ir. Latvijā starp Baltijas valstīm ir viszemākā akcīzes likme stiprajam alkoholam un tas, protams, mūs dara bažīgus. Arī valstī kopumā, cenšoties mazināt alkohola patēriņu, vajadzētu iet pretējā virzienā, ka stiprais alkohols tiek aplikts ar lielākiem nodokļiem,” saka “Bauskas alus” valdes loceklis.

Stikla taras deficīta izaicinājumi

Pēc 24.februāra Krievijas iebrukuma Ukrainā Eiropas pārtikas un dzērienu ražotājiem par lielu izaicinājumu kļuvusi stikla taras iegāde, jo Krievija, Baltkrievija un Ukraina līdz šim bija lieli stikla pudeļu ražotāji.

Problēmas ar stikla taras pieejamību uzsver “Aldara” komunikācijas vadītājs Toms Kursītis. Viņš aģentūrai LETA atzina, ka “Aldaris” sadarbojas ar piegādātājiem no vairākām valstīm, piemēram, lielākais īpatsvars uzņēmuma stikla iepakojuma klāstā ir 0,5 litra tilpuma pudelēm, kas tiek iepirktas no partneriem Lietuvā. “Lielāko deficītu izjūtam tieši 0,33 litru stikla pudeļu klāstā, kas tika iepirktas no Krievijas. Šī brīža risinājums līdz brīdim, kad atradīsim jaunu partneri, ir konkrēto dzērienu iepakojuma formāta maiņa, ko lielā mērā esam jau īstenojuši. Paralēli notiek sarunas ar vairākiem piegādātājiem par 0,33 litra pudeļu ražošanu – gan esošiem, gan jauniem partneriem, tāpēc nākotnē ceram atjaunot arī šī stikla taras pudeļu tipa pieejamību,” norāda Kursītis.

“Valmiermuižas” un “Bauskas alum” stikla taras netrūkst, taču abu alusdarītavu vadītāji atzīst, ka karš un taras deficīts ir ļoti palielinājis iepakojuma cenas. “Mūs tieši tas neietekmē, mēs nesadarbojāmies ar Krieviju un Baltkrieviju arī pirms 24. februāra. No Ukrainas arī mums nebija tādu piegāžu, kas varētu ļoti sāpīgi ietekmēt. Bet, protams, kopumā to izjūtam, jo konkurentiem Krievija un Baltkrievija stikla pudeles ražoja diezgan daudz. Tas, ka to šīs valstis vairs nedara, nevar darīt, vai dažādu iemeslu dēļ atsakās no tā, rada tirgū deficītu,” saka Dālbergs. Viņš skaidro, ka dabasgāzes cenu pieaugums stipri korelē ar stikla pudeļu ražošanas cenām. “Kopumā nozari tas ietekmē un līdz ar to netieši ietekmē arī mūs konkurencē par vietējā tirgū esošo stikla taru un ražošanas jaudām,” norāda “Bauskas alus” valdes loceklis.

Arī Ruņģis aplēsis, ka stikla taras izmaksas ir pieaugušas par 40-50%. “Pasaulē ir izveidojies stikla pudeļu deficīts, bet mums pozitīvā ziņa ir tā, ka lielāko apjomu stikla pudeļu mēs pirkām no Igaunijas un Lietuvas un šie piegādātāji turpina strādāt, pildīt līgumus. Mēs spējam saviem klientiem alu nodrošināt pilnā apjomā visu šo gadu. Grūtāk klājas tiem ražotājiem, kuriem bija līgumi par stikla pudeļu piegādi ar Ukrainas, Baltkrievijas vai Krievijas ražotājiem. Mums bija viens Ukrainas stikla pudeļu piegādātājs, kurš sūtīja bildes, ka viņu rūpnīca ir vienkārši sabombardēta. Ir šausmīgi to redzēt. Protams, stikla pudeļu cena šajā pavasarī ir ievērojami pieaugusi – pat par 40-50% saistībā ar gāzes augstajām izmaksām, jo pudeļu ražošana ir ļoti energoietilpīga, un vispārējo pudeļu deficītu Eiropā,” norāda “Valmiermuižas” alus darītavas saimnieks.

Visu izejvielu un resursu sadārdzinājums liek celt alus cenas

Līdz ar karu Ukrainā straujš izejvielu un resursu sadārdzinājums Latvijas alus darītājiem rada izaicinājumus. “Protams, mēs neesam vientuļa sala okeānā, un visi globālie procesi vistiešākajā veidā mūs ietekmē. Valmiermuižā gāzes cena gada laikā ir trīskāršojusies, tāpat elektrības cenas ir pieaugušas par 50%,” stāsta Ruņģis, uzverot, ka alus brūvēšana ir ļoti energoietilpīga ražošana. “Valmiermuižas alus” jau pavasarī ir palielinājis alus cenas par 5% un, visticamāk, cenas nāksies cel arī līdz gada beigām. “Lai arī izejvielu cenu pieaugums ir lielāks, esam nolēmuši alus cenas celt pakāpeniski un meklēt veidus, kā pašiem kļūt vēl efektīvākiem, gudrākiem, lai cenu pieaugums pircējiem nebūtu tik straujš. Ļoti iespējams, ka šī gada beigās cenas alum būs jāpārskata vēlreiz, jo jau zināms, ka jaunajai ražai miežu iesala cenas augs par 50%, kas ir viena no svarīgākajām alus sastāvdaļām,” norāda alus darītavas saimnieks.

Arī “Bauskas alus” valdes loceklis prognozē alus cenu kāpumu. “Izejvielu cenu pieaugums joprojām turpinās, un izskatās, ka turpināsies arī tālāk. Ja vēl pagājušā gada graudu raža netika ietekmēta no augstajām naftas un degvielas, gāzes cenām, pagājušajā gadā tā bija samēra zema, tad šī gada ražu tas ļoti ietekmēs. Šis pieaugums vēl pilnā mērā nav redzams. Izmaksu spiediens turpināsies pieaugt vēl arī nākamgad. Tas ir ļoti būtiski un izaicinoši un paaugstina produktu cenas,” saka Dālbergs.

“Aldara” komunikācija vadītājs gan ir izvairīgāks, prognozējot cenu pieaugumu. Kursītis uzsver, ka pārtikas nozari un tautsaimniecību kopumā ir ietekmējuši daudzi satricinājumi – gan pandēmija, kas prasījusi lielus papildu izdevumus, lai radītu drošus apstākļus darbiniekiem un īstenotu visas higiēnas prasības, gan Krievijas iebrukums Ukrainā, kura rezultātā ir strauji pieaugušas izejvielu, iepakojuma materiālu, loģistikas un energoresursu cenas – ietekme uz cenām ir neizbēgama. “Eksperti prognozē, ka mērens cenu pieaugums turpināsies līdz pat gada beigām, bet atsevišķiem produktiem tas var būt arī straujāks. Jau šobrīd ir skaidrs, ka, runājot par cenu pieaugumu, mēs nevaram runāt par atsevišķiem uzņēmumiem vai nozarēm, bet par situāciju tautsaimniecībā kopumā,” norāda Kursītis.

Alus darītāji gan neprognozē, ka līdz ar cenu izmaiņām varētu būtiski samazināties pārdošanas apjomi, taču nelielu un īslaicīgu recesiju pieļauj. “Ekonomiskās izaugsmes sabremzēšanās ietekmē patēriņu, un, visticamāk, vēl ietekmēs. Visdrīzāk, risks ir tāds, ka cilvēki uz laiku pārslēdzas uz lētākiem produktiem. Visiem tirgus dalībniekiem tādēļ samazinās peļņa. Gan ražotājiem, gan tirgotājiem ir jārēķinās ar to, ka būs peļņas un pārdošanas apjomu samazināšanās. Kopumā alus kategorijai pēdējos gados izaugsme ir bijusi ļoti neliela, kādu gadu par pāris procentiem pieaug, kādu samazinās,” saka Dālbergs.

Savukārt Ruņģis cer, ka alus cienītāji paliks uzticīgi Latvijas amata alum. “Es ticu, ka tie, kas ir gardēži, tāpat kā 2009.gadā, kad bija vispasaules dižkrīze un mēs ienācām Latvijas alus tirgū ar visdārgāko alu, paliks uzticīgi amata alum. Ja cilvēkiem ir mazāk ienākumu, bet tāpat vēlas aiziet uz restorānu, ticu, ka 100 eiro vērta vīna vietā viņi izvēlēsies ēdienam piemeklētu amata alu. Domāju, ka prasīgākie alus baudītāji paliks uzticīgi Latvijā darītam amata alum,” saka “Valmiermuižas” saimnieks.

Bezalkoholiskā alus popularitāte pieaug

Visi alus ražotāji bezalkoholiskā alus segmentam prognozē strauju izaugsmi, turklāt līdz ar tehnoloģiju attīstību par bezalkoholiskā alus garšu alus mīļi vairs nesmīkņā. “Aldara” komunikācijas vadītājs norāda, ka bezalkoholiskā alus tirgus gan Latvijā, gan citās valstīs attīstās un arī patērētāji uz šo segmentu raugās daudz atvērtāk. “Latvijā pēdējos gados tirgus audzis vidēji par piektdaļu. Tāpat audzis arī bezalkoholisko alus kokteiļu (radler u.c.) tirgus, ja vērtējam 2021. gadu pret 2020. gadu. Esam gandarīti, ka Latvijā palielinās kopējā patērētāju interese par bezalkoholisko dzērienu segmentu arī citās produktu kategorijās, piemēram, attiecībā uz sidriem un radleriem,” saka Kursītis. “Varbūt uz kopējā alus tirgus fona šis segments vēl ir salīdzinoši mazs, taču stabili augošs un ar milzīgu potenciālu nākotnē, ko labi redz nozares spēlētāji,” norāda “Aldara” pārstāvis.

Arī Ruņģis piekrīt, ka bezalkoholiskais alus Latvijā ir visstraujāk augošais segments, kas pēdējo piecu gadu laikā katru gadu aug par apmēram 20%. “Ja pirms trīs gadiem bezalkoholiskais alus veidoja apmēram 1% no kopējā pārdotā alus Latvijā, tad domāju, ka šī gada beigās tie būs jau 2%. Redzam, ka jau lielveikalos bezalkoholiskajam alum ir atsevišķas plauktu vietas. Arī katrs progresīvs restorāns cenšas piedāvājumā iekļaut bezalkoholisko alu,” norāda “Valmiermuižas” alus saimnieks.

Viņaprāt, līdz šim barjera bezalkoholiskā amata alus attīstībai ir bijusi pārliecība, ka bezalkoholiskais alus nav pietiekami garšīgs, lai to izvēlētos. ”Tieši tādēļ Covid-19 pandēmijas sākumā laiku un enerģiju mēs veltījām bezalkoholiskā amata alus ar “Kokmuižas” zīmolu radīšanai. Mēs radījām Latvijā pirmo brūvēto amata alus bezalkoholisko IPA. Tas tiek brūvēts kā īsts alus ar īpašu raugu, bagātīgi apiņots, un garša ir ļoti izteikta,” stāsta Ruņģis, piebilstot, ka pagājušajā gadā “Valmiermuižas” bezalkoholiskā alus pārdošanas apjomi ir dubultojušies, un arī šogad ir plānots 50% pieaugums. “Domāju, ka līdz 2030.gadam no kopējā mūsu brūvētā alus apjoma 10% būs bezalkoholiskais alus, šogad tie būs 2%,” prognozē Ruņģis.

Arī “Bauskas alus” valdes loceklis uzsver bezalkoholiskā alus segmenta straujo attīstību, lai arī “Bauskas alus” sortimentā šāda alus vēl nav. “Šobrīd mēs fokusējamies uz savu pamat sortimentu. Nākotnē, protams, kad šis segments būs vēl nedaudz paaudzis, kas notiks diezgan ātri, arī mēs varētu tam pievērsties,” saka Dālbergs.