Atpakaļ

Kurzemes lauku saimniecībās aizvadīta visai raiba vasara

0

Aizvadītajā vasarā daudziem zemniekiem nācies saskarties ar dažāda rakstura apgrūtinājumiem. Līdz ar to arī novāktās ražas apjomi un kvalitāte mēdz būt visai atšķirīga, it sevišķi, ja ņem vērā dažādu kultūru audzēšanu. Vairumam nav izdevies izvairīties arī no problēmām, kuras radījis Krievijas izraisītais karš Ukrainā un tā sekas, ieskaitot nenormāli straujo elektroenerģijas un dažādu kurināmo cenu kāpumu. Tādēļ aicinājām vairākus lauksaimniekus pastāstīt par iegūto ražu, Ukrainā notiekošā kara izraisītajiem izaicinājumiem un dažādiem sarežģījumiem, ar ko viņiem nācies saskarties, kā arī turpmākajiem plāniem. Viņi ir apņēmības pilni turpināt iesāktos darbus un, par spīti visām grūtībām, cenšas saglabāt optimismu.

 

Problēmas rada minerālmēslu izmaksas un cīņa ar kaitēkļiem

SIA „Lestene” valdes priekšsēdētājs un galvenais agronoms Egīls Seņkāns stāsta, ka viņa saimniecības profila nozare ir piena ražošana, taču daudz vērības tiek veltīts arī augkopībai. Kopumā saimniecībā ir graudu lauki 1020 ha platībā, 303 ha aizņem rapšu lauki, bet vēl 400 ha ir atvēlēti dažādu veidu zālājiem ar kukurūzu lopbarībai. „Saimniecība darbojas jau 30 gadus,” viņš turpina. „Mums ir 500 slaucamas govis, pavisam kopā 1000 dzīvnieku. Darbojamies kā daudznozaru saimniecība, līdz ar to ekonomiskie riski tiek sadalīti starp nozarēm, jo mēs nestrādājam tikai augkopībā vai lopkopībā. Protams, pārvaldība uzņēmumā ir sarežģītāka, nepieciešamās investīcijas ir daudz lielākas, un lopkopībā tām ir lēnāka atdeve nekā augkopībā. Bet es domāju, ka šāda pilnas aprites saimniecība tomēr ir labāks risinājums nekā viena profila nodarbošanās.

Vērtējot ražu, jāteic, kopumā šogad tā ir laba – ar piebildi, ja runājam par graudiem. Pavisam iekūlām graudaugus ieskaites svarā 6,1 tonna no hektāra (t/ha). Turklāt lietojot samazinātu mēslojuma daudzumu, tāpēc tas ir uzskatāms par labu rezultātu. Tiesa, pavasarī izskatījās vēl cerīgāk, bija aplēses, ka varētu būt vēl vismaz par 1 t/ha vairāk, taču “ļaunu joku” izspēlēja nepastāvīgie laikapstākļi.

Rapšu raža nebija tik iepriecinoša, ieguvām tikai 2,2 t/ha. Šajā jomā lielu postu nodarīja kaitēkļu, galvenokārt krustziežu stublāju smecernieka un pangodiņa, radītie bojājumi. No tiem izvairīties bija teju neiespējami, jo tirgū nav pieejami efektīvi aizsardzības līdzekļi pret šiem kaitēkļiem – Eiropas Komisija pēdējos gados daudz darbīgo vielu izņēmusi no aprites, un rezultāts ir bēdīgs, stublāji un pākstis bija stipri bojātas.

Kaitēkļi ir bijuši vienmēr, bet šogad to invāzija bija būtiski lielāka. Vienlaicīgi tirgū nebija pieejami lietošanai atļautie produkti, kuri tika izmantoti iepriekšējos gados, līdz ar to kaitēkļu populācijai bija apstākļi gan labāk pārziemot, gan attīstīties un savairoties. Šāda situācija ir ne tikai Latvijā, bet arī citviet Eiropā, jo Eiropas Komisija ļoti strikti vērtē pret kaitēkļiem izmantojamos produktos esošās darbīgās vielas. Praktiski katru gadu arvien jauni produkti tiek izņemti no aprites, bet ne vienmēr to vietā ir pieejami citi. Nav skaidrs, kā mēs varam cerēt uz nākošā gada ražas audzēšanu, jo nav līdzekļu, kurus izmantot kaitēkļu apkarošanai. Tas pats attiecas uz citiem zemniekiem, piemēram, kartupeļu audzētājiem, kuri cīnās ar Kolorado vabolēm. Nesen man bija saruna ar lielu kartupeļu audzētāju, kurš sacīja, ka ar kartupeļu ražu esot ļoti bēdīgi, jo to laksti gluži vienkārši tika nograuzti.

Agrāk šajā ziņā bija krietni labāka situācija, jo pieejamo produktu klāsts bija plašāks un efektīvāks. Bet Eiropas Komisija visu laiku šo sarakstu tikai saīsina. Tas tiek ļoti skrupulozi uzraudzīts, un tur neko nevar izdarīt, alternatīvu šeit pagaidām nav, jo tas notiek tā sauktā zaļā kursa ietvaros. Būtu labi vismaz laicīgi uzzināt, kuri līdzekļi vēl tiks ņemti ārā no tirgus. Piemēram, ja vairs nebūs pieejami glifosātu saturošie herbicīdi, visā Eiropā, tostarp Latvijā, ražība sāks samazināties. Kompetenti Eiropas ekonomisti izrēķinājuši – ja zaļā kursa īstenošana turpināsies tādā pašā veidā kā līdz šim, ietverot definēto ambiciozo mērķu sasniegšanu laikposmā no 2030. gada līdz 2050. gadam, šajā periodā Eiropā kultūraugu ražība un produkcijas ražošana var samazināties par 20–30 %, kas ir ļoti augsts rādītājs.

Lopkopībā situācija arī nav vienkārša. Jāsaprot, ka darbs piena lopkopībā ir tiešām smags, un cilvēki negrib tajā strādāt. Eurostat dati rāda, ka šī gada astoņos mēnešos Eiropā piena ražošanas apjoms ir sarucis par 1,3 %. It kā neliels skaitlis, bet īstenībā, pārrēķinot saražotās produkcijas vienībās, tas ir milzīgs daudzums. Lielā mērā šo kritumu ietekmēja Eiropas dienvidos valdošais sausums, kura dēļ nav iespējams sagatavot pietiekami daudz lopbarības. Latvija atrodas tādā zonā, kur mēs varam izaudzēt labu lopbarību, kas ļautu piena ražošanas apjomus pat palielināt, turklāt lopu skaits uz vienu aramzemes hektāru ir otrs zemākais Eiropas Savienībā. Tajā pašā laikā govju skaits pie mums ar katru gadu samazinās, bet piena izslaukums turas vien uz esošo atlikušo saimniecību efektivitātes rēķina. Tas nozīmē, ka arī lopkopībā attīstība nenotiek. Vienīgā labā ziņa, ka piena cena Baltijas reģionā beidzot ir kaut cik pietuvojusies Eiropas cenai. Bet tirgus ir mainīgs, un, kā būs nākotnē, to neviens nezina.

Uzskatu, ka mūsu saimniecība tuvākajā laikā spēs izdzīvot, jo naudas plūsmu plānojam atbildīgi, neko lieki netērējam. Viennozīmīgi skaidrs, ka nevarēsim atļauties mēslojumu nākošā gada ražas audzēšanai tādā līmenī, cik būtu nepieciešams. Iespējams, izvēle kritīs par labu piena nozarei un govīm, jo tieši tās primāri būtu jāglābj – ja definējam prioritātes. Tas nozīmē, ka gaidāms ļoti sarežģīts periods, tādēļ svarīgi izmantot šo laiku un sagatavoties nākamajam gadam, iesēt ziemājus, izveidot lopbarības krājumu rezerves. Faktiski – šobrīd pēdējais pļāvums jau pabeigts, un tas nozīmē, ka iestrādes ir, bet izaicinājumu arī netrūkst.”

Svarīgi uzturēt augstu darba ražību

SIA „Akmeņkalni” pastāv jau 30 gadus, un tās īpašnieks ir Latvijā labi pazīstamais lauksaimnieks Kārlis Akums. Viņš sāk savu stāstu: „Uzņēmuma pirmajos darbības gados ņēmāmies ar mežiem un koku pārstrādi, vēlāk pakāpeniski pārgājām uz lauksaimniecību. Sākām ar kartupeļu un labības audzēšanu, bija arī piena ferma. Pašlaik mūsu darbības lauciņi ir piena lopkopība, tirdzniecība un lauksaimniecība. Man jau pāri 80 gadiem, tagad „Akmeņkalnus” pamazām pārņem mazdēls. Kopā ar viņu apsaimniekojam 2300 ha. „Akmeņkalnos” strādā kādi 60–70 strādnieki.

Patlaban uzsvaru liekam uz modernizāciju, lai darbinieki varētu paveikt pēc iespējas vairāk un līdz ar to nopelnīt lielākas algas. Tās visu laiku kāpj, un, lai spētu samaksāt, jābūt augstai darba ražībai. Tādēļ esam nokomplektējuši jaudīgu tehniku, un viss notiek.

Ja elektrība kļūs vēl dārgāka, arī mūsu ražoto preču cenas celsies, tas ir neizbēgami. Mēs esam ražotāji. Ja kādreiz tonna graudu maksāja 120–130 eiro, tad šogad tie ir jau 360–460 eiro. Bet elektroenerģijas izmaksas tiešām ir ļoti augstas. Mums ir savi meži, tādēļ fermās un veikalos izmantojam savu kurināmo. Protams, izstrāde arī maksā vairāk. Bet es uzskatu, ka nekāda krīze nebūs. Notikumi Ukrainā mūs neietekmē, ja neskaita to, ka man tagad ir divi labi darbinieki (Ukrainas bēgļi, kas strādā pie mums par šoferiem).

Tirdzniecībā pagaidām viss rit normāli. Mums ir četri veikali, apgrozījums tajos nav samazinājies, kaut arī produkcijas cena ir lielāka. Savilkt galus var, arī samaksāt par elektrību. Kopējais apgrozījums nemainās, līdz ar to arī peļņai nevajadzētu mainīties, vienīgi cilvēkiem pirktspēja samazinās. Tajā pašā laikā, kur varam, ekonomējam (it īpaši, runājot par elektrību), rīkojamies savu iespēju robežās. Peļņa mainās arī sakarā ar to, ka darbiniekiem algas jāpalielina, jo cenšamies tās uzturēt konkurētspējīgas.

Raža kā jau zemniekiem – viss atkarīgs no Dieva, tā Kunga! Un ar Dievu jau var sarunāt! (smejas – aut.). Pavasarī ilgstoši bija sausums, pēc tam nāca gan siltums, gan lietus. Ražu jau vienmēr var vēlēties labāku. Bet tāda jau ir tā zemniekošana – vienu gadu izaug vairāk, citu mazāk.

Eksistē gan arī nepatīkamas lietas, piemēram, uz traktoru apkopēm ir monopols. Cik viņi grib, tik prasa. Zemnieki vissmagāk izjūt tieši pakalpojumu cenu pieaugumu. Daudz kur cenas uzliek pilnīgi nepamatoti! Ir firmas, kas pārņēmušas monopolu un nu dzīvo, cepuri kuldamas! Un, protams, uz lauksaimnieku rēķina!”

Augiem nepieciešams nodrošināt visas vajadzīgās barības vielas

Dienvidkurzemes novada Tadaiķu pagasta zemnieku saimniecības „Kūmas-3” saimnieks Āris Grāmatiņš ar esošo situāciju ir puslīdz apmierināts: „Var teikt, ka šobrīd viss rit daudzmaz normāli. Man ir viena kombaina saimniecība jeb aptuveni 300–400 ha. Pamatā ražoju graudaugus (kviešus, nedaudz auzas), arī rapšus.

Šogad raža nedaudz zemāka nekā pērn. Iespējams, ka laikapstākļu dēļ, jo bija diezgan slapja ziema, laukos gana daudz sējumu izslīka, nācās pārsēt, līdz ar to vasarāju potenciāls ir nedaudz zemāks nekā ziemājiem. Bet tikpat labi tas varētu būt tāpēc, ka pietiekamā daudzumā nav dotas visas vajadzīgās komponentes, lai graudi būtu gan kvantitatīvi, gan kvalitatīvi. Šo problēmu radīja augstās minerālmēslu un augu aizsardzības līdzekļu cenas. Tās sāka kāpt jau pagājušā gada rudenī, bet pavasarī bija vispār drastisks lēciens. Lauksaimniecība ir labi pārbaudīta ražošanas nozare, un sen zināms, ka bez nepieciešamajām barības vielām neko nevar izaudzēt. Ir zinātniski izpētīts, cik daudz vajag kālija, fosfora, slāpekļa, mikroelementu, kādi augu aizsardzības līdzekļi vajadzīgi. Ja tos nelieto, tad uz labu ražu var necerēt.”

Rakstīt komentāru

Lai atstātu komentāru, nepieciešams autorizēties
Komentāru nav.