Dziedinot sirdis, dziedināta sabiedrība

Oktobri var dēvēt par Paliatīvās aprūpes mēnesi, kad tiek atzīmēta Starptautisko Paliatīvās aprūpes un Hospice diena. Jau vairāk kā piecus gadus to atzīmē arī Liepājā. Paliatīvā aprūpe ir aktīva un visaptveroša to pacientu, kuru izārstēšana vairs nav iespējama, aprūpe. Tās ietvaros prioritāra ir sāpju un citu simptomu, kā arī sociālo, psiholoģisko un garīgo problēmu kontrole, ar nolūku saglabāt labāko iespējamo dzīves kvalitāti, līdz iestājas nāve.

Latvijā paliatīvās aprūpes jomā esam kā zīdaiņa attīstības stadijā, tomēr aprūpē iesaistīto darbinieku pūliņu rezultātā, procesi, lai pacients tiktu pie nepieciešamā, kļuvuši vieglāki. Regulāri tiek analizētas situācijas, apzinātas problēmas, lai pēc iespējas kvalitatīvāk sniegtu pakalpojumus un atvieglotu to saņemšanu. Kā apgalvo gan paliatīvās aprūpes klientu tuvinieki, gan mediķi, risināmo jautājumu vēl ir daudz, taču, pateicoties arī vairākām organizācijām, kas iesaistās aprūpē papildus valsts un pašvaldību iestādēm, paliatīvā aprūpe pamazām kļūst pieejamāka. Piemēram, organizācija “Hospiss.lv”,  vācot ziedojumus, piesaista nepieciešamos medicīnas darbiniekus un atvieglo dzīves nogali smagi slimajiem ļaudīm. Viņu paspārnē ir 12 medicīnas darbinieku un 27 brīvprātīgo, kuri nesavtīgi nodarbojas ar šo smago, bet tik nepieciešamo darbu. “Hospiss” paspārnē savu atbalsta plecu saņem pieaugušie, taču paliatīvā aprūpe nepieciešama visu vecumu cilvēkiem, arī bērniem.

Dalīta bēda ir pusbēda

Kurzemes reģionā vienīgā vieta, kur paliatīvās aprūpes pakalpojumus bērniem ārpus valsts un pašvaldību medicīnas iestādēm var saņemt, turklāt, bezmaksas, ir Baltijas rehabilitācijas centrs “Dižvanagi”. Šeit darbojas paliatīvās aprūpes mobile komanda, sniedzot pakalpojumu bērniem – jau vairāk nekā 20 gadus to nodrošina LRS Paliatīvās aprūpes kabinets sasarbībā ar centru “Dižvanagi”. Paliatīvās aprūpes ārste Jūlija Cīrule-Galuza gan apzinās, ka resursi nav tik pietiekami, lai sniegtu nepieciešamo palīdzību pilnā apjomā, taču lielu atspaidu ģimenes ar smagi slimiem bērniem tomēr saņem.

“Svarīgi ir apzināties, ka mums, iesaistītajiem paliatīvajā aprūpē, ir jāstrādā kopā – gan fizioterapeitiem, gan ārstiem, gan māsām, gan kapelāniem, kā arī psihologiem. Jāatceras, ka sistēma ir tik vāja, cik vājš ir tās vājākais posms,” J. Cīrule-Galuza uzrunāja atnākušos uz Paliatīvās aprūpes dienas diskusiju Baltijas rehabilitācijas centrā “Dižvanagi”.

Uz apaļā galda diskusiju par Paliatīvo aprūpi un tās pieejamību bija sanākuši pārstāvji no bērnu paliatīvās aprūpes komandas, Valsts sociālās aprūpes centra “Kurzeme”, pansionāta “Rūre” un paliatīvās aprūpes asociācija. Šī gada Paliatīvās aprūpes dienas lozungs skan “Healing hearts, healing communities”, kas tulkojumā uz latviešu valodu varētu būt “Dziedinot sirdis, dziedināta sabiedrība”.  Balstoties uz šo saukli, diskusijas laikā visi nonāca pie secinājuma, ka tieši komunikācija un sabiedrības iesaistīšana ir tā, kas palīdz ģimenēm tikt galā un pieņemt ģimenes locekļa smago diagnozi. “Cilvēkiem ir nepieciešams apzināties, ka viņi nav vieni savā nelaimē. Šeit viņi gan saņem papildus pakalpojumus, ko valsts nespēj nodrošināt, gan iepazīstas ar citām, līdzīgām ģimenēm, tādējādi atbalstot viens otru,” par paliatīvās aprūpes nepieciešamību centrā skaidro ārste Jūlija. Viņa uzsver, ka būtu jāliek lielāks akcents uz brīvprātīgo darbinieku piesaisti, tas palielinātu paliatīvās aprūpes pakalpojumu sniegšanas kapacitāti. Vēl būtisks aspekts, ko uzsvēra mediķe, ir sabiedrības, vecāku un tuvinieku izglītošanās paliatīvās aprūpes jomā, lai retāk rastos situācijas, kad, paliekot bez speciālista klātbūtnes, iestājas panika no neziņas, kā rīkoties. J. Cīrule-Galuza atgādina, ka jebkurš no mums var nonākt līdzīgās situācijās, kad pēkšņi kādam no ģimenes locekļiem nepieciešama paliatīvā aprūpe, tāpēc sabiedrības izglītošanai ir būtiska nozīme.

Problēmas paliatīvajā aprūpē

Uz diskusiju rehabilitācijas centrā sanākušie dalījās pieredzē un izkristalizēja problēmjautājumus, kas nebūt neatvieglo paliatīvo aprūpi. Diskusijas vadītāja un centra “Dižvanagi” viena no vadošajām mediķēm J. Cīrule-Galuza apkopojusi visus šos jautājumus, lai kopīgiem spēkiem turpinātu strādāt pie šo problēmu risināšanas.

1. Paliatīvās aprūpes pieejamība ir atkarīga no pacienta dzīvesvietas, ne visā Latvijas teritorijā to var saņemt.
2. Līdz galam nav sakārtoti finansējuma jautājumi – tas īpaši attiecas uz institūciju klientiem, kuru vajadzību nodrošināšana var tikt segta tikai uz citu klientu rēķina, jo cilvēkam, kam nepieciešams medicīniskais uzturs, valsts finansējums neatšķiras no cilvēka, kas spēj uzņemt parasto uzturu, bet izmaksas ir daudz lielākas.
3. Nav līdz galam sakārtotas ar apmaksu saistītas lietas – daudz darba tiek nodrošināts, pateicoties strādājošo entuziasmam, nevis sistēmiskai darba organizācijai.
4. Ministrijās uzsākts darbs, kas vērsts uz sistēmisko jautājumu kārtošanu, gan iesaistot atsevišķus nozares profesionāļus, gan realizējot pilotprojektus, piemēram, “Rūre”, Hospiss.lv
5. Ministriju un NVD līmenī tiek kārtots jautājums par nepilngadīgo SAC klientu nodrošināšanu ar medicīnisko uzturu vajadzības gadījumā pēc tādas pašas shēmas, kā ģimenēs dzīvojošus bērnus.
6. Ir veikti lieli soļi komandas darba veicināšanai paliatīvajā aprūpē, bet komandas darbu ir jāturpina un jāatbalsta, pieejai ir jākļūst sistēmiskākai.
7. Vairāk ir jāinformē pašvaldība par paliatīvā aprūpē esošo pacientu vajadzībām, izglītojošiem pasākumiem, lai veidotos saliedētāka pieeja problēmu risinājumam. Ir jāņem vērā reālo situāciju ar izteikto kopšanas līdzekļu, pārtikas un enerģijas sadārdzinājumu. Jāizvērtē, kad pašvaldība reāli var iesaistīties situāciju risināšana, bet kad nepieciešama informācija par precizētām vajadzībām.
8. Panākta starpresoru sadarbība paliatīvās aprūpes finansēšanai, bet jāturpina sistēmiska procesa sakārtošana un starpministriju sadarbības attīstība. Ir daudz pozitīvo piemēru, tomēr jāturpina sakārtot sistēmu, centrā liekot pacientu vajadzības un pakalpojuma pieejamības nodrošināšanu visā Latvijas teritorijā. Paralēli notiek divi pilotprojekti – “Rūre”, ko un “Hospiss. Lv”. Vēl jāstrādā pie optimālas nodrošināšanas ar tehniskiem palīglīdzekļiem.
9. Jāļauj speciālistiem justies uzklausītiem, pārrunājot ar viņiem būtiskus nozares jautājumus – gan finansējumu hospisa tipa aprūpes nodrošināšanas vajadzības gadījumā, gan uzlabojot mājas aprūpes jaudu. Sistēmai ir jāveidojas skaidri saprotamai visiem iesaistītajiem.
10. Tehniskiem palīglīdzekļiem ir jābūt pieejamiem uzreiz pie pacienta izrakstīšanas no stacionāra.
11. Paliatīvās aprūpes sakārtošana ļauj atslogot slimnīcas, nodrošinot to izmantošanu tikai gadījumos, ja simptomu kupēšana mājas apstākļos nav iespējama vai pie interkurentām saslimšanām un augsti tehnoloģiskām manipulācijām. Paliatīvās aprūpes pacienta stacionēšana notiek izņēmumu gadījumos, nevis regulāri, jo problēmas risina plānveidā.
12. Jāizprot finanšu plūsma saistībā ar paliatīviem pacientiem – par ko tieši maksā Veselības ministrija, par ko Labklājības ministrija un ko sedz pašvaldības.
13. Jāpaplašina paliatīvās aprūpes komandā esošo speciālistu klāsts, iesaistot uztura terapeitu, un bērniem arī fizioterapeitu.

Uzziņu kaste:

Kam tiek nodrošināta paliatīvā aprūpe?

Paliatīvā aprūpe, tai skaitā arī ģimenes ārsta mājas vizītes, izvērtējot pacienta veselības stāvokli, var tikt nodrošināta pacientiem ar:

• humāno imūndeficīta vīrusa (HIV) infekciju;
• ļaundabīgiem audzējiem;
• encefalītu (ērču pārnēsāta slimība, kas izraisa ilgstošus nervu sistēmas darbības traucējumus);
• mielītu (muguras smadzeņu iekaisums) un encefalomielītu (hroniskā noguruma sindroms);
• centrālās nervu sistēmas slimībām;
• multiplo sklerozi;
• perifērās nervu sistēmas slimībām;
• Myasethenia gravis (neiromuskulāra slimība, kas izraisa skeleta muskuļu vājumu);
• sirds mazspēju;
• cerebrovaskulārām slimībām (smadzeņu darbības traucējumi, kā, piemēram, sekas pēc insulta);
• barības vada, kuņģa un divpatdsmitpirkstu zarnas slimībām;
• izgulējumiem;
• muguras smadzeņu bojājumiem.

Avots: SPKC