Nelda, Rihards, Ričards, Rišards
Iesūti
Atpakaļ

Kāpēc 40 gados nepieciešams veikt kompleksu veselības pārbaudi

Ikvienas nopietnākas saslimšanas sekmīgai izārstēšanai ir nepieciešama agrīna diagnostika. 40 gadi ir tas vecuma slieksnis, kad kompleksa savas veselības pārbaude var laikus atklāt kādas kaites iedīgļus un tos veiksmīgi novērst. Būsim godīgi pret sevi – mūsu organisms ar gadiem noveco un dažādas veselības likstas sāk “lipt” klāt arvien biežāk. Salīdzināsim savu organismu ar automašīnu – mēs taču apzināmies, ka ar katru gadu tai ir savs noskrējiens – gan motoram, gan ritošai daļai, un sava spēkrata apkopi mēs uzticam automehāniķim. Līdzīgi ir ar veselības diagnostiku cilvēkam – tā jāveic laikus un jāuzticas speciālistam, lai, balstoties uz rekomendācijām, parūpētos par savu veselību.

Atbilstoši Pasaules Veselības organizācijas vecuma mūsdienu klasifikācijai 25 – 44 gadu vecumā mēs esam jauni; 44 – 60 gados vidēja vecuma; 60 – 75 gados cienījamā vecumā; bet pēc 75 gadu sliekšņa sasniegšanas iestājas vecumdienas.

Pirms desmit gadiem bija uzskats, ka “tehniskā apskate” cilvēkiem veicama 50 gadu vecumā – jāpārbauda visi asinsvadi, sirds, zarnas, pārējais ķermenis. Taču, ja skatāmies jaunākos medicīnas literatūras datus, redzam, ka vecuma slieksnis, kad atklāj, piemēram, vēzi, kļūst jaunāks. Piecdesmit gadi kādreiz var būt par vēlu.

Kompleksas veselības pārbaudes vajadzētu veikt katram cilvēkam. Līdzīgi kā ar automašīnas tehnisko apskati cilvēkiem par veselību jārūpējas arī tad, ja sūdzību vēl nav. Ap 40 gadu vecumu cilvēkiem bieži ir paaugstināts asinsspiediens, augsts holesterīna līmenis, D vitamīna trūkums, kas var būt priekšvēstneši nopietnākām veselības problēmām nākotnē. Tieši šajā vecumā aktuālākas ir problēmas, kas saistītas ar kardioloģiju, onkoloģiju. Cilvēkiem vecumā no 40-50 gadiem nereti atklāj žultsakmeņu un nierakmeņu slimības, cistas aknās un nierēs, žultspūšļa polipus.

Sasniedzot 40 gadu vecumu, būtu ieteicams veikt plaušu rentgenu, asins un urīna analīzes, kā arī sonogrāfiju vēdera dobumam un vairogdziedzerim. Piemēram, tur, kur veidojas zarnu vēzis, nav sāpju receptoru. Tātad, ja tas nespiež uz kādiem blakus orgāniem vai tiešām nav izaudzis tik liels, ka nosprosto visu zarnas lūmenu, tas nesāp, neliek par sevi manīt.

Ultrasonogrāfiju vēdera dobumam jauniem cilvēkiem līdz 45 gadu vecumam vajadzētu veikt reizi piecos gados, bet pēcāk arī katru gadu. Pataloģijas ne tikai zarnās, bet arī nierēs nesāp. Agrīnās stadijās mūsdienu medicīna ļaundabīgos audzējus var izārstēt pat bez operācijas, tāpēc svarīgi tos laikus fiksēt, jo ir atšķirība starp audzēju izmēriem viena centimetra vai 15-20 cm diametrā. Jāsaprot, ka audzēju gadījumā sāpes rodas tad, kad tas ir jau tik liels, ka jādodas uz slimnīcu. Savlaicīgi neatklājot šādus veidojumus, varam iedzīvoties nopietnās problēmas. Ar ultrasonogrāfijas metodi, apsekojot pacientus par iespējamām prostatīta problēmām, nereti atrodam nieres audzējus, lai gan iepriekšēju sūdzību slimniekam nebija bijis. Savukārt, vairogdziedzera ultrasonogrāfijā ir redzami mezgli, kas var mehāniski spiest uz elpošanas un gremošanas ceļiem. Diemžēl šādi veidojumi mēdz pārveidoties par ļaundabīgiem audzējiem, bet ultrasonogrāfijā jau laikus visbiežāk ir redzamas to pazīmes.

Tāpēc vēlreiz atgādinu – agrīnā fāzē lielākā daļa smago slimību noris bez pazīmēm un 40 gadi ir laiks, kad medicīniski tās var izķert, lai nebūtu nepieciešamas smagās ķīmijas terapijas vai operācijas. Pat asinsanalīzes var norādīt uz problēmām aknās, nierēs un vairogdziedzerī.

Runājot par profilaktiskajām pārbaudēm, pamatā nepieciešams vērsties pie ģimenes ārsta, kurš nepieciešamības gadījumā pacientu nosūta uz izmeklējumiem un apskati pie speciālistiem. Pamatā šajās apskatēs ģimenes ārsts novērtē ne tikai pacienta fizisko un garīgo veselību, bet izvērtē arī dažādu slimību riskus, ņemot vērā slimības, kas ir ģimenē. Ģimenes ārsta vizīte ir personiskāka un tāda veicama vismaz reizi gadā. Ikvienam ir svarīgi apzināties – lai mēs, mediķi, varētu sekmīgi ārstēt, nepieciešama agrīna diagnostika un kaut nedaudz cilvēka paša iniciatīva, bez kuras mums ir sasaistītas rokas un ir grūti palīdzēt pacientam.