Zvejnieku sēta „Dieniņas” – Bērzciema sirds

Jau vairākus gadus Bērzciema viesus vilina un priecē iespēja apciemot autentisku zvejnieku sētu –  degustējot gardās piekrastes zivis, piedzīvojot „ceļojumu laikā” saistībā ar zvejniecību, kā arī nakšņojot kārtīgā zvejnieku mājā, izbaudot vietējo viesmīlību.

Tomēr, vai īsts kurzemnieks ir šerps un vējiem rūdīts? Šo un citas atbildes gūsim intervijā ar zvejnieku sētas „Dieniņas” saimnieci Ivetu Celkarti.

Pastāstiet lūdzu, kādu saimniecisko darbību piekopj jūsu zvejnieku sēta, un kā tas aizsākās?

Tas mums ir dzīvesveids no sākta gala, jo nebija jau nekāda biznesa plāna. Jūrā iet gan mans tēvs, gan vīrs, paši zivis vienmēr kūpinājām. Viss sākās likumsakarīgi, jo uzskatu, ka cilvēkam ir jādara tas, ko vislabāk māk.

Bet laika nogrieznī skatoties, tas bija 2001. gads, kad sākām savu saimniekošanu  ar divām bušu kastēm ceļmalā. Tas bija pārmaiņu laiks, kad cilvēki nereti  uzsāka kādu savu rūpalu. Tā kā mūsu māja atrodas ceļmalā, meža vējš dūmus nesa uz ceļu, un cilvēki paši sāka nākt sētā. Tad es sapratu, ka man patīk ne tikai tirgot zivis, bet arī stāstīt. Secināju, ka nav jau cilvēkiem īsti kur apskatīties to zvejnieka dzīves būtību. Kad uztaisījām nojumi un ielikām tur galdu, ideja atnāca pati no sevis – jāuzņem viesos cilvēki, gardi jāpabaro un jārāda, jāstāsta par zvejniecību. Piereģistrējām mājražotāja statusu. Blakus dzīvoja kultūras darbiniece, ar kuru, vārds pa vārdam, nonācām pie secinājuma – jāveido ne vien degustācijas, bet arī citas aktivitātes!

Sanāk aktīvās atpūtas un kultūras pasākums ar zivju izēšanos?

Jā, es ar humoru to tā esmu nosaukusi. Nu jau 7. sezonu uzņemam viesus. Vislielākais vilinājums, protams, ir pašas zivis.  Kā es smejos, jūra nav lielveikals, tādēļ pa vasaru liekam galdā dažādas žāvētās zivis, bet nesezonas periodā izveidojām mājas zivju kulinārijas līniju no vecām omes receptēm. Braucam uz tirdziņiem. Karstā laikā jau cilvēki paši brauc un brauc.

Viesu uzņemšanas process noris šādi – no sākuma mēs aizejam līdz jūras krastam, un tad es pastāstu interesanto par Bērzciema vēsturi, kā noritēja zvejniecība agrākos laikos. Mēģinām uzburt to bildi – liekam viesiem piedalīties pāris aktivitātēs. Piemēram, vadiņa vilkšanā (zvejas rīks) tieši kā filmā „Zvejnieka dēls”, renģu vēršanā utml. Nereti pie mums šādi izklaidēties brauc veseli kolektīvi.

Pēc šī pasākuma viesi tiek aicināti pie mums sētā uz nojumi ar klāto galdu. Tad es vāru zivju frikadeļu zupiņu un liekam galdā dažādus zivju ēdienus. Tur ir izliktas senās bildes, un katrai ir savs vienojošs stāsts, jo nekas jau pa lielam nav mainījies. Galvenā doma ir cilvēkiem iedot ne tikai vēderpriekus, bet arī baudījumu dvēselei. Aizdomāties, kas ir vērtības kārtīga latvieša dzīvē. Mērķis ir panākt, ka, cilvēkam ienākot sētā, paliek iekšā tā sajūta, ka ir bijis neliels ceļojums laikā zvejniekciemata ikdienā. To cilvēki man arī bieži raksta viesu grāmatā, ka ir dabūjuši to sajūtu.

Nopratu, ka ir iespēja arī pārnakšņot īstā zvejnieku mājā?

Jā, piedāvājam autentisku zvejnieku mājas naktsmītni ar agrākiem laikiem raksturīgu interjeru, īstajām mēbelēm. Vecā 1889. celtā māja, kura pēc kara bija palikusi bez logiem un durvīm, ir restaurēta, saglabājot vietējo piekrastes zvejnieku auru, ziemā silda arī kamīns.

Jūsu zvejnieksaimniecības tradīcijas ģimenē ir jau piecu paaudžu garumā. Kādu vēstījumu tās nes?

Domāju, ka saknes ir vēl senākas, jo principā Bērzciemā lielākā daļa cilvēku vienmēr ir bijuši saistīti ar zvejniecību. Ciems ir radies pēc mēra, pilnībā no jauna. Tajā pašā  laikā tas ir viens no senākajiem zvejniekciemiem Latvijā. Senākos laikos šeit bija kuģbūvniecība, trīs lieli burinieki tika uzbūvēti. Cara laikā ir izrakts Mērsraga kanāls, veidojot ostu. Līdz ar to blakus esošajā Engures ezerā nokritās ūdens līmenis par 2 m – parādījās sausa zemes strēlīte, kur vietējiem radās iespēja ierīkot un  apstrādāt laukus. Līdz ar to, dzīve šeit nebija viegla – pa dienu jūrā, un vakarā uz lauka smagos darbos. Starpcitu, mums vēl aizvien  ir rudzu lauks, kas ir retums šai pusē.

Ar ko vēl īpašs ir Bērzciems? Kādas vēl aktivitātes piekopj klusā ciema iedzīvotāji?

Ziemā ciems tiešām ir ļoti kluss, bet vasarā cilvēkiem šeit patīk tieši miera dēļ. Pēdējos gados ir aktivizējušās jaunas lauku tūrisma mītnes, mazie mājražotāji. Zivju cehs SIA „Bērzciems” vēl ražo zivis, tiesa, mazāk, kā agrākos laikos. Bet kādreiz tieši tur visa ciema dzīve noritējusi. Tagad paaudzes mainās un maz ir tie, kas paliek. Pēdējā laikā novēroju, ka daudziem 30-gadniekiem ir tendence atgriezties dzimtajā vietā. Nu jau divus gadus ir izdevies radīt Bērzciema svētkus – tādu kā dzimtu salidojumu. Ar kaimiņieni kopā organizējam, spēlējam teātra izrādi, izspēlējot vietējo sadzīves ainiņas, kopā kavējamies foto stāstu atmiņās…

Bērzciems ir atšķirīgs arī ar jūras piekrasti. Tā ir savā ziņā unikāla!

Jā, uzceļot lielos molus Mērsragā, laika gaitā ir samainījušās vēja straumes, un mūsu piekrastē vairāk neieplūst lielie rudens vēji, tāpēc tie vairs „nenoēd” kāpas. Pludmale ir diezgan aizaugusi, bet piekrastes pļavas cenšamies aktīvi pļaut. Kādreiz šeit bija osta un daudz laivu, bet laiki ir samainījušies. Mūsu lepnums ir uzstādītā koka laipa 157 m jūrā, kas iet pāri randu pļavām.

Ar ko atšķīrās situācija zvejniecībā tad un tagad?

Protams, kā jau citur Baltijas jūrā, zivis paliek arvien mazāk, luči, mencas, lasis, ir kvotu sistēma. Jūra ir cita, ja tā varētu teikt. Cik kādreiz bija daudz zivis, var iztēloties, redzot 40 zvejnieku lielās laivas krastā… Piemēram, cilvēki bieži jautā, kādēļ luči ir palikuši švakāki. Kādreiz tā skaitījās mazvērtīga zivs, tādēļ zvejojot, netika īpaši taupīta – tos samala miltos, izbaroja dzīvniekiem. Šobrīd ir sezona renģēm un brētliņām. Sadarbojamies ar vietējiem zvejniekiem, lai varētu piedāvāt plašāku zivju klāstu – butes, sīgas, vimbas, lucīši, zandarti – bet skaidrs, ka ar vietējo zivi tikai neizdzīvosi.

Kā Jūs raksturotu īstu kurzemnieku – zvejnieku?

Visupirms, mūsu tāmnieku dialekts man šķiet īpašs. Mājās arī dažkārt tā runāju, lai bērni šo dialektu neaizmirst – man ir divas pusaudžu meitas, kas arī palīdz saimniecībā. Īsts kurzemnieks ir tāds, kurš vienmēr visu izkoriģēs, savā ziņā šerps, jo pie jūras cilvēki vienmēr ir bijuši skarbu vēju aprauti. Jo, ja tu esi tāds, kuru vējš aizpūtīs, tad tu nevari dzīvot tajos skarbajos piejūras apstākļos un iet jūrā jebkuros laika apstākļos. Tomēr es teiktu, ka ne tik daudz šerpi, bet tieši – kad uz laivas kantes tavā priekšā ir dzīvība un nāve, nav laika domāt, kā izklausīties maigi, bet vajag tā, lai otrs uzreiz saprot. Mēs dzīvojam saliedēti, jo zivsaimniecība ir komandas darbs, un nākas saprasties, toties aiz muguras lieki nerunājam. Tas šerpums nāk caur lielu sirsnību, jo šeit dzīve ir ar garoziņu un cieminieki ir gatavi palīdzēt viens otram. Protams, zvejnieks var būt mazliet skaudīgs, jo kaimiņam vienmēr var gadīties vairāk zivis. Bet tas caur humoru un piederas pie lietas!