Airītes stacija ļauj izjust senās dzelzceļa dzīves atbalsis

Latviju neapšaubāmi nevar iedomāties bez dzelzceļa un pa to ritošajiem sastāviem. Dzelzceļam bijusi, ir un būs būtiska loma gan preču pārvadāšanā un tautsaimniecībā, gan kā ikdienas transportаm, kas svarīgs ievērojamai daļai mūsu valsts iedzīvotāju.

Vairāk nekā 160 gadu laikā dzelzceļš Latvijā ir piedzīvojis un pārdzīvojis gan straujas attīstības posmus, gan krīzes, gan postošus kara gadus, gan stabilus periodus. Dzelzceļa vēstures laika loku nozīmīgākie liecinieki ir staciju ēkas, un katrai no tām ir savs liktenis. Stacijas reprezentēja konkrētu pilsētu vai ciemu un kalpoja vilcienu pasažieriem. Taču ne tikai – daudzās staciju ēkās nodrošināja ēdināšanu, tirgoja laikrakstus, te bija pieejams pasts un citi pakalpojumi.

Par sava laika vēstures atspulgu kļuvusi arī Airītes stacija, kas pēc ilgiem pamestības gadiem atdzimusi no jauna, pateicoties Stumburu ģimenes aizrautībai, entuziasmam un lielajam ieguldītajam darbam. Pašlaik stacijā izvietota interesanta un pievilcīga ekspozīcija, kas atspoguļo 20. gadsimta pirmās puses dzelzceļa ziedu laikus. Par šo projektu un ceļu līdz tam pastāstīja Airītes stacijas īpašnieks Pēteris Stumburs.

Skolotājs, tulkotājs un gids vienā personā

Sarunas sākumā, aicinot iepazīstināt ar sevi, Pēteris Stumburs saka: „Mans ceļš līdz Airītes stacijai ir bijis visai līkumains un piedzīvojumiem pilns. Es pats esmu no Rīgas un ilgus gadus bijis skolotājs – savulaik beidzu LU Pedagoģijas fakultāti. Apguvu vairākas specializācijas, proti, vēsturi, mājturību, psiholoģiju, un tajās arī kādu laiku vairāk vai mazāk strādāju. Taču tieši vēsture man vienmēr bijusi tuva, un es allaž esmu saskatījis tās ciešo saikni ar dzīvi.

Tomēr man bija arī citas intereses, esmu ieguvis tulka kvalifikāciju, strādājis arī par gidu. Darbojoties tūrisma nozarē, pamazām izbraukāju visu Eiropu un lielu daļu pārējās pasaules, redzēju savām acīm ļoti daudzas vietas. Esmu bijis saistīts arī ar arhitektūras pieminekļu aizsardzības jomu, tādēļ man allaž gribējies iegūtās zināšanas un pieredzi realizēt, izveidojot kaut ko jaunu, savu.”

Māju sajūta atrasta Kurzemē

Vaicāts, kā dzīve no Rīgas aizvedusi uz šejieni, Pēteris Stumburs atbild: „Pat nezinu, bet kaut kā velk uz Kurzemi. Varbūt tāpēc, ka sievai saknes šeit meklējamas. Tagad sanāk tā, ka daļu laika pavadām Rīgā, kur mums saglabājusies dzīvesvieta, bet mūsu īstās māju sajūtas ir Kurzemē. Lai vai kā, 2005. gadā mēs ar ģimeni nopirkām māju iepretim Airītes stacijai. Apskatot apkārtni, protams, uzreiz ievērojām, cik stalta, skaista un labi būvēta šī stacija kādreiz bijusi. Laika gaitā vērojot, kā tā arvien vairāk pārvēršas graustā, kļuva žēl un radās vēlme kaut ko darīt, lai vērstu lietas uz labu. Un kādā brīdī tāda iespēja parādījās – 2012. gadā notika izsole, mēs bijām vienīgie pretendenti un šo stacijas ēku nopirkām.

Ņemot vērā tās lielumu, ātri visu atjaunot nebija iespēju, un mēs sākām to darīt soli pa solītim. Vairākus gadus strādājām, kā mācējām. Galvenais uzdevums bija stacijas ēku nofiksēt, pasargāt no bojāejas. Bet tad nāca 2017. un 2019. gada projekti, kas mums palīdzēja atsperties. Pateicoties tiem, spējām padarīt ēku apdzīvojamu un ierīkot tur ekspozīciju.

Esmu ļoti pateicīgs savai ģimenei, kura piecieš šo manu dārgo hobiju un arī ļoti aktīvi piedalās projektu īstenošanā. Tāpat mums, protams, bijuši atbalstītāji, starp kuriem var minēt „Interreg” projektu, uzņēmumu „Schwenk Latvija” Brocēnos (bijusī Brocēnu cementa rūpnīca), Valsts Kultūrkapitāla fondu, arī Saldus novada pašvaldība daudzos un dažādos veidos sniegusi atbalstu mūsu iecerēm.”

Muzeja ekspozīcija atklāj Liepājas dzelzceļa līnijas vēsturi

„Patlaban esam puslīdz atjaunojuši stacijas pirmo stāvu,” uz jautājumu par līdz šim paveikto atbild Pēteris Stumburs. „Otrais vēl gaida savu īsto brīdi. Kopā stacijas ēkai ir divi stāvi, katrs apmēram 240 kvadrātmetru liels, tātad kopumā sanāk ap 500 kvadrātmetriem. Tas ir daudz. Starp citu, Airītes stacijai ir arī vietējās nozīmes kultūras pieminekļa statuss.

Tāpēc labprāt iedrošinātu visu vēsturisko ēku īpašniekus vērsties Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijā. Jo tas nav tikai slogs, tā ir arī palīdzība, konsultācijas un ieteikumi, ko viņi var sniegt. Pirmajā stāvā esam ierīkojuši ekspozīciju par Liepājas dzelzceļa līniju, par cilvēkiem, kas ar to saistīti, un par to, kā ļaudis senāk dzīvojuši stacijas apkārtnē. To mēs esam centušies veidot interaktīvu. Bet tur nav daudz dārgu, lielu ekrānu un tehnoloģiju. Par nelielu naudu mēģinājām asprātīgi izgatavot lietas, kurām cilvēki var pieskarties. Viņiem patīk aptaustīt, ar dažādām maņām iepazīt un uzzināt, sajust kādreizējā dzelzceļa atmosfēru.

Pašam visinteresantākā nodarbe bija veidot, izgudrot šos eksponātus, un praktiski to visu realizēt. Mums ir labi sadarbības partneri – firma „Those Guys Lighting”. Viņi būvē robotus, kā arī nodarbojas ar lielu koncertu apskaņošanu un gaismošanu. Mums viņi palīdzēja izveidot IT risinājumus, jo ekspozīcijas priekšmeti satur daudz elektronikas, un to funkcionalitātes nodrošināšana prasīja ievērojamus programmēšanas darbus.

Eksponāti turpina nākt klāt, es pats ar prieku apmeklēju krāmu tirgus, tāpat sekoju, kas notiek internetā. Ir kolekcionāri, kas piedāvā apmaiņai dažādus priekšmetus. Daudzi atnes kādas citas lietas, kas saistītas ar dzelzceļu, dažreiz vienkārši uzdāvina. Tā mums pastāvīgi notiek zināma artefaktu aprite. Piemēram, nesen ieguvām apmēram 30 metrus mazbānīša sliežu, un tagad lauzām galvas, domājot, kā tās labāk izstādīt. Parādās arī interesanti lukturi un sakaru ierīces, un to visu cenšamies pārvērst par daļu no ekspozīcijas.”

Nākotnē Airītes stacija varētu pārtapt par kultūrvietu

Lasot šīs rindas, noteikti daudziem radīsies vēlēšanās apskatīt šo staciju–muzeju sīkāk, iepazīt tā saturu tuvāk. Vaicāts par iespējām Airītes apmeklēt, Pēteris Stumburs atbild: „Mums tas ir kā hobijs. Taču vienmēr pastāv iespēja sazināties, un mēs varam atvērt staciju noteiktā laikā uz pieprasījumu. Informāciju par mums var atrast Facebook (jāmeklē Airītes stacija), kur publicējam visas aktuālākās lietas. Bet vislabāk man piezvanīt pa tālruni 29503503, un tad mēs par visu varam vienoties.

Norunātajā laikā es pats vai kāds cits no mūsu biedrības „Airītes stacija” izrāda ekspozīciju un pastāsta par to. Ja laikus visu sarunā, ir iespējams arī palikt stacijā pa nakti, rīkot svinības. Mums šogad ir bijušas vairākas brīnišķīgas jubileju svinēšanas un lieliski korporatīvie pasākumi – tepat, uz stacijas perona. Tā ir jauka un sakopta vieta ar staciju fonā, un ir labi piemērota tādu notikumu norisei.

Mums ir labs ieteikums arī skolēnu ekskursijām. Ja kāda klase vēlas atbraukt, vispirms vajadzētu sazināties, piezvanīt man, un tad sarunāsim piemērotu laiku. Es gribētu piebilst, ka skolas bērniem interesants variants varētu būt Airītes stacijas apmeklējums, kam seko došanās kājām uz četrus kilometrus attālo Oskara Kalpaka muzeju. Tur ir ļoti skaists lauku ceļš, kas vijas pāri divām upītēm. Mēs ar Kalpaka muzeju esam ļoti labi kaimiņi un draugi un bieži kooperējamies – cilvēki nāk no viņiem pie
mums, un otrādi.

Lai arī Airītes stacija ir mans īpašums, noteikti cenšos to paturēt atvērtu. Ir sajūta, ka stacija ir būvēta cilvēkiem un viņiem tai arī ir jākalpo. Tāpēc mēs tik labprāt pieņemam pie sevis gan jubileju svinētājus, gan korporatīvo pasākumu dalībniekus. Jo brīžos, kad perons atkal ir pilns ar ļaudīm, stacija atdzīvojas.

Nākotnē es Airītes staciju redzu ne tikai kā ekspozīciju vien, bet gribu turpināt to, ko jau esam sākuši. Mēs cenšamies rīkot neparastus koncertus un aicināt māksliniekus, kuri citādi varbūt neatbrauktu uz tādu nekurienes vidu. Mēs attīstām arī stacijas bagāžas šķūni, kurā pašlaik jau ir diezgan daudz paveikts – ir ieklāta betona grīda, uzlikts jumts, ievilkta elektrība. Paši to dēvējam par Kultūršķūni, kur nākotnē varētu notikt nelieli kino seansi, teātra uzvedumi vai nelieli koncerti kādiem 50 cilvēkiem. Līdz ar to perspektīvā stacija varētu veidoties par neparastu kultūrvietu.”