„Lauku sētas” kurzemnieki ceļā uz galveno balvu

Slaveno saukli „Lauku sētā darba daudz!” nezina vien retais televīzijas skatītājs. Jā, šobrīd kanālā TV6 un nākamās paaudzes televīzijā Go3 skatāma šova „Lauku sēta” nu jau devītā sezona, kas pirmo reizi notiek Latgalē. Taču šoreiz tajā piedalās neredzēti daudz kurzemnieku – veseli astoņi! Protams, dažs no viņiem jau devies mājās, bet tas nenozīmē, ka „Lauku sēta” kļuvusi garlaicīgāka. Tieši otrādi! Kā pačukstēja šova vadītājs Jānis Rāzna, intriga saglabāsies līdz pat fināla sērijai un kurzemnieki droši varot turēt īkšķus par savējiem.

Šajā rakstā par trim šīs sezonas „Lauku sētas” dalībniekiem. 

Jauna un par sevi pārliecināta

Emīlija Araka ir līdz šim visjaunākā šova „Lauku sēta” dalībniece. Viņai ir tikai 18 gadu, bet izlēmības netrūkst – ne vien „Lauku sētā”, bet arī ikdienas dzīvē. Kā viņa pati atzīst, dažreiz mēdzot būt arī lepna un asa: „Esmu kašķīga, bet labākā un skaistākā.” Emīlijai sevī visvairāk patīkot augums un mati, tāpēc viņai ir sapnis pilnveidot savu frizēšanas talantu. No rīta pie spoguļa Emīlija mēdz sev teikt, ka ir pati labākā un ka viss izdosies. Apņēmības un dzīvesprieka viņai gana. „Varu pabaumot, paklačoties, arī kaut ko piedomāt klāt, lai pastāstītu tālāk. Varu atzīties, ka dažreiz mani pašu tracina savs raksturs. Tāpat arī kaitina, ja kāds vēršas pret mani.” Tādēļ Emīlija ir gatava vienmēr aizstāvēt sevi un dot pretī, ja kādi kašķi viņu skars. Viņa mīl daudz jokot un smieties, bet – pats galvenais – vienkārši dzīvot.

Emīlija ir talsiniece, lai gan līdz 13 gadu vecumam dzīvojusi Tukumā. Pēc pamatskolas beigšanas sākusi mācīties Saldus tehnikumā par vizuālā tēla stilisti, taču neesot patikusi skolotāju attieksme un arī attālinātais mācību process, tāpēc aizgājusi prom. Nebijis arī konkrētās lietas, ko tieši viņa vēlējusies apgūt, tādēļ nolēmusi labāk turpināt apmeklēt Talsu vidusskolu, kur šobrīd mācās 11. klasē. Pēc tās beigšanas Emīlija plāno kļūt par surdotulku: „Mans brālis ir nedzirdīgs, tāpēc iemācījos surdotulkošanu. Vēlos to apgūt dziļāk un nākotnē strādāt šajā amatā, lai varētu to savā dzīvē izmantot.”

Emīlija ir skatījusies gandrīz visas „Lauku sētas” sezonas, izņemot iepriekšējo, kad nezin kāpēc tas nav sanācis. Savukārt pie viņas nonākšanas šajā „Lauku sētā” esot „vainojama” māsa, kura, Emīlijai nezinot, pieteikusi viņu dalībnieku sastāvam: „Māsai likās, ka es varētu diezgan tālu tikt, turklāt bija pārliecināta, ka mani paņems. Esmu tāds cilvēks, kas „laužas cauri” un „dod vaļā”, tāpēc varētu kaut ko arī sasniegt. Māsa uzskatīja, ka man tur jābūt, jo, viņasprāt, man vispār jāpiedalās šovos un jāparāda sevi tādu, kāda esmu. Tad arī citi ģimenes locekļi teica: „Emīlija, izmēģini, varbūt tiksi tur iekšā.” Es to izdarīju – un izdevās ar’! Māsa beigās gan teica – es esot galīgi dulla, ka tiešām aizgāju filmēties. Viņa neticēja, ka es turp došos, bet tāpēc viņai vēl lielāks prieks, ka es to paveicu.”

Par „Lauku sētā” pavadīto laiku Emīlijai saglabājušās tikai pozitīvas atmiņas: „Man ļoti patika viss piedalīšanās process, visi darbi. Esmu priecīga, ka tur nokļuvu. Tiešām bija forši – šovs bija kolosāls, lielisks šīs vasaras piedzīvojums. Visai ātri pieradu arī pie visur esošajām kamerām, varbūt vien pirmajās trīs dienās brīžiem radās nedaudz biedējošas sajūtas, bet pēc tam arī filmēšana vairs netraucēja. Atzīšos, ka diezgan daudzi darbi man kā meitenei nebija īpaši viegli, bet bija jācīnās. Bija ļoti forši, dalība šovā man ļoti patika, visu laiku kaut kas bija jādara, lai tiktu uz priekšu.

Prieks arī par to, ka izveidojās laba saskaņa ar saimnieci Martu Trūpu un citiem šova dalībniekiem. Šobrīd visus uztveru kā savus draugus, uzturu ar viņiem kontaktus. Esmu ļoti apmierināta, ka ar viņiem iepazinos, jo tagad mēs varēsim satikties arī turpmāk. Plānojam kopīgus tusiņus.”

„Arī skolas biedri ir sajūsmā, ka piedalījos „Lauku sētā”. Vairāki jau zināja, kad vēl tikai šovu sāka rādīt. Interesējas arī skolotāji, skolas darbinieki, un visi slavē, ka es ļoti labi televīzijā izskatos. Daži arī jautā, vai varu pateikt, kas uzvarēja. Taču tur nu es neko nevaru palīdzēt, visiem atbildu, ka nedrīkstu neko sacīt. Vienkārši un bezkaislīgi pasaku – skatieties un uzzināsiet,” Emīlija noslēpumaini piebilst.

„Pārskatot sērijas TV ekrānā, varu teikt, ka sajūtas bija dažādas. Kā kurā sērijā. Bija epizodes, kad lamājos un raudāju. Viss atkarīgs no tā, kas bija kurā noticis, ko esmu pateikusi. Bet uzskatu, ka jebkurā gadījumā ir ļoti forši un noderīgi paskatīties uz sevi no malas. Savukārt nākamajiem šova dalībniekiem varu novēlēt izturību un vēlmi cīnīties līdz galam. Nekad nepadoties un mēģināt neklausīties, ko citi tev saka. Jo likme ir viena un liela – uzvara!”

Spēcīgs, zinošs un vārdos tiešs

Modris Sermoliņš ir 32 gadus vecs un nāk no Kuldīgas novada. Kā pats uzsver, esot ārkārtīgi emocionāls un tiešs – pasaka visu acīs, ko par kuru cilvēku vai lietu domā, un aizstāv savu viedokli. Viņa draudzene pirms Modra starta „Lauku sētā” bija teikusi, ka viņam būšot jāmainās – tieši rakstura dēļ. Viņam gan vienmēr būs savs viedoklis: „Dzīvē esmu daudz darījis un zinu pietiekami. Ja mani mēģina apstrīdēt, ir traki.” Modris atzīst, ka jāiemācās paturēt domas pie sevis, citādi veidojas daudz strīdu. Kādreiz viņam bieži nācies izbaudīt netaisnības, jo ir no salīdzinoši nabadzīgākas ģimenes. Tagad viņš aizstāv visus, kas nonākuši līdzīgā situācijā. „Mans sapnis ir sakārtot savu dzīvi tā, lai varētu pilnībā nodrošināt sev tuvos cilvēkus, lai ģimenei būtu viss, kā savulaik trūka man.”

Pēc profesijas Modris ir ugunsdzēsējs glābējs, bet šobrīd nav aizņemts savā amatā, dodot priekšroku celtnieka darbam Zviedrijā (taču Modra sapnis ir nestrādāt ārzemēs). Viņam lauku darbi nav sveši, daudzus jau ir darījis. Iepriekšējās „Lauku sētas” sezonas skatījies: „Vislabāk man atmiņā palikusi tā, kur vinnēja kurzemniece Ieva Vēra. Tas bija 2012. gadā. Pēc šīs „Lauku sētas” es nolēmu piedalīties pats, un 2013. gadā pieteicos atlasei, bet mani nepaņēma. 2015. gadā notika tieši tāpat. Mēģināju arī 2019. gadā, bet toreiz biju spiests atteikties darba dēļ, jo nevarēju visu apvienot. Tad nu šogad pienāca tā liktenīgā reize, kad „Lauku sētas” durvis atvērās arī man.”

Modris uzskata, ka ar neatlaidību var daudz ko panākt, un ir apmierināts, ka beidzot izdevies piedalīties šajā šovā: „Es ceru, ka mana ģimene un draugi būs lepni par to, ko es tur izdarīju un sasniedzu. Varbūt izskatījos kā spēcīgākais un darbos zinošākais, taču jāpiebilst, ka fiziskajam spēkam vai ātrumam nebija izšķiroša nozīme. Uzdevumi tika izveidoti tādi, lai var uzvarēt jebkurš – gan vīrietis, gan sieviete. Lai iespēja izcelties ir katram.”

Modris atzīst, ka šovā bijis grūti iztikt bez telefona un saziņas ar ģimeni: „Pat tad, kad es strādāju ārzemēs, ar ģimeni sazvanos katru dienu. Man ir draudzene Simona un maza meitiņa, tāpat vecāki, māsa, brālis. Sākumā centos sekot līdzi savai uzvedībai, lai ko lieku kamerās nepateiktu, proti, kāds redzēs, kā es lamājos vai ko citu sliktu daru. Bet pēc tam bremzes atlaidās, kameras aizmirsās, tad jau aizgāja lamuvārdi un viss pārējais par tēmu. Vecais Modris bija atgriezies.”

„Dzīve uz vietas bija ļoti laba, vienīgi Eva regulāri izcēlās ar negatīvismu un savu iedomību,” Modris atceras kopīgo dzīvošanu „Lauku sētā”. „Īpaši pirmajā nedēļā, kad viņu iecēla par darbu vadītāju. Tad viņa sevi par baigo priekšnieci iztēlojās – visiem esot jāklausa, kā viņa teiks. Es to nepieņēmu un darīju, kā zināju un mācēju. Tas atspoguļojās arī pēc tam, kad mani ielika par čaklo. Saimniece redzēja, ka es paņēmu visu savās rokās. Bet savstarpēji mēs tur visi bijām draudzīgi. Vislabākās attiecības man bija ar Kristapu un Armandu. Kopš pirmās sērijas bijām vīrs un vārds ar Armandu. Lai gan šovs ir beidzies, vēl joprojām esam draugi un sarakstāmies. Tāpat mums ir sava WhatsApp grupa, kuru izveidoja saimniece. Tur esam visi, izņemot Evu, jo viņa pati to pameta.”

Sarunas noslēgumā Modris atzīst, ka dalība „Lauku sētā” bija pārbaudījums un piedalīties šovā otrreiz viņš vairs negribēs: „Dzīvē nebiju tik daudz strādājis, lielākoties tieši es visu uzņēmos. Es riktīgi pūlējos katru nedēļu, jo visu laiku gribēju būt čaklākais. Diemžēl saimniece to nenovērtēja. Nezinu, varbūt tā bija safabricēts, vai scenārijs prasīja, lai šis tituls katru nedēļu mainītos, bet es uzskatu, ka biju visčaklākais visas reizes. Es to „Lauku sētas” pārbaudījumu izturēju, tāpat kā daudzi citi. Bet, ja godīgi, tas nebija gluži tas, ko es biju gaidījis.”

Skaļa, drosmīga un valdonīga

47 gadus vecā Eva Goldmane no Sabiles ar pieticību vai lēnprātību neizceļas. Viņa ir spilgta, lepna, ar stingru raksturu, sevi augstu vērtē un nevienam neļaus apbižot. „Apdrošiniet visus dalībniekus, došu pretī, ja mani aiztiks,” smaida Eva. Viņa lepojas ar savu augumu, kas sievietei viņas vecumā, turklāt četru bērnu mātei, patiešām ir labs. Viņi ir Evas dzīves vērtība, jo vīrieši „var nākt un iet”, bet bērni ir un paliek. Eva arī saviem bērniem grib dzīvē iemācīt būt spēcīgiem, neatkāpties, nebaidīties.

Uz „Lauku sētu” Eva gāja, lai saprastu, cik labā formā patiesībā ir un vai vecās prasmes nav piemirsušās. Viņa to bija skatījusies iepriekš televīzijā, bet īstas pārliecības, uz ko viņa iet, neesot bijis: „Jā, zināju, ka būs lauku darbi, bet neko daudz vairāk. Šovam mani pieteica vecākā meita.”

Eva atceras, ka šova sākums bija visai smags. Lielā mērā tāpēc, ka viņai kā pirmajai tika uzticēta darbu vadīšana: „Droši vien labāk būtu bijis, ja to iedotu vīrietim, jo es no tā visa vispār neko nesapratu. Bija daudz jautājumu, uz kuriem nācās meklēt atbildes, vajadzēja konsultācijas. Mēģināju kaut ko panākt ar savu prātu un domāšanu, bet, jā, tad arī sākās viss jampadracis un sekojošās nepatikšanas. Jo bija jānojauc vecā ēka, jāsadedzina un jāsakopj visa apkārtne, darāmā bija milzum daudz.

Taču skatītāji visas mūsu ikdienas jau redz gana maz. Bija grūti, taču īstenībā nebija nekas jāiztur, jo katrs cilvēks pats izlemj, vai grib distancēties vai kontaktēties. Es to negatīvo cenšos laist garām. Vienkārši „Lauku sēta” nebija tā vieta, kur vai kuras dēļ es pēkšņi mainīšos. Taču es neatteiktos no iespējas piedalīties vēlreiz, un domāju, arī nākamgad sūtīšu pieteikuma anketu atkal.”

Tajā pašā laikā, neraugoties uz sarežģījumiem savstarpējās attiecībās ar citiem dalībniekiem, Eva ir apmierināta ar to, ka iesaistījās šovā: „Kopumā man tas patika. Tāpēc, ka neviens cilvēks neko neizlems manā vietā. Es izlemšu visu. Tā ka man ir vienalga – ja viņi mani nepieņem, tas nenozīmē, ka man kaut kas kaiš, bet gan to, ka cilvēks varbūt nevar kaut ko pārdzīvot. Bet, jā, tas bija foršs vasaras piedzīvojums.

Patika saimniece, tāpat vieta, kur mitinājāmies, arī uzturēšanās, ēdiens. Taču nepatika cilvēki, ar kuriem bija jācīnās. To es patiešām varu pateikt droši. Ne visi, bet… Divkoši. Es pat nezinu, vai tādus būtu vēl redzējusi, kādi šogad bija. Tāpēc arī no WhatsApp grupas izstājos. Mēs ar saimnieci sazināmies personīgi, bet par citiem negribu neko zināt, mani tas neinteresē, vienkārši riebīgi. Nākamās „Lauku sētas” dalībniekiem ieteiktu neuzticēties vienam cilvēkam – kā visi šogad lēca līdzi Modrim. Es to zinu, jo gan pēc pirmā, gan otrā izbalsošanas mēģinājuma viņi nāca pie manis un atvainojās. Es teicu, ka nav vērts, jo kādēļ tad tu atvainojies, bet pēc tam to pašu dari. Jādomā katram ar savu galvu. Modris jau kopš iekāpšanas mašīnā, kas mūs veda uz „Lauku sētu”, gatavoja savu shēmu.”

Eva pēc profesijas ir pārtikas tehnoloģe, taču savā arodā nekad neesot strādājusi: „Mans darbs saistīts ar apkalpojošo sfēru. Esmu bijusi bārmene–oficiante. Pagaidām gan dzīvojos pa mājām, jo man jāpieskata vesels bariņš ar maziem suņu bērniem – franču buldogiem. Bet pieredze komunikācijā man ir uzkrāta laba. Galvenais, ka es jau sākumā redzu tam cilvēkam cauri, zinu, kas kuram iekšā. Ikviens, kurš gribēs man kliegt virsū, nedabūs neko labu atpakaļ. Ja tu runāsi ar mani pieklājīgi un skaisti, tāpat tev arī atbildēšu. Bet, ja kāds sāk bļaut un pārmest, tad dabūs to pašu pretī, un nekāda komunikācija nenotiks. Tāda es vienkārši esmu.”