Viens no pirmajiem vēja enerģijas izmantošanas celmlaužiem Latvijā
Pārskatot pieejamo informāciju par vēja enerģijas izmantošanas sākumu Latvijā pēc neatkarības atjaunošanas, atrodamas dažādas atsauksmes, bet pārsvarā ar negatīvu pieskaņu. Atsevišķi vēja parku projekti netika realizēti valdības atbalsta trūkuma dēļ, lielus šķēršļus plašākai vēja enerģijas izmantošanai radīja arī tās toreizējā dārdzība salīdzinājumā ar citiem elektrības ieguves veidiem. Iespējamo nozares attīstību bremzēja arī dažādi politiskie ķīviņi, OIK parādīšanās un varas partijām pietuvinātu uzņēmēju cīņas par kvotām elektrības iepirkšanai par dubulto cenu no mazajām – tostarp vēja – elektrostacijām. Vairāk par vēja saražotās elektroenerģijas aizsākumiem un arī varas radītajiem sarežģījumiem tās attīstībā Latvijā pastāstīja savulaik šajā jomā aktīvi darbojies uzņēmējs un attīstītājs Juris Kajaks, kurš pats izjutis tā brīža varas atbalsta trūkumu un pat pretdarbību projektu īstenošanā.
Latvijas vēja kartes palīdzēja apjaust perspektīvas
Jurim Kajakam ir divas augstākās izglītības, viena no tām tehniskā – viņš ir inženieris. Savulaik pabeidzis Rīgas Politehnisko institūtu, vēlāk ieguvis maģistra grādu Rīgas Tehniskajā universitātē. Viņa intereses aizsākumi par vēja enerģiju parādījās jau 1994.–1995. gadā, kad Juris Kajaks strādāja Rīgas rajona padomē par Īpašumu daļas vadītāju, viņa pārziņā bija arī Rīgas rajonā esošie siltuma uzņēmumi un to pārraudzība. Tajā laikā daudzviet Latvijā bija aktuālas siltumapgādes problēmas, kas viņam lika iedziļināties lietu būtībā, „rakties dziļāk” un izprast, kādi faktori traucē un kādi varētu būt iespējamie risinājumi. Pateicoties labajām angļu valodas zināšanām, viņš sāka interesēties, kas šajā jomā notiek pasaulē, kā attīstās enerģētika kopumā utt. Tas bija 1996.–1997. gads. Jau tobrīd bija skaidrs, ka Latvijai vairāk jāorientējas uz atjaunojamo energoresursu izmantošanu.
Tolaik ļoti izplatīti bija kurināt dažādus koksnes izstrādājumus, bet ar to vien visas vajadzības pēc elektroenerģijas nevarēja nodrošināt. Tieši tad Juris Kajaks pirmoreiz iepazinās ar Latvijas vēja kartēm, kas bija pieejamas „Latvenergo” sistēmā, un saprata, ka vēja izmantošanai elektrības ražošanai Latvijā ir perspektīva, jo īpaši Kurzemē. Pēc tam lēnā garā viņš apguva arvien jaunas zināšanas par šo enerģijas ieguves veidu. Latvijā gan vēl nekā šajā jomā nebija – pirms 25 gadiem viss vēl bija „bērna autiņos”. Eksistēja tikai „Latvenergo” Ainažos uzliktais tā sauktais paraugmodelis, kuru veidoja jau tad novecojušas mazefektīvas turbīnas, kas turklāt radīja lielu troksni un vibrācijas. Tolaik bija vēl tikai daži atsevišķi vēja projekti, kas sastāvēja no dažām vēja turbīnām. Taču, pētot toreizējās vēja kartes, Juris Kajaks nonāca pie viennozīmīga secinājuma, ka Liepājas pusē ir labvēlīgi apstākļi jaunu projektu attīstībai. Tas bija īsi pirms gadsimtu mijas, taču tā laika likumdošana paredzēja, ka viena firma vai juridiska persona drīkstēja uzstādīt vēja ģeneratorus ar kopējo jaudu tikai līdz 2 MW, tādēļ bija nepieciešams plašāks pasūtītāju (sadarbības partneru) loks, lai vēja parka projekts atmaksātos.
Projektu izstrāde sākās jaunā gadsimta pirmajos gados
Sākums bija cerīgs. Pirmais projekts, ko izstrādāja Juris Kajaks, tika iemiesots dzīvē, taču beigas neizvērsās tā, kā bija gaidīts. Tas ir vēja parks Grobiņā, kur tika uzstādīti 33 vēja ģeneratori ar 600 kW individuālo un 19,8 MW kopējo jaudu. Vēja parkā esošo ģeneratoru nesošo mastu augstums ir 78 m, bet tā uzbūvēšanas brīdī – 2002. gadā – tas bija lielākais vēja enerģijas iegūšanas parks Baltijā. Grobiņa tika izvēlēta tāpēc, ka tā atrodas tikai 12 km no Liepājas, kur ir gan labvēlīgi vēja apstākļi (tas attiecas uz visu Liepājas un Dienvidkurzemes reģionu) šādu projektu veiksmīgai attīstībai, gan tāpēc, ka Grobiņā atrodas „Latvenergo” lielā apakšstacija, kur šīs vēja saražotās elektrības jaudas varēja nodot. Tiesa, Juris Kajaks piebilst, ka viņš šo projektu izstrādāja, izvērsa, bet vēlāk likumdošanas ierobežojumu, kā arī valsts un dažādu uzņēmumu (vispirms jau „Latvenergo”) interešu ietekmes dēļ bija spiests pārdot.
Nākamais uzņēmēja projekts apjoma ziņā bija daudzkārt lielāks. Juris Kajaks stāsta, ka to bija izstrādājis tikai viņš pats, apkopojot tajā savas domas, idejas un iestrādes. Tas paredzēja uzstādīt vēja turbīnu parku jūrā, Liepājas pusē, un idejas par jūru pamatā bija Grobiņas bēdīgā pieredze, lai jaunais vēja parks nebūtu saistīts ne ar kādām „Latvenergo” vai Latvijas valsts interesēm. Projekts tika veidots ar tādu aprēķinu, lai ieinteresētu lielās investīciju kompānijas, un uzņēmēja kompānija SIA „JK Energy” jau bija saņēmusi Ekonomikas ministrijas atļauju līdz 1 GW lielas jaudas vēja parka projekta realizācijai (pats projekts paredzēja 900 MW jaudu). Paredzamās projekta izmaksas tobrīd tika lēstas 1,5–2 miljardu eiro apmērā, un finansēšanā uzņēmums bija gatavs ieguldīt gan savus līdzekļus, gan piesaistīt ārvalstu investoru. Juris Kajaks uzsver, ka nebija plānots pretendēt uz Latvijai paredzamajiem no Eiropas Savienības ienākošajiem līdzekļiem. Bija nepieciešams tikai valdības akcepts – investīcijām labvēlīgs Ministru kabineta lēmums.
Vēja parks jūrā pie Liepājas noslīka varas gaiteņos
Bet tālāk sākās spēles valdības gaiteņos. Minēto atļauju uzņēmējs 2008. gadā saņēma no Ekonomikas ministrijas, ko tolaik vadīja Kaspars Gerhards. Tā kā vēja parkam bija paredzēts atrasties jūrā, tas vairs nebūtu saistīts ar pašvaldībām, valsts infrastruktūrām un dažādām institūcijām, tostarp „Latvenergo”. Bija atlicis pēdējais solis – vajadzēja tikai atbilstoši tajā laikā spēkā esošajai Latvijas likumdošanai saņemt no Ministru kabineta lēmumu ar apstiprinājumu uzsākt projekta īstenošanu atbilstoši Ekonomikas ministrijas izsniegtajai atļaujai.
Juris Kajaks pats bija šī projekta realizētājs sadarbībā ar diviem partneriem, no kuriem viens bija lielā Kanādas enerģētikas kompānija SNC-Lavalin, kas bija izvēlēta vēja parka būvniecībai. Taču 2009. gadā notika valdības maiņa, un ekonomikas ministra Kaspara Gerharda vietā nāca Artis Kampars. Kad ieradās kompānijas SNC-Lavalin pārstāvis, Kanādas vēstniecībā tika pārrunāta kooperācija, un tad kopā ar vēstnieku bija iecerēts doties pie ekonomikas ministra, jo bija paredzēta kopīga tikšanās, bet pēdējā brīdī pēc ministrijas iniciatīvas tā tika atcelta. Kā atceras Juris Kajaks, tāds negaidīts pavērsiens parādīja Latvijas valsti visai negatīvā gaismā, taču pēc tam sākās visādi „brīnumi” Ministru kabineta iekšienē, kuru dēļ nepieciešamais lēmums tā arī netika sagaidīts.
Dzirdētie argumenti uzņēmējam likušies, maigi sakot – dīvaini, un acīmredzot līdzīgās domās bija arī potenciālais investors, jo SNC-Lavalin paziņoja, ka viņiem tāda sadarbība ar Latviju nav vajadzīga. Grūti spriest, kādi bija īstie iemesli projekta apturēšanai, un Juris Kajaks uzskata, ka visdrīzāk viņš tā laika varai nebija interesants, jo nenodarbojās ar jebkādu kukuļu piedāvāšanu, bet viņa projekts un aprēķini tika balstīti uz to, ka saražotā elektroenerģija tiktu eksportēta, nevis nāktu uz Latviju. Līdz ar to viņam neinteresēja arī obligātais iepirkums jeb OIK. Viņš pie varas esošos nostādīja vienkārša fakta priekšā – man nevajag nekādu atbalstu no Latvijas, izņemot vietu – jūru, kur realizēt projektu, un Ministru kabineta lēmumu. Gerhards domu saprata, tāpēc arī izsniedza atļauju, bet jaunā valdība acīmredzot ne.
Projekts paredzēja, ka 2010. gadā jāuzsāk būvniecība, bet 2015. gadā viss parks tiktu nodots ekspluatācijā.
Juris Kajaks ir aprēķinājis – šodienas apstākļos tas nozīmē, ka Latvijas valsts nodokļos būtu saņēmusi apmēram 80–100 miljonus eiro gadā. Katru gadu, ne par ko! Nevienam Latvijā nebūtu par to jāmaksā – nekāds OIK, nekas cits, jo visa saražotā elektrība caur kabeli tiktu eksportēta pa jūru uz Vāciju.
Laiks sakārtot likumdošanu un stimulēt vēja enerģijas izmantošanu
Pēdējos gados Latvijā nav īstenots neviens jauns vēja parku būvniecības projekts. Kā galvenie iemesli tiek minētas nepilnības likumdošanā un vietējo iedzīvotāju un pašvaldību pretreakcija. Līdz ar to Latvijā vēja saražotās elektroenerģijas daudzums ir 3–7 reizes zemāks nekā abās mūsu Baltijas kaimiņvalstīs. Daudzi pētījumi pierādījuši, ka visā Latvijā un sevišķi Kurzemē ir potenciāli vērtīgas vietas vēja ģeneratoru uzstādīšanai, netrūkst arī uzņēmēju, kas vēlētos realizēt savus projektus. Juris Kajaks pats tagad ar šādiem projektiem vairs nenodarbojas, jo ir pensijā, taču uzsver, ka vajadzīgs valsts atbalsts, lai arī Latvijā varētu arvien vairāk ražot un izmantot lētu pašu jūras un zemes vēja saražoto elektrību. Valdībai ir jāatrod laiks ieklausīties vēja enerģijas nozares speciālistu ieteikumos, lai varētu atrast optimālos risinājumus, kā uzbūvēt cilvēkam un videi draudzīgus vēja parkus. It sevišķi tagad, kad jau otro mēnesi Ukrainā norisinās Krievijas uzsākts nežēlīgs karš un nevienam nav zināms, kā un kad tas beigsies, pašu mājās ražotas enerģijas vērtība tikai pieaug un dod mums lielāku enerģētisko neatkarību.
