Bronzas medaļa Latvijas florbola virslīgā. Saruna ar talseniekiem Valteru Kalnieti un Dilanu Kronentālu

Tieši Lielajā Piektdienā Talsu NSS/Krauzera komanda Arēnā “Rīga” saviem līdzjutējiem sagādāja patīkamu gandarījumu – ar rezultātu 12:5 izcīnīja uzvaru pār Lielvārdes komandu un ieguva bronzas medaļu Latvijas florbola virslīgā 2021/2022. gada sezonā. Lai gan talsenieku mērķi bija augstāki, viņi tāpat ir gandarīti un pacilāti par panākumu. Pēc uzvaras un Lieldienu svinībām, 18. aprīlī, sarunājos ar diviem 2003. gadā dzimušiem Talsu komandas spēlētājiem –  Dilanu Kronentālu un Valteru Kalnieti, kurš bronzas spēlē guva divus vārtu guvumus atdeva divas rezultatīvas piespēles.

Vai šis panākums jums bija paredzams vai drīzāk kā pārsteigums?

Valters: Mērķis bija Arēna, vismaz pusfināls, kas arī tika sasniegts, bet vai 3. vieta bija mērķis, noteikti, ka nē, mēs noteikti tiecāmies uz pirmo vietu. Bet jāsaka, ka šogad bija lielāks prieks bija par izcīnīto bronzas medaļu, nekā pagājušajā gadā par sudraba medaļu, lielāks gandarījums pēc sezonas.

Dilans: Protams, mērķis jebkuram sportistam ir iegūt to 1. vietu, bet, redzot, kā mums veicās pusfināla sērijā, tad tās cerības par pirmo vietu kļuva arvien tālākas, un beigās izrādījās, ka 3. vieta nav nemaz tik slikta. Un sezonu, kā jau Valters teica, foršāk ir noslēgt ar uzvaru nekā ar zaudējumu.

Kā jūs gatavojāties izšķirošajai spēlei? Bija kādi īpaši rituāli?

Valters: Rituāli pirms katras spēles ir vienādi, viss notika tāpat, tā ir tā sportista māņticība, kas jau ir iegājusies, ka pirms spēlēm visam ir jānotiek tā, kā tas parasti notiek. Vai pirms spēles kaut ko gatavojāmies? Jā, paskatījāmies viņu spēles video, viņu “prikolus”, bet tā spēle īpaši ar neko neatšķīrās. Iespējams, Arēna ar savu kapacitāti, skatītāji, troksnis un plašums bija atšķirīgs, bet es teiktu, ka gatavošanās bija aptuveni līdzīga kā citām spēlēm.

Dilans: Gatavošanās, manuprāt, bija kā pirms parastas spēles. Treneris pirms katra pretinieka mums sagatavo video, kas arī notika pirms šīs spēles. Norādīja, kā tieši mums jāspēlē konkrēti pret Lielvārdes komandu. Es personīgi jutos tāpat kā pirms jebkuras spēles, centos nedomāt par to, cik nozīmīga ir šī spēle.

Kādas Talsu NSS/Krauzers komandai bija iepriekšējās attiecības ar Lielvārdes komandu?

Dilans: Lielvārdes komandā spēlē spēlētāji, pret kuriem esam spēlējuši jau no agra vecuma, un esam jau viens pie otra pieraduši, es ikdienā uzturu draudzīgas attiecības ar dažiem spēlētājiem. Protams, ir arī tādi, kas ne īpaši patīk, bet kopumā draudzīgi.

Valters: Ja runājam par uzvarām/zaudējumiem, tad viņi šosezon bija uzvarējuši abas regulārās spēles, jauniešu līgā, kad viņi bija gadu vecāki par mums, tad viņi izcīnīja vairāk uzvaru, bet kad visi bijām vienā vecumā (2003. gadā dzimušie), tad mēs parasti bijām favorīti, izcīnījām vairāk panākumu. Tieši pret viņiem arī spēlējām finālos. Bet ja par personīgajām attiecībām, tad jāsaka, ka ar Lielvārdes jauniešiem bija vistuvākās attiecības tieši izlasēs, kad bija U19 izlase. Laukumā pretinieks vienmēr ir pretinieks, tur nav nekādas ļoti draudzīgas attiecības, bet pēc spēles ir patīkami parunāt ar viņiem, arī spēles laikā uzsist pa plecu, nav nekāda naida.

Kāda atmosfēra valdīja ģērbtuvēs pēc zaudētās pusfināla sērijas?

Dilans: Nu, kā jau pēc katra zaudējuma bija rūgtums, ka neizdevās uzvarēt, kā arī 4. spēli zaudējām tikai papildlaikā, tāpēc bija nedaudz lielāka tā vilšanās. Bija arī sajūta, ka varējām pacīnīties pret viņiem, īpaši pēdējās divās spēlēs, kas notika Talsos. Bet bija bēdīgi, redzot sērijas rezultātu 0-4, ka neizdevās vismaz vienu uzvaru izcīnīt. Bet sports ir sports, un, manuprāt, neviens baigi nepārdzīvoja, jo vēl jau sezona nebija beigusies.

Valters: Jā, rūgtums bija par sēriju, jo pirmās divas spēles, kas bija Cēsīs, tur bija stipri jūtams nogurums pēc iepriekšējās sērijas, kur aizvadījām 7 spēles pret Ķekavu, bet tā sērija nebija tāda, kur mēs spēlējām florbolu, bet mēs tīri “sitāmies” pret viņiem, ļoti daudziem bija traumas, vienam komandas biedram bija smadzeņu satricinājums, man pašam bija pārplēsts ribas muskulis. Tāpēc arī pirmajās divās spēlēs Cēsīs džekiem nebija nekādas enerģijas, bet Talsos, es domāju tas pat bija tāds veiksmes jautājums, vienā spēlē aizvilkām līdz “bullīšiem”, varēja sērijā būt 2-1, otrā spēlē papildlaiks, varēja būt jau 2-2, un viss varēja turpināties. Iespējams, veiksme nedaudz vairāk nosmaidīja “Lekringam”, bet varēja izvērsties arī pilnīgi citādāk. Rūgtums ir, bet, nu, kā ir, tā ir, viņi šoreiz bija labāki, nākošgad jāmēģina būt labākiem par viņiem.

Kā jūs sasparojāties atspēlēt rezultātu 1-4, trīs ielaistus vārdus 2 minūšu laikā?

Valters: Īsti nevienā brīdī nebija tā nolemtības sajūta, ka nu jau viss, esam zaudējuši, jā, viņiem sakrita vienā mirklī, bet spēle nebija viņu zīmē, ka viņi mūs “spiestu nost”. Visu laiku bija līdzīga spēle, paņēmām nelielu pauzīti, atelpu un tad gājām atpakaļ. Un uzreiz pēc pārtraukuma bija jau jūtams, ka ir lielāka jauda, ka džeki ir atpakaļ spēlē, un uzreiz pirmajās 10-15 sekundēs divi bīstami momenti pie viņu vārtiem.

Dilans: Viņiem varbūt paveicās vairāk, un tas bija lielākoties mūsu pašu individuālu kļūdu dēļ. Trenerim bija mūs mazliet jāsavāc, jāpasaka, ka jāpieturas pie sava spēles stila. Tieši mūsu komandai tas bija raksturīgi visas sezonas laikā, ka mums sanāk palaist pretiniekus priekšā par pāris vārtu guvumiem, bet tad atspēlējamies, tāpēc 1-4 nebija nekas neiespējams, vienkārši bija jāturpina spēlēt sava spēle, un rezultāts būs pozitīvs, un tā arī beigās izrādījās.

Ko jums nozīmē šis panākums – bronzas medaļa virslīgā?

Valters: Tas nozīmē nedaudz mazāk, nekā tad, ja tas būtu čempionu tituls, bet, ja tu esi uz goda pjedestāla, tad sezonu nevar klasificēt kā neizdevušos, nu, varēja būt labāk, bet tas tāpat ir iegūts tituls. Tāda pilnīgi izdarīta darba sajūta nav, drīzāk nepabeigta darba sajūta, bet tā ir tāda kā mazā uzvara.

Dilans: Manuprāt, vispozitīvākās ir tās emocijas, ko var iegūt visas šīs sezonas laikā, ja sezonu arī noslēdz tā pozitīvi, jo, sākoties izslēgšanas spēlēm, bija arī vairāk skatītāju, bija tiešām laba sajūta spēlēt. Bet tomēr 3. vieta ir gandarījums par panākto. Kopumā pozitīvi.

Kā nosvinējāt 3. vietas izcīnīšanu?

Dilans: Nu, šeit jau nezinu, ko drīkst un ko nedrīkst teikt. (Smejas) Nē, nu sākumā, pēc spēles, visi ar saviem tuviniekiem, draugiem fotografējās, tomēr tas brīdis paliks atmiņā. Tad vispār vajadzēja apzināties, kas ir noticis, jo man personīgi nebija tā, ka uzreiz sapratu, kas notika. Pagāja laiciņš, līdz es aptvēru, ko mēs esam paveikuši. Tad ģērbtuvē paēdām, kopā noskatījāmies fināla spēli tādā pozitīvā gaisotnē. Vēlāk vakarā bija formālāks pasākums, visi kopā pasēdējām pie galda, pārrunājām sezonu kopumā un pēdējo spēli.

Valters: Sajūta jau pēc spēles bija tāda, ka ir jāsvin, jo sezona bija kā pa kalniem, kā jau teicu, bija traumas, vairākas spēles aizvadīju zem pretsāpju līdzekļiem. Bija sajūta, ka ir kaut kas izdarīts, un tāpēc ir jāsvin. Dilans jau pieminēja visu, kas notika vakarā, bet pēc tam gājām uz Vecrīgu, uz klubu, kur satikām arī vairākus florbolistus no citām komandām, apsveikumi nāca no visām pusēm. Es sapratu, ka to visu novērtē, ko esam izdarījuši, tajā brīdi, kad mēs visi aizgājām uz klubu, izklaidējāmies, un viss pūlis sāka bļaut “Talsi, Talsi”, tas man likās ļoti iespaidīgi, jutām, ka mūsu ieguldīto darbu arī novērtē, ka redz, ka tas nav bijis viegli, ka tas nav nācis pašsaprotami.

Kādi ir jūsu plāni nākotnei? Gan nākamajai sezonai, gan tālākai nākotnei sakarā ar florbolu?

Dilans: Personīgi es vēl simtprocentīgi nezinu, vai es turpināšu savas florbolista gaitas, tāpēc tuvāko mēnešu laikā lēmumi būs vēl priekšā. Tad arī radīsies lielāka skaidrība, bet no sākuma jāsaprot, ko darīt nākotnē, un florbols paliek otrajā plānā. Tomēr jau gribētos uzspēlēt, jo emocijas, ko iegūst, ka redzam, ka mūs novērtē, iedod tādu gandarījuma sajūtu, tāpēc arī gribētos turpināt, bet to laiks rādīs.

Valters: Jā, man ir tādas pašas sajūtas, bet tomēr florbols ir bijis sirdī jau no pašas bērnības, īsti negribas to visu pamest, bet ir kaut kādas izvēles dzīvē jāizdara, tomēr jāiet mācīties, domāju, izbraukāt līdz Talsiem varētu būt grūti. Ja būs piedāvājumi spēlēt florbolu, gan jau, ka es neatteikšos, bet turpmāk florbolam būs sekundāra loma.