Ārzemnieki starp mums

Kopš Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā mēs esam piedzīvojuši iedzīvotāju migrāciju kopienas ietvaros. Daudziem pamatiedzīvotājiem ir zudusi ticība Latvijas valstij. Bet tanī pat laikā ir cilvēki, kuri apzināti izvēlas pārcelties dzīvot pie mums. Iepazīstot ārzemnieku pieredzes stāstus, mēs, iespējams, varēsim paraudzīties uz savu valsti mazliet no cita skatu punkta.

Pagājušogad mūsu pilsētā ievēroju baltu busiņu ar Berlīnes numuru. Uzsāku sarunu vācu valodā. Izrādās, tas bija Vācijas turks. Vairāku mēnešu garumā man atklājās neparastā uzņēmēja piedzīvojumi mūsu pilsētā.

Kā jau bieži notiek, ārzemnieku ceļi uz Latviju atved caur sievietes sirdi. Ahmets (autora piezīme: vārds mainīts) nebija izņēmums. Draudzība ar liepājnieci iedvesmoja Vācijas pilsoni sākt iegādāties nekustamos īpašumus ne tikai Liepājā, bet pat Latgales nostūrī. Jūtu ekspansija negaidīti izbeidzās pēc viena sadzīviska strīda. Izrādās, sadzīvot ar temperamentīgo austrumnieku nebija tik romantiski, kā sākumā šķita.

Sarunu laikā viens no biežāk citētajiem vārdiem saistībā ar Latviju bija Bananenrepublik (banānu republika). Tas tiesa, 90-tajos gados, kad ārzemnieku straumes centās apgūt mežonīgos padomju rietumus, daudziem mēs tiešām likāmies kā banānu republika. Bet pēc 16 gadiem Eiropas Savienībā, tas tomēr izklausās par šerpu.

Par spīti negācijām

Ja reiz viss būtu tik slikti, tad kāda banāna pēc uz šejieni būtu jātriecas no tālās Berlīnes? Ahmetam, kā jau radošam cilvēkam, bija pilna galva ar visneiedomājamākajām idejām. Ja jūs tikai zinātu, kādi zinātniskās fantastikas trilleri mudžēja viņa prātā. Kad viņš to stāstīja klātienē, es pat uz pāris minūtēm sliecos noticēt šim stāstam, jo tobrīd atrados viņa harizmātiskās dedzības varā. Taču vēlāk, atverot viņa biznesa mājaslapu, manu sirdi apņēma smaids. Izrādās, es biju iepazinies ar pasaulē augstākās celtnes inženieri…

Trakie ārzemnieki

Jā, trakajiem pieder pasaule. Robeža starp ģenialitāti un trakumu esot ļoti trausla. Ne mums par to spriest, bet man vienalga šis cilvēks likās simpātisks.

Savā aizgrābtībā viņš iegādājās šeit dažādus nekustamos īpašumus. Vieni bija veiksmīgāki pirkumi, citi ne visai. Vislielāko iespaidu uz mani atstāja kāds šķietams sīkums, kurš spilgti raksturo šo neizprotamo ārzemnieku Liepājā. Pirms vairākiem gadiem viņš bija iegādājies tirdzniecības telpas Rīgā. Kad mūsu kārtējās tikšanās laikā es noklausījos stāstu par viņa uzmešanu no vietējo latviešu un krievu puses, man tīri cilvēciski kļuva viņu žēl, un es piedāvāju savu palīdzīgo roku. Aizbraucām uz Rīgu apskatīt puspagrabā izvietotās kafejnīcas telpu. Knapi noturējos tajā nepilnu minūti. Smirdoņa pamatīga. Atklāti sakot, man nebija ko teikt. Klusībā dusmojos uz sevi, ka piekritu doties uz Rīgu pa tukšo. Izgājām iekšpagalmā, kur Ahmets sāka ravēt nezāles paša iekoptā dobītē.

Tas ļoti aizkustināja, atgādinot mani pašu Vācijā, kad centos sniegt savu nelielo pienesumu šīs zemes sakārtošanai. Toreiz apkārtējie pamatiedzīvotāji par to tikai pavīpsnāja.

Ja Ahmetam sākumā būtu patrāpījušies sakarīgi vietēji biznesa partneri Liepājā, varbūt viņš ar savu enerģiju būtu uzbūvējis tikai vienstāvīgu māju, kurā daudzi nabagi varētu saņemt bezmaksas ēdamo. Arī par šādu sociālu projektu viņš fantazēja.

Diemžēl atnāca tēvocis Kovids. Kārtējā ziņa par nekustamā īpašuma izkrāpšanu Rīgā pielika galīgo punktu – azartiskais turks devās prom no Latvijas. Mazliet žēl…

Sausais atlikums – šeit nav Berlīne

Es nevēlos pavīpsnāt par ārzemnieka nedienām Liepājā, bet, būsim godīgi, mēs Liepājā nevēlamies redzēt plaukstošu turku biznesu. Ja kāds no vietējiem viņam jau sākotnēji būtu skaidri pateicis, ka veiksmīga integrācija Latvijā nav iespējama bez latviešu valodas zināšanām, tad, iespējams, Ahmeta stāstā par dzīvi Liepājā būtu vairāk pozitīvu momentu.

Arī mūsu sarunu laikā viņš uzsvēra, ka šeit var mierīgi iztikt bez latviešu valodas – “es atstāju pie jums savu naudu, valsts iekasē nodokļus.” Teorētiski jā, bet praktiski – nē. Šeit tomēr nav multikulturālā Berlīne.