Februārī Latvijā ar velosipēdu pieveikt 260 kilometrus, atzīmējot Ziemupes 600. dzimšanas dienu. Saruna ar Helmutu Helmi

4. februārī tika uzsākts neparasts velobrauciens “Ziemā uz Ziemupi ar velo! Ziemupei 600 gadi” no Rīgas uz Ziemupi, maršruta garumam sasniedzot 260 kilometrus. Brauciena organizētājs un “Domas dabā” dibinātājs Helmuts Helmis gan šo braucienu neuzskata par ekstrēmu vai grūtu. Kad sestdienas, 5. februāra vakarā, sarunājos ar viņu, Helmuts ir nonācis Kuldīgā, kur arī nakšņo. Diemžēl no trim braucējiem viņš ir palicis vienīgais, kas vēlas turpināt ceļu un jau svētdien nonāks Ziemupē.

Kā tu nonāci pie idejas, ka vajadzētu organizēt tādu dullu braucienu?

Tātad, pirmkārt, brauciens nav ekstrēms, dulls vienīgi tikai labā nozīmē. Ideja radās man, kad pērnā gada beigās puteņa laikā biju Abavas senlejā. Ļoti iemīlēju šo vietu, kad gāju pārgājienā no Kandavas uz Kuldīgu, sapratu, ka tai ir milzīgs potenciāls. Mērķis bija Ziemupe un cilvēki, ko pa ceļam satiekam, Kandavas un Kuldīgas apkārtnē bija ļoti interesanti.

Cik saprotu, tad šis nav tavs pirmais šāda veida brauciens, esi jau pieredzējis braucējs.

Ir bijuši braucieni, bet lielākais varoņdarbs ar velosipēdu man ir bijis, kad simboliski braucu apkārt visām trim Baltijas valstīm vienā piegājienā. Esmu arī vadījis skolēnu grupu braucienus, bet tas tikai vienas dienas ietvaros.

Kā brauciena gaita rit līdz šim, vai viss ir izdevies, kā biji ieplānojis, ja neskaita to, ka šobrīd esi palicis viens no trim braucējiem?

Par brauciena gaitu runājot, tad šodien nācās optimizēt maršrutu, aizkavēties par vismaz divām stundām, sanāca braukt pa tumsu. Bet no otras puses – par to tiku atalgots, jo, braucot cauri mežam, tik dabisks skats pavērās – bija redzams mēness, zvaigznes, meža ceļš, grāvji mēness apspīdēti, ļoti skaisti. Ja brauciens nebūtu ieildzis, es neko no tā neredzētu!

Pastāsti sīkāk par maršrutu, par pieturvietām!

Maršruta sastādīšanā man galvenais bija saprast, ko vēlamies redzēt, kādus cilvēkus satikt un ko jaunu piedzīvot, attiecīgi veidot maršrutu. Sākām simboliski no Brīvības pieminekļa, tad devāmies uz Jūrmalu, cauri tai pa veloceliņu, tad Slokas stacijā kāpām vilcienā un izkāpām Tukumā. Tad tālāk ar riteņiem braucām uz Kandavu pa meža ceļiem, ne pa šoseju. Nakšņojām Kandavā pie draugiem, tad devāmies ceļā uz Rendu pa kreiso Abavas krastu. Un no Rendas pa mežtaku, tai nejauši uzduroties, lai gan viens, nonācu Kuldīgā. Viena no pieturvietām šodien bija Ģirta Dzērves, ’’Drubazu’’ saimnieka, apciemojums, kur atkal ir fantastisks stāsts, kas, manuprāt, visiem Latvijā būtu jāzina. Meklēju arī skatus, ko var no augšas redzēt, lai pa ceļam redzam skaistas ainavas, piemēram, Abavas senleju. Kuldīgā pieturvieta bija ’’Arāja apartamenti’’, kur arī nakšņoju. Un no Kuldīgas došos ceļā uz Ziemupi, ko sasniegšu jau rīt. Tad ar draugu sarunājām, ka vēl aizbrauksim līdz Liepājai, bet tas pašu priekam, tas nav galvenais.

Kāpēc izvēlējies nakšņot un koncentrēties ap Kandavu un Kuldīgu? Ko jaunu piedzīvoji šajās pilsētās?

Kandava tāpēc, ka tur ir Abavas senlejas sākums, tur arī dzīvo man pazīstami cilvēki, kur varējām nakšņot. Kuldīgā arī apartamentu saimniece man ir pazīstama, tur ir arī stāsts par Peniķu dzimtu, kas izdzīvojusi cauri gadsimtiem un par brīvajiem ciemiem, kur arī viena māja ir saglabājusies. Izdevās satikt dzimtas pārstāvi un aprunāties. Manuprāt, arī šis ir wow stāsts, pat Latvijas kontekstā ļoti iespaidīgs. Forši, ka paziņas var apciemot ar riteni, tas ir foršāk nekā ar mašīnu.

Ja pareizi saprotu, tad šo braucienu organizē ’’Domas dabā’’. Vai vari pastāstīt vairāk par šo organizāciju, par tās mērķiem, vīziju?

Nu, jā, tas ir pilnīgi dabiskā veidā veidojies organisms, kā es to saucu. Tai ir biedrības statuss. Tas ir stāsts par to, kas mums katram dzīvē ir jādara, katram jāatrod tā sava būtība. Mērķi ir pavisam vienkārši – piedzīvojumu izglītība, dabas aizsardzība, piemēram, mācīt bērniem un jauniešiem, kā uzvesties mežā, kā pareizi iekurināt ugunskuru, nenodarot nekādus postījumus u.c. Piemēram, foršāk taču ir iet pārgājienā pa džungļiem nekā pa šoseju, daudz vairāk var redzēt un piedzīvot. Arī ķeksīša pēc cenšos neko nedarīt. Organizējot pārgājienus un izbraucienus man ļoti svarīga ir tā īstuma piegarša, lai ir autentiski, svarīgākais, lai man pašam patīk, lai esmu gandarīts. Forši ir arī tad, kad piedāvā, piemēram, skolā novadīt pārgājienu, uzcelt sniega māju. Kāpēc ne? Sākumā jau mērķi nebija sadarboties ar kaut kādām organizācijām, vienkārši prieka pēc. Arī šī intervija man ir pārsteigums.

Cik sen jau pastāv “Domas dabā”?

Kā oficiāla biedrība pastāv aptuveni piecus gadus, bet rosīšanās dabā sākās jau mazliet ātrāk. Un pasākumi, tie paši atnāk. Nav tā, ka es sēžu mājās un domāju, ko padarīt, kur aizbraukt, aiziet. Sajūta atnāk, un līdz ar to ideja arī. Arī pašlaik es nevaru pateikt, ko darīšu vasarā. Klikšķis notiek. Varu arī pastāstīt, kāpēc tieši “Domas dabā”. Tā ideja ir domāt par dabu, pat neesot dabā. Piemēram, septembrī sēžot darbā, tu zini, ka ir sēņu laiks un ka pēc darba brauksi sēņot. Domā par to, uz kurieni brauksi sēņot, kura vietiņa vislabākā, kādas sēnes atradīsi, ko mežā ieraudzīsi. Kamēr esi darbā, tavas domas jau ir dabā.

Kāds bija pieprasījums no cilvēkiem no malas? Daudzi vēlējās piebiedroties, saņēmi daudz zvanu?

Jā, tādi domātāji un interesenti bija, esmu pārsteigts par Kurzemi, ka daudzi novadi un iestādes padalījās ar braucienu, piemēram, Dienvidkurzemes, Pāvilostas novads nošēroja to ierakstu, biju patiesi pārsteigts. Jūtama tāda mazā ažiotāža, negaidīju. Bet par līdzbraucējiem – nu, bija, kādi pieci tie domātāji bija, kas tā arī palika pie domāšanas. Bet vēlreiz gribu uzsvērt, ka tas nav izaicinājums, es to tā neuztveru. Ja gribi sevi izaicināt, brauc pats, tev nevajag mani. Ja gribi satikt cilvēkus pa ceļam, kaut ko redzēt, ja gribi, lai es kaut ko pastāstu, tad brauc ar mani. Izaicinājumā es neesmu vajadzīgs. Jo pamatmērķis nav izaicinājums, kur nu vēl ekstrēms. Man pamatmērķis bija satikt tos cilvēkus, kurus apciemoju, baudīt dabu. Šis noteikti būs kaut kas tāds, ko es atcerēšos, kas padarīs mani bagātāku.

Teici, ka īpaši braucienus uz priekšu neplāno, bet varbūt kaut kas jau ir padomā, ko nākotnē varētu īstenot?

Ir radusies viena tāda ambiciozāka ideja. Ja tas brauciens apkārt Baltijas valstīm bija tāds simbolisks, lai godinātu Baltijas ceļa 30. gadadienu, kam atkal ir liela pievienotā vērtība, tad nesen man radās ideja, sajūta, ka to vajadzētu taisīt kā tradīciju, kad varbūt nebraucu es viens, bet dodu šo iespēju katram, kas vēlas. Bet tur jau vajadzētu piesaistīt, piemēram, Latvijas Vēstures muzeju, Latvijas Tautas Frontes muzeju, vienoties ar kaut kādām iestādēm, kas tam palīdzētu realizēties. Kas to varētu pacelt valstiskā līmenī. Nu, vēl ir ideja, ka varētu apbraukt apkārt Melnajai jūrai, bet, ņemot vērā šī brīža situāciju, varbūt citā dzīvē sanāks. Vasarā būs vēl viena bērnu nometne, kurā es piedalīšos kā mentors, Allažu muižā.

Ko tu teiktu cilvēkiem, kurus iekšā tirda tā sajūta, ka gribas izdarīt ko traku, neparastu, ko viņi ikdienā nemēdz darīt? Kā iedrošinātu izšķirties tam par labu?

Tāda viena atziņa nenāk prātā, bet gan trīs. Pirmais būtu aicinājums paskatīties uz sevi dienas beigās vai gada beigās un dzīves beigās, saproti, kas tevi būs piepildījis. Ne jau tās tavas veiksmīgās darba dienas vai darbi, ar kuriem būsi sevi nokrāvis. Otrs būtu apzināties, ka lai piedzīvojums būtu izdevies, pietiek ar tīru un patiesu vēlmi, lai tas tā būtu. Arī tad, ja apstākļi nav tādi, kādus esi iedomājies. Ja ir auksti, vai tas tev sabojās to tavu piedzīvojumu degsmi? Kuru vilku baro, to, kas čīkst un kam viss ir slikti, vai to, kas klusē un nečīkst? Un trešais būtu metaforisks, bet saprast, ar kuriem cilvēkiem tu svinēsi dzīvi un pie kuriem cilvēkiem tu vērsīsies, kad nebūs, kur likties. Var padomāt, ar ko doties ceļā, varbūt, ka vienam pašam beigās būs jābrauc.