Kurzemnieku literārais krampis
Guna Roze ir pamanāma personība ne tikai Tukumā. Pēc viņas grāmatām bibliotēkās veidojas rindas, viņas rosinātie pasākumi guvuši atsaucību daudzviet pasaulē, viņas vadītā “Tukuma Literātu apvienība” (TLA) ir viena no vadošajām šāda veida biedrībām Latvijā. Gunu Rozi varētu dēvēt jau labu laiku publiskajā telpā nelietotā vārdu salikumā – izcils sabiedriskais darbinieks. Lūk, ko viņa pati stāsta par sevi un literatūras procesiem ne tikai Kurzemē.
Lūdzu, iepazīstini ar sevi. Tavs personiskais ceļš literatūrā.
Esmu publiciste, rakstniece un svētku režisore, lai gan ar pēdējo tik pat kā vairs nenodarbojos, jo pietiek ieceru literatūrā. Ceļš literatūrā sākās jau bērnudārzā, kad pirms diendusas un nakts miega stāstīju pārējiem bērniem pašas izdomātas pasakas, kas vienmēr sākās ar “pa ceļu gāja…” Audzinātājas un aukles mudināja, lai stāstu. Skolas gados rakstīju labus sacerējumus, piedalījos sacerējumu olimpiādēs. Pēc pamatskolas izvēlējos mācīties vidusskolā ar literatūras novirzienu un tur gūtā bāze ir nenovērtējama. Uzreiz pēc vidusskolas sākās soļi žurnālistikā – avīzei “Pionieris” rakstīju grāmatu, izrāžu anotācijas, bija pat intervija ar Jūliju Vanagu – viņš teica priekšā, kas man jājautā. Mans redaktors “Pionierī” bija Māris Rungulis, ar viņu pēdējos gados ir nācies satikties dažādos literāros pasākumos, un šīs tikšanās vienmēr ir aizraujošu sarunu piepildītas. Rakstīt prozu iemācīja dzīve. Pirmā grāmata – “Zemenes ar pienu” iznāca, kad man bija jau 38 gadi, romāns “101. kilometrs” pēc deviņu gadu pauzes, “Sadursme”pirms trim gadiem, un šogad ceru pabeigt antiutopiju. Bet šis gads ir sācies ar diviem kolosāliem piedāvājumiem, kādi gadās varbūt reizi mūžā. Skaļi par to vēl nerunāšu, bet neesmu vairs tik jauna, lai atteiktos.
Kāda loma kultūras procesos Latvijā ir TLA. Vai tikai Kurzemē?
Nē, ne tikai Kurzemē. Runā, ka esam pamanāmākā literārā apvienība valstī. Piemēram, Latvijas Rakstnieku savienības valde pirms diviem gadiem ievēlēja pārstāvju sapulci, kur pārstāvētas tikai divas reģionālās literātu apvienības – LRS Liepājas nodaļa un TLA. Tas ir rādītājs. Nozares laikrakstā “konTEKSTS” mums bija sava sleja (šogad laikraksts vairs neiznāk). TLA jau divpadsmit gadus Dzejas dienās organizē valsts un nu jau pasaules mēroga akciju “Sirds uz perona”. Tukumā notiek vienīgie lokālie prozas lasījumi valstī – “Prozas fermentācija”; darbus vērtē literatūras profesionāļi, kuri atzinuši, ka Tukuma lasījumi vienmēr noorganizēti augstā līmenī. Tikpat augstā līmenī Tukums rīko Kurzemes Dzejas dienas, kad pienāk mūsu kārta. Piemēram, 2020. gadā Kurzemes Dzejas dienās pirmo reizi notika dzejas slams un bija iesaistīti viesdzejnieki no Vidzemes, Zemgales, Latgales. Vienmēr piedalāmies Kurzemes prozas lasījumos un katru gadu pārvedam kādu balvu. Diemžēl 2021. gadā Tukums nebija pārstāvēts, domāju tāpēc, ka autoriem netīk attālinātais formāts. Bet gan jau arī tas nostāsies vecajās sliedēs. Jā, un mēs ar savu stendu jau četras reizes esam piedalījušies izstādē “Latvijas Grāmata” Ķīpsalā, un piedalīsimies arī šogad 11.-13. martā. Esam izdevuši pamatīgu pētījumu “Kungs Tukums”par literatūras vēsturi novadā Latvijas kontekstā. Toties mēs neizdodam ikgadējus kopkrājumus ar nepārliecinošiem darbiem – saudzējam mežus.
Kas ir TLA veiksmes stāsta pamatā?
Trīs vaļi. Pirmais ir tagad modernais vārds – ilgtspēja. Apvienību 1963. gadā dibināja dzejnieks Pēteris Jurciņš, un tā nav pārtraukusi darboties visus šos gadus. Nākamgad svinēsim 60, bet pagājušā gada nogalē atzīmējām biedrības 10 gadus. Arī pašlaik apvienībā darbojas četri senbiedri – Gvido Drage, Aivis Briesma, Sarma Upesleja un Baiba Talce. Otrs veiksmes stāsta valis ir ambīcijas un mērķi. Ja tādu nav, tad sanāk tikai tāda pašu dīķa būšana, “sanācām-palasījām-paslavējām”. Trešais valis šobrīd ir proza – mūsu prozistu romānus izdod Latvijas vadošās izdevniecības, nav neviena “samizdata”. Bet tas nav nokritis no gaisa – visi prozisti ir mācījušies LRS Literārajā akadēmijā un ir ļoti paškritiski, kā pietrūkst dzejniekiem. Dzejā TLA ik pa laikam parādās kāds spožs talants, kā Ieva Roze, Gvido Drage un Afraīans, tomēr tā šobrīd nav TLA stiprā puse.
TLA nākotnes plāni.
Vispirms jau pieminētā grāmatu izstāde. Protams, turpināsim jau tradicionālos projektus – “Sirds uz perona” un “Prozas fermentācija”. Mūsu autore Rolanda Bula pagājušajā gadā ir nodibinājusi Latvijas detektīvrakstnieku kopu, un viņai ir ambīcija sarīkot Tukumā valsts mēroga, bet varbūt pat starptautisku detektīvžanra festivālu. Un vēl mums ir viens milzu ambiciozs plāns – virzīt Tukumu UNESCO Radošo pilsētu tīklā kā Literatūras pilsētu. Darbs pie tā jau ir aizsākts un es ticu, ka izdosies. Galu galā – tieši Tukumā pirms 400 gadiem uzrakstīts pirmais latviešu oriģinālliteratūras teksts. Ir vēl daudz citu pamatojumu, lai Tukums iegūtu šo titulu. Bet “šaurākā dīķī” vēlētos, lai TLA autoru dzeja atgūst agrāko spozmi, kāda tā bija pirms gadiem 20-30 un senāk. Tāpēc no šī gada esam sākuši strādāt atsevišķi dzejas un prozas sekcijās, ko saucam par “Tekstu garāžām”. Jo pat, ja dzejolis “nokrīt no gaisa”, tas ir jāslīpē līdz mirdzumam, jo no gaisa mēdz krist arī piesārņojums.
Kāda vieta literatūrai ir mūsdienu sabiedrībā?
Labs un grūti atbildāms jautājums. Popkultūras nozīmē – katra pat visbanālākā seriāla scenārijs iesākumā ir literārs darbs. Pat reklāmas tekstus aģentūrās sacer literāti. Bet tā, protams, nav atbilde par literatūras vietu sabiedrībā. Ja nebūtu lasītāju, nebūtu izdevniecību un grāmatnīcu. Tāpēc noziedzīgs ir valdības redzējums, ka šņabis ir pirmās nepieciešamības prece – tajos veikalos var iepirkties bez sertifikāta, bet grāmatnīcās ne. Tā ir ļaundarība, vai ne? Jo vienai sabiedrības daļai tieši garīgā barība – tostarp grāmata – ir pirmās nepieciešamības prece. Grāmatas latvieši pat lika koferos, “ceļojot” uz Sibīriju. Bet literatūras pamatuzdevums, sevišķi tik mazai tautai kā latvieši, protams, ir turēt dzīvu mūsu mātes valodu. Un darīt to skaisti – bez sārņiem.
Vai lasīt tikai atzītu un atpazīstamu autoru darbus?
Ak, nē jel! Ar šo Latvijā kaut kas ir aizgājis greizi. Mums “iebaro” vienus un tos pašus autorus, izliekoties, ka citu nav. Bet populārākais vai godalgotākais darbs ļoti bieži nav tas labākais, pat ja izdots cienījamā izdevniecībā. Esmu personīgā sarunā dzirdējusi kā atzīta literatūrkritiķe “noliek” nu ļoooooti slavenu romānu, bet recenzijā valsts mēroga presē to slavēja. Tātad, pastāv autoru lobijs. Salīdzinājumam izlasiet kaut vai Gvido Drages prozas debijas grāmatu “Karma-sūtra”. Viņa vārds prozā vēl nav zināms, bet kas par grāmatu!!! Otrs grāvis ir sārņi, ar ko pārpludināts internets, un ko izdod autori paši – bez redaktora, bez izdevēja sieta. Arī tur gadās dimanti, bet ļoti reti. Šīs tendences dēļ ir izkropļota lasītāju izpratne par labu literatūru, un līdz ar to zūd par to interese. Tāpat kā visi, kas dzied dušā, nevar kāpt uz operas skatuves, tāpat arī visu, kas uzrakstīts, nevajag publicēt.
Kultūra Kurzemē, vai ir kāda atšķirība no citiem Latvijas reģioniem?
Vai citur ir savas Dzejas dienas? Šķiet, ka nav. Vai citur Latvijā ir sava reģionālā literārā akadēmija? Liepājniekiem darbojas viņu “Piejūras akadēmija”. Arī Kurzemes prozas lasījumi bija krietni pirms Latgales lasījumiem, kas notiek tikai pāris gadus. Te laikam nostrādā tas kurzemnieku krampis – nemuļļāties, bet darīt!
