Kurzemes lībieši – no vēstures līdz mūsdienām

Latvijas lībieši jeb līvi ir otra senākā Latvijas teritorijas tauta.  Lībiešu un latviešu priekšteči – Baltijas jūras somu un baltu ciltis – mūsdienu Latvijas teritorijā ieradās jau vēlajā bronzas laikmetā. Tieši šeit līdz 12. gs. izveidojās lībiešu tauta, kas vēlāk, saplūstot ar senajām Latvijas baltu ciltīm – latgaļiem, kuršiem, zemgaļiem un sēļiem –, lika pamatus latviešu nācijai.

Interesanti, ka lībieši ir cēlušies no somugru etniskās grupas, kas  ir radniecīga igauņiem un somiem, nevis baltiem. Lībiešiem aizvien ir sava himna un karogs, tradīcijas un pat aizvien ir iespēja apgūt šo valodu.

Ieskats lībiešu vēsturē

Līvi apdzīvoja jūras piekrasti un Daugavas grīvu; viņi bija lieliski zvejnieki un jūrnieki. Līvi bija pirmie, ar kuriem sastapās tie, kuri pa jūras ceļu ieradās Latvijā. Tāpēc viduslaikos Latvija tika dēvēta par Livoniju. Ziemeļkurzemē līdz Abavas upes ielejai un Kuldīgai dienvidos lībiešu valoda bija plaši izplatīta līdz pat 16.–17. gs., kad lībieši pakāpeniski pārņēma Vidzemē jau izveidojušos latviešu valodu. Lībiešu saimniecisko darbību noteica vide, kurā viņi dzīvoja, – jūra, mežs un zeme, un tā īpaši neatšķīrās no pārējiem Latvijas piejūras novadiem. Galvenais ienākumu avots bija piekrastes zvejniecība, zemkopība un lopkopība.

Pēc tam lībiešu apdzīvotās teritorijas pamazām saruka, 20. gs. saglabājoties tikai 14 Ziemeļkurzemes zvejniekciemos, ko mūsdienās pazīst kā Lībiešu krastu. Daudzi zaudēja savu tradicionālo dzīvesveidu un kultūras saknes, kad padomju okupācijas rezultātā jūras piekraste kļuva par PSRS rietumu robežu. Piekraste, kuru tradicionāli apdzīvoja līvi, kļuva par slēgtu militāro zonu, un lielākā daļa iedzīvotāju atteicās no sava tradicionālā aroda zvejniecības un apmetās uz dzīvi citur.

Kuru apvidu uzskata par Lībiešu krastu?

Mūsdienās tradicionāli par Ziemeļkurzemes lībiešu ciemiem uzskata  šos ciemus: Ģipka (Gipk), Melnsils (Mustānum), Kolka (Kūolka), Vaide (Vaid), Saunags (Sǟnag), Pitrags (Pitrõg), Košrags (Kuoštrõg), Mazirbe (Irē), Sīkrags (Sīkrõg), Jaunciems (Ūžkilā), Lielirbe (Īra), Miķeļtornis jeb Pize (Pizā), Lūžņa (Lūž) un Oviši (Pațikmō). 20. gs. 30. gados Lībiešu krasta ciemos gar Kurzemes piekrasti dzīvoja ap tūkstoš līvu. Šobrīd austrumu ciemi oficiāli atrodas Dundagas novada Kolkas pagastā, bet rietumu ciemi – Ventspils novada Tārgales pagastā. Te atrodas izdaudzinātie Slīteres sili, Kolkasrags un minētie lībiešu zvejniekciemi, kur aizvien ir saglabājušās vēsturiskas apskates vietas un īpaša aura, neskarta daba un mazapdzīvotas vietas.

Lībiešu aktivitātes mūsdienās

Mazirbē atrodas Lībiešu tautas nams (atklāts 1939. gada 6. augustā) – ikgadējo Lībiešu svētku un citu pasākumu norises vieta. Kaut arī līvu ir maz, viņi joprojām ir aktīvi kultūras biedrības biedri, sanākot kopā, apkopojot un godājot lībiešu tautas vēsturi, darbojas arī vairāki mūzikas ansambļi.

Šodien sevi par līviem uzskata tikai aptuveni 170 cilvēku, kaut arī līvu valodu runā daudz mazāk. Pēdējais cilvēks, kura dzimtā valoda bija līvu, mūžībā aizgāja 2013. gadā, attiecīgi pašreizējie valodas zinātāji to vairs nav iemācījušies ģimenē no vecākiem, bet gan pašmācības ceļā. Lai gan līvu valoda ir radniecīga citām somugru valodām, ne igauņi, ne somi nespēj saprast vairāk kā pāris vārdus lībiešu valodā.​

Līvu valodā ir publicētas vairākas grāmatas; par līviem ir rakstīts dažādos resursos internetā un valodu var klausīties arī ierakstos. Mūsdienās līvu valoda ir retākā valoda Eiropas Savienībā.

Dokumentālās filmas par lībiešiem var noskatīties Livones.net interneta vietnē, tāpat tur var uzzināt sīkāk par apskates vietām lībiešu krastā un citāda veida informāciju par lībiešiem līdz pat mūsdienām.