Mānīgais Ziemassvētku miers
Straujiem soļiem pietuvojušies Ziemassvētki. Piedzīvojuši skaistu īstas ziemas brīnumu, šķiet, esam gatavi gada sirsnīgākajiem svētkiem. Mājokļi un dievnami tiek uzposti garīgā brīnuma gaidās. Kādi tad mēs esam šī gada Ziemassvētkiem atnākot?
Nevaru spriest, vai dievturi un latviskās dzīvesziņas kopēji būs iemēģinājuši attālināto bluķa vakaru, bet kristīgajās draudzēs neklātienes dievkalpojumi nu jau ir ierasta parādība. Ierobežojumi likuši draudzēm būt radošām, meklējot vidusceļu starp “ķeizaru un Dievu”, kā arī ieviešot praksē inovatīvas dievkalpošanas formas un šie Ziemassvētki nebūs izņēmums. Kovidkrīze, diemžēl, ir veicinājusi sašķeltību kristiešu starpā, arī vienas konfesijas ietvaros, pat konkrētas kopienas iekšienē. Ir dzirdēts, ka dievkalpojumi mēdz notikt pat aiz slēgtām durvīm. Kristīgo konfesiju vadītāji, protams, pauž lojalitāti valsts varas noteiktajai kārtībai, bet reālajā dzīvē situācija nemaz nav tik viennozīmīga. Lai noskaidrotu esošo stāvokli, vērsos pie Kandavas četru konfesiju mācītājiem. Visi apgalvoja, ka Ziemassvētku dievkalpojumos prasības tiks ievērotas. Evaņģēliski luteriskā draudze pulcēsies “zaļajā režīmā”, t.i. dievkalpojumā varēs piedalīties uzrādot vakcinācijas vai pārslimošanas sertifikātu un personu apliecinošu dokumentu. Nevakcinētie un neizslimojušie baznīcēni Sv. Vakarēdienu aicināti saņemt pēc dievkalpojuma individuāli. Tāda pat kārtība būs Romas katoļu draudzē. Arī Kandavas baptistu draudzē, kur, pie tam, dievkalpojums tiks filmēts un translēts sociālajos tīklos. Savukārt, adventistu draudzē dievkalpojums vispār nenotiks. Nenoliedzami, šiem izaicinājumiem ir arī sava pozitīvā puse- manis jau pieminētā radošuma atraisīšanās draudžu dzīvē un jaunu formu meklējumi liturģijā. Dažkārt notiek pat kopienas saliedēšanās kā savstarpēji, tā ap savu līderi. Daudzi būs dzirdējuši par tjaunajām reliģiskajām kustībām, kuru vadītāji kopā ar saviem sekotājiem ieņem stingri antipolitisku nostāju, nepieņemot kovidrealitāti, ar to saistīto ierobežojumu un prasību leģimitāti. Tomēr nevēlos nostāties kādā no pusēm, bet gan ieskatīties kristīgo draudžu šodienas dzīvē. Tātad, ko mēs tur ieraugām? Vakcinētie un pārslimojušie baznīcēni pulcējas “zaļajos” dievkalpojumos, parējie skatās dievkalpojumu ierakstus un tiešsaistes, un individuāli saņem Sv. Vakarēdienu pēc dievkalpojuma vai mācītāja mājapmeklējumā. Tomēr, šādi sadalot draudzi divās grupās, Ziemassvētku miers var izrādīties gana mānīgs.
Manuprāt, labā prakse būtu turpināt eksperimentēt ar jaunām liturģiskām formām, piemēram, saīsināti, bet visiem pieejami svētbrīžī, tāpat mājas draudzes vienas ģimenes ietvaros, kur ģimenes galva ir arī priesteris. Starp citu, šī ir tradicionāla un sen pie mums praktizēta, bet šobrīd nepelnīti piemirsta dievkalpošanas forma. Nenoliedzami, arī video formāta dievkalpojumi un mājapmeklējumi ietilpst šajā kategorijā.
Kopsavilkumā, gribas novēlēt mums būt saprotošiem un pieņemošiem, atvērtiem viens otram, arī nebaidīties uzdodot neērtus jautājumus, neieslīgt pašapmierinātībā un augstprātībā. Tad arī Ziemassvētku miers atspīdēs mūsu prātos un sirdīs. Gaišus svētkus!
Foto: kandava.lv
