Par kuldīdznieci kļuvusī Liene Stepena gandarīta par izvēlēto dzīvesvietu un darbu

TV personības un horeogrāfes Lienes Stepenas vārds daudziem nav svešs. Viņu pazīst ne tikai visi tie, kas skatās kanālu „STV Pirmā!”, bet tagad arī kurzemnieki, jo nu jau vairākus gadus par tādu sevi var dēvēt arī Liene – viņa kopā ar ģimeni ir apmetusies Kuldīgā.

Saruna ar Lieni būs gan par televīzijas projekta „Caur ērkšķiem uz…” un raidījuma „Kad viņas satiekas” vadīšanu, gan par viņu kā diplomētu fizioterapeiti.

Darbs televīzijā atklāj negaidītas patiesības un sniedz vērtīgas atziņas

Projekts „Caur ērkšķiem uz…”, kurš ar labiem panākumiem startē kanālā „STV Pirmā!”, lielai daļai sabiedrības pavēris priekškaru uz to pasauli, kādā mīt un nereti burtiski cīnās par izdzīvošanu tā galvenās varones. Pēc „Caur ērkšķiem uz…” parādīšanās ekrānā daudzi, kam ar šo vidi nav nācies saskarties, bija izbrīnīti vai pat šokēti un izteica vēlmi palīdzēt šīm sievietēm. Liene Stepena kā „Caur ērkšķiem uz…” vadītāja apliecina, ka šādu nelaimē nonākušo netrūkst: „Jau piekto sezonu strādājot (es pati šovā esmu no ceturtās sezonas, pirmo Jānis Bukums vadīja viens pats), saprotu, ka mums apkārt tādu cilvēku ir daudz. Sabiedrība ir krietni plašāka, nav tikai tas savs paziņu loks, kurā mēs esam pieraduši apgrozīties. Īstenībā ir ievērojams skaits arī tādu ļautiņu, kuriem dzīvē trūkst pašu elementārāko lietu. Ir ļoti smagi likteņi, bet kaut kā tie cilvēki izdzīvo. Reizēm bijis tā, ka gribas šīs sievietes paņemt aiz pleciem, kārtīgi sapurināt un pateikt – nu, saņemies! Vai arī – vari vienreiz beigt lietot tās vielas vai dzert alkoholu? Tas ir viss, un no rītdienas tu varētu mierīgi sākt jaunu dzīvi! Pie mums šovā viesojušies daudzi eksperti, kas teikuši, kā tas varētu notikt un kas varētu mainīties. Taču kādā brīdī arī tu pats saproti, ka tas nav tik vienkārši, jo vienas dienas laikā nav iespējams neko būtiski grozīt savā dzīves uztverē un domāšanā. Bet pats smagākais jau ir tas, ka nevar tā elementāri paņemt un nomainīt vidi, kam ir vislielākā ietekme uz šo cilvēku ikdienu. Vides maiņa būtu ļoti svarīga, lai dzīvi padarītu labāku, bet ne visām uz šovu atnākušajām sievietēm tas ir iespējams. Tādēļ, lai kā gribētos, lai cik viņas censtos un saņemtos, visas nepieciešamās pārmaiņas īstenot ir ļoti grūti. Tas droši vien ir svarīgākais, ko esmu atklājusi šo gadu laikā. No malas varbūt šķiet, kā var nesaprast – tikai atmet dzert, un viss būs labi. Taču tas nav tik vienkārši.”

Laika gaitā, vadot „Caur ērkšķiem uz…”, Liene arī apjautusi, ka mūsu sabiedrība nemaz nav tik egoistiska, noslēgta un drūma, kādu to dažkārt mēdz attēlot interneta īgņas soctīklos vai atsevišķos medijos: „Šo gadu laikā nācis arī atklājums, ka mūsu sabiedrībā ir ļoti daudz cilvēku, kuri vēlas palīdzēt grūtībās nonākušajiem, bet tajā pašā laikā negrib, lai viņus reklamētu vai kādu konkrēti īpaši izceltu. Ir tādi, kas var pienākt klāt uz ielas un pateikt, ka mēs skatāmies „Ērkšķus”, atbalstām jūs un vēlamies palīdzēt. Un iedod vizītkarti, piebilstot – ja kādai meitenei ir vajadzīgs, lūdzu, sakiet, lai nāk pie manis, esmu stomatologs, varu palīdzēt. Citi atkal piedāvā darbu. Tā ka īstenībā sabiedrība mums ir ar ļoti plašām sirdīm. Es gribētu teikt, ka šim projektam ir pievienotā vērtība un tam jāturpinās. Lai arī tas neizdosies visām mūsu dalībniecēm, bet, ja vismaz vienai no katras sezonas sanāks krasi mainīt savu dzīvi uz labu, tad var apgalvot, ka šis projekts ir vērtīgs un tam ir jāpastāv.”

Vēlējāmies īsumā noskaidrot Lienes domas arī par raidījumu „Kad viņas satiekas”. „Runājot par uzdevumiem, šī raidījuma mērķis ir uzzināt kaut ko jaunu un interesantu ar savu uzaicināto viesu palīdzību,” saka Liene Stepena. „Mēs esam ļoti saskanīga vadītāju komanda. Mums visām trim – man, Dagmārai Legantei-Celmiņai un Baibai Vītiņai – daudzās jomās domas sakrīt, lai gan pašas esam atšķirīgas, un to noteikti ievērojuši arī skatītāji, redzot un vērtējot, kādus jautājumus uzdodam raidījuma dalībniekiem vai ko sakām, daloties katra savā pieredzē.

Man ir patiesi liels prieks, ka mums izdodas savus viesus ievilkt sarunā, pamudināt uz atklātību par daudzām tēmām. Vismaz par sevi varu teikt – šķiet, es protu citus iedrošināt. Parasti ir tā, ka mums par kādu konkrētu personību ir izveidojies priekšstats – tas radies no tā, ko esam dzirdējuši par viņu, lasījuši publiskās ziņās un avotos. Taču, tērzējot aci pret aci jaukā un nepiespiestā atmosfērā, gaismā nāk vairākas interesantas lietas un pārsvarā iespaids par studijas viesiem kļūst pavisam cits!”

Diplomētā fizioterapeite tagad mitinās un strādā Kuldīgā

Pagājušajā gadā Liene Stepena beidzot piepildīja savu lielo sapni – pabeidza fizioterapijas studijas, iegūstot bakalaura grādu, un uzsāka darbu šajā nozarē. Kā viņa atzīst, gadu gaitā mācību procesā tika ieguldīts milzīgs darbs, daudz laika un spēka: „Es vasarā pabeidzu studijas Rīgas Stradiņa Universitātē un šobrīd strādāju Kuldīgas slimnīcas rehabilitācijas nodaļā. Nākotnē man ir plāni arī apvienot fizioterapijas zināšanas ar dejošanu, lai varētu radīt tādu „veselīgo deju”, bet tam vajadzīgs zināms laiks un pieredzes uzkrāšana kā fizioterapeitei. Pagaidām man ir realizējusies iespēja attālināti vadīt deju nodarbības apvienojumā ar fizioterapijas vingrojumiem. Savulaik ir bijis brīnišķīgs Unas Ulmes dibināts projekts, kurā es piedalījos. Tas bija tieši tas, par ko es kādreiz biju domājusi – varētu gan dejot, gan vingrot, uzlabojot stāju, lokanību utt. Nākotnē es ceru arī tepat Kuldīgā kaut ko tādu noorganizēt – klātienē dejot un vingrot.”

Uz jautājumu, kā rīdziniece kļuvusi par kurzemnieci un kādi ceļi aizveduši tieši uz Kuldīgu, Liene Stepena atklāti atbild: „Mūsu ģimenei ļoti zīmīgs izvērtās pirmais pandēmijas gads. Patiesībā tas atvēra acis un lika novērtēt lietas, kas mums pieder. Mums jau pasen bija māja Kuldīgas pusē, taču agrāk tā vairāk kalpoja brīvdienu pavadīšanai, līdz pandēmijas laikā, iestājoties lokdaunam, sākām tur dzīvot pastāvīgi. Sapratām, ka tā ir brīnišķīga vieta un mēs vēlamies šeit būt, un tā arī palikām pavisam.

Jā, es esmu meitene no Rīgas, bet vienmēr visur, kur esam dzīvojuši, man tuvumā bijusi daba. Es esmu saistīta ar to, un man šķiet, ka tas ir bijis svarīgākais apstāklis, kāpēc mēs esam pārcēlušies uz šejieni, uz Kuldīgu. Mēs neesam pašā pilsētā, bet nedaudz prom no tās. Tas arī ir ļoti būtiski. Bet, ja runā par iekļaušanos kuldīdznieku vidū, tad vislielākā iespēja ir bijusi iejusties darba kolektīvā, un tur viss ir brīnišķīgi. Kolektīvs lielisks, ļoti pretimnākošs un mani ir pieņēmis. Es iekļaujos spēlē, tā teikt – spēlēju pēc šejienes noteikumiem, un man viss labi.

Starp citu, es daļēji jau esmu kurzemniece, jo manam tētim dzimtā vieta ir Saldus!

Nav problēmu arī savienot dzīvi Kuldīgā ar Rīgā veicamajiem darbiem, ieskaitot filmēšanos. Vien nepieciešams definēt prioritātes. Mēs bāzējamies Kuldīgā un tagad pakārtojam tos laikus, kas mums ir vajadzīgi Rīgai. Piemēram, ja ir kādas darīšanas, tad mēs visu saplānojam tā, ka vienreiz nedēļā dodamies uz galvaspilsētu. Es, piemēram, to daru reizi mēnesī – pavadu Rīgā nedēļu, izdaru darbiņus, kas man paredzami, un braucu atpakaļ. Tas arī viss.”

Aizvadītais gads sniedzis daudz jauku brīžu

Nu jau pagātnē ir vēl viens gads, kas daudziem nesis dažādas pārmaiņas. Lūgta raksturot pagājušo gadu no sava skata punkta, Liene Stepena teic: „Iepriekšējais gads, varētu teikt, man bijis ar tādu kā atgriešanos atpakaļ pieaugušo dzīvē. Jo, kā jau teicu, pērn ieguvu bakalaura grādu un esmu tikusi vaļā no studentiņa statusa, kāds man bija „pielipis”. Šobrīd jūtos tā, ka visas durvis ir vaļā, visas iespējas jāizmanto, man tikai pašai jāsaprot, ko es vēlos. Tiktāl viss ir nokārtojies un atrisinājies, kā es gribēju. 2022. gads ir nesis arī daudzas brīnišķīgas atklāsmes. Tāpat mūsu ģimenei rudens sākumā bija iespēja mēnesi pabūt ārpus Latvijas – padzīvojām Bali. Tā ir vieta, kur, man šķiet, pats laiks rit straujāk. Ko tu padomā, tas piepildās. Vai arī – ko tu esi izdarījis, tas tev atnāk atpakaļ. Bumeranga efekts ir gandrīz tūlītējs. Atgriežoties atpakaļ, mēs joprojām turam to Bali sauli sirdī.

Gadu mijā bijām savās mājās. Mums vienmēr notiek liela ballīte, māja allaž pilna ar viesiem. Bija dejas, dziesmas, izklaides, rotaļas un pirts rituāli. Jaunā gada sagaidīšana ir svētki, kurus jāatzīmē, tāpēc pie mums katrās svinībās ir daudz cilvēku.

Šogad būtiskas izmaiņas pagaidām netiek plānots, aktuāli ir tie paši vecie projekti. Paldies Dievam, ka tie nav rutīnveida darbiņi. Ikvienā jomā katru reizi ir kaut kas jauns, tādēļ visu laiku jābūt tādā radošā noskaņā – runājot ne tikai par televīziju, bet arī fizioterapiju.”

Sarunas nobeigumā, aicināta formulēt īsu novēlējumu mūsu portāla lasītājiem jaunajā gadā, Liene Stepena saka: „Vajadzētu domāt par to, ko es gribētu īstenot, kur varētu atrast sev piepildījumu un kas man būtu svarīgi. Tie noteikti ir arī savi tuvākie cilvēki, līdz ar to jāpacenšas viņus novērtēt. Kaut ar īsu telefona zvanu, bet tomēr piezvanīt, apjautāties, kā sokas. Vienkārši atgādināt par sevi un ļaut saprast, ka mēs neesam vienaldzīgi viens pret otru. Katram vajadzētu uzturēt tādu kā rūpi par sev tuvajiem cilvēkiem.”