Apdrošinātāja palīdz bēgļiem atrast darbu un iekārtot dzīvi Latvijā

Nīgrandes pagasta Kalnos dienesta viesnīcā „Lose” pašlaik mīt 27 Ukrainas civiliedzīvotāji no Luhanskas, Zaporižjas, Hersonas, Mariupoles un Harkivas. Pirms tam viens otram nepazīstami, tagad sadraudzējušies. Vairākiem ir arī darbs. Viņi visi mācās latviešu valodu un piedalās vietējā sabiedriskajā dzīvē, piemēram, dambretes turnīrā.

Tieši Janina Joldžu, par kuru šis raksts, ir no Kalniem, turklāt viena no tiem, kas brīvprātīgi palīdz ukraiņiem iejusties un saprast Latvijas sistēmu.

Ar atsaucību un apņēmību var panākt ļoti daudz

Apdzīvotā vieta ar nosaukumu Kalni atrodas pašos Kurzemes dienvidos, divarpus kilometrus no Lietuvas robežas. Kādreiz tur mituši pat 1700 iedzīvotāji, bet, kā apgalvo Janina Joldžu, tagad palikuši vien 382. Viņa labi atceras agrākos laikus, jo Kalnos pavadījusi visu mūžu: „Es šeit esmu visu laiku dzīvojusi. Arī darba gaitas uzsāku tepat – strādāju par kluba vadītāju, jo biju beigusi Rīgas Kultūras un izglītības darbinieku tehnikumu. Pēc profesijas esmu kultūras darbiniece, mūziķe, svētku, pasākumu organizatore, tāpat arī vadu kāzas. Tiesa, vēl pirms darba Kalnu klubā gadu nostrādāju par slaucēju, lai dabūtu dzīvokli. Kad izveidojās ģimene un piedzima bērni, iepriekšējo darbu pametu. Turpmāk savu dzīvi saistīju ar apdrošināšanu, un tā nu jau ceturtdaļgadsimtu darbojos šajā jomā – pašlaik esmu aģente apdrošināšanas firmas „Compensa” Latvijas filiālē.

Man pašai ir divi bērni un divi mazbērni, bet tagad vēl klāt nākuši 27 ukraiņu bēgļi, par kuriem esmu uzņēmusies zināmas rūpes. Es darbojos kā brīvprātīgā, nepretendēju uz kādu vadītāja vai mentora statusu, turklāt man nav vēlēšanās ar kaut ko izcelties. Nealkstu pēc slavas vārdiem, es tikai palīdzu. Varētu teikt, esmu ielēkusi vilcienā, un atpakaļceļa vairs nav.”

Uz jautājumu, kā tik daudz ukraiņu nokļuvuši vienkāršā lauku ciematā, kas atrodas tālu no Rīgas un citām lielākām pilsētām, Janina Joldžu atbild: „Viņi vispirms, protams, ieradās Rīgas atbalsta centrā Ukrainas iedzīvotājiem. Kalnu vidusskolas direktore Ineta Gangnusa centram bija iedevusi 32 vietas vietējā dienesta viesnīcā, adresi ar ziņu, ka arī šeit ir ar mieru uzņemt ukraiņus.”

Viss sākās ar pasākumu bērniem

Vaicāta, kāda ir viņas saistība ar dienesta viesnīcu, Janina Joldžu sāk garāku stāstu: „Es jau daudzus gadus sadarbībā ar vietējo bibliotēku rīkoju dažādus pasākumus Kalnu vidusskolas bērniem. Jo vasarā viņiem šeit nav daudz ko darīt. Tāpēc tiem, kuri nāk uz bibliotēku (tā atrodas tajā pašā ēkā, kur skola), pļaviņā netālu no savas mājas organizēju muzikālās rotaļas, un šis pasākums šovasar notika jau ceturto gadu. Kad šogad jūnijā to plānoju, man pateica, ka būs arī ukraiņu bērni.

Ņemot to vērā, es pārveidoju sākotnējo ieceri, iekļāvu repertuārā arī ukraiņu dziesmas, lai visiem būtu kas sirdij tuvs. Arī pašu pasākumu vadīju gan latviešu, gan krievu valodā, lai atbraukušie bērni kaut ko vairāk saprastu. Viņi to novērtēja un iejutās saieta atmosfērā, un tieši tajā sarīkojumā es tuvāk sapazinos ar ukraiņu bērniem un viņu ģimenēm.

Pēc tam sazinājos ar interneta veikala www.priekam.lv īpašnieci, bijušo „Panorāmas” vadītāju Artu Andersoni. Viņa ļoti aizrautīgi iesaistījās šajā ukraiņu bērnu atbalsta kampaņā, regulāri ar manas ģimenes starpniecību atsūta no Rīgas dažādas dāvaniņas – hēlija balonus, cepumiņus un saldumiņus. Mums ir arī vesels saraksts ar dzimšanas dienas datumiem. Tajā dienā, kad kādam no bērniem ir jubileja, es aizbraucu uz dienesta viesnīcu (patlaban kopā tur dzīvo desmit bērni) un aizvedu Artas sponsorētos un sarūpētos pārsteigumus, par ko viņiem visiem ir liels prieks.”

Ukraiņi ar dzīvi svešumā apraduši

Visi Kalnos mītošie kara bēgļi dzīvo minētajā dienesta viesnīcā. Janina Joldžu stāsta vairāk: „Pašlaik viņu skaits kopā ar bērniem ir 27, agrāk bija vairāk, pat 37, bet daži aizbrauca atpakaļ, citi pārvācās uz pilsētām, kur var strādāt, jo šeit ir ļoti grūti atrast darbu. Dzīve jau arī nav diži komfortabla – uz viņiem visiem otrajā stāvā ir viena kopēja virtuve, sākumā bija pat tikai viena tējkanna, kur ūdeni uzkarsēt. Drīz gan no Rīgas pienāca palīdzība, arī es pati atvedu citus traukus, pannas, kur ēdienu gatavot, bērnu drēbītes un citas lietas. Tagad jau viņiem katram savā istabiņā ir pa tējkannai, lai jebkurā brīdī var tēju vai kafiju uzvārīt un nevajag vienmēr iet uz kopējo virtuvi. Viesnīca ir plaša, tai ir pieci stāvi, un tajā dzīvo arī citi cilvēki, tostarp dažādi cittautieši, kas tur mitinājās jau agrāk.

Par viņiem ir atsevišķs stāsts. Pagājušā gadā radās ideja, un es sarīkoju pasākumu tieši citu tautību pārstāvjiem, jo mūsu pusē bez nesen atbraukušajiem ukraiņiem ir diezgan daudz cittautiešu – baltkrievi, ukraiņi, kazahi, azerbaidžāņi, turki, poļi, igauņi, pavisam kopā 28 iedzīvotāji. Vēl ir arī tadžiku strādnieki, kas būvē tiltu Ezerē un kuri, starp citu, arī ir apmetušies tajā pašā dienesta viesnīcā, kur izmitināti bēgļi no Ukrainas. Savukārt daudzi no viņiem mūsu pusē dzīvo jau sen, daži pat 50 gadus.

Savukārt 3. septembrī es viņiem noorganizēju cita veida pasākumu – groziņu vakaru. Ikdienas komunikācijā problēmu nav, sarunājamies krieviski, arī bērni saprot, lai gan pārsvarā visi runā ukraiņu valodā.

Viņi bija ļoti iepriecināti un gandarīti, ka tiek pieminēti un uzaicināti, katrs pastāstīja par sevi, cik gadus šeit dzīvo, kā sokas utt. Pasākums izdevās ļoti labi, un šogad es to sarīkoju vēlreiz, uzaicinot uz to arī no kara plosītās dzimtenes nesen atbraukušos ukraiņus. Speciāli viņiem mēs sagatavojām 12 ukraiņu priekšnesumus. Arī bērni bija priecīgi, ka varēja piedalīties, viņiem ļoti patika deja „Cūkas driķos”. Vecākie bērni dejoja Balkānu deju, savukārt mazie (līdz pieciem gadiem) – vācu deju „Šnī, šnā Šnapī”. Starp viņiem ir arī kāda dzejniece, viņa lasīja dzeju un dziedāja ukraiņu valodā, bet divi vīrieši spēlēja ģitāru. Vienam – Igoram – iedevu notis, un viņš ļoti ātri iemācījās latgaliešu tautasdziesmas „Rūžeņa” instrumentālo izpildījumu. Savukārt otrs – Oļegs – uz ģitāras atskaņoja Raimonda Paula dziesmu “Par pēdējo lapu”, kuras versija krievu valodā ir ļoti populāra. Vakars izdevās uz goda, ukraiņi bija ļoti pateicīgi, un visi kā viens teica paldies par to, ka ir jumts virs galvas. Un arī to, ka Latvijā ir ļoti skaistas debesis.

Arī citādi ukraiņi ar dzīvi uz vietas ir apmierināti. Viņi cītīgi mācās latviešu valodu, trīs reizes nedēļā iet uz apmācībām, kas notiek Kalnu skolas bibliotēkā. Palaikam sarīkojam kādu pasākumu. Piemēram, aizvedu viņus uz mūsu skatu torni, kas atrodas kultūras nama pašā augšā. Citu vakaru noorganizēju garāku pastaigu, un mēs kāpām 101 pakāpienu, lai skatītos Kalnu panorāmu. Viņi ir izstaigājuši arī Kalnu dabas taku.”

Cenšas palīdzēt pārvarēt visas grūtības

Redzot, cik daudz viņa cenšas darīt kara plosītās valsts bēgļu labā, pats no sevis rodas jautājums – kā sanāca, ka ikdienas dzīve tā savijusies ar ukraiņiem? Pēc īsa pārdomu brīža Janina Joldžu atbild: „Ziniet, vienkārši tā viss ievirzījās. Sākumā es vienreiz atvedu viņiem no Rīgas tējkannas un bērnu drēbītes. Aprunājāmies, un viņi saka – viss jau būtu labi, bet nav darba. Tas bija kaut kāds „klikšķis”, kad es tā kā ieslēdzos. Nekavējos un pat svētdienas vakarā sāku zvanīties un meklēt vietas, kur viņi varētu strādāt. Es piezvanīju Vilmai Briedei, kas Saldus pusē nodarbojas ar lopkopību un ir vienas izslavētas Kurzemes saimniecības vadītāja. Viņa uzreiz teica – jā, es tieši meklēju divus darbiniekus, kas varētu ar trimeri nopļaut zāli. Es saku – man nav problēmu aizvest, jo tepat dzīvoju. Un nākamajā rītā astoņos es jau biju pie viesnīcas, sagaidīju cilvēkus un aizvedu.

Zvanīju arī citiem potenciālajiem darba devējiem, kam varētu būt vienkāršu darbu veicēju trūkums. Tā atradu darbiniekus SIA „Berivs”, kuriem bija vajadzīgi meža strādnieki jauno eglīšu atēnošanai atjaunotajās meža platībās, vienam sarunāju traktorista darbu z/s „Priedes”, mēģināju arī citiem sameklēt kādu piemērotu nodarbi. Tāpat palīdzu ukraiņiem vajadzīgos dokumentus nokārtot. Mums vēl ir cilvēki, kas varētu strādāt celtniecībā, arī autobusu šoferi. Tāpēc, ja kādam šādi darbinieki ir nepieciešami, var man piezvanīt pa tālruni 29142595. Bet ne visi var atrast ko piemērotu, sevišķi sievietes, jo viņu darbos bieži tiek prasītas latviešu valodas zināšanas.

Piemēram, pie mums ir sākumskolas skolotāja, pārdevējas – viņas tagad apgūst latviešu valodu. Mācās tikai kopš augusta, bet kaut ko jau zina, teiksim, raksta man – Labvakar, kā jums iet? Mācīšanās notiek diezgan lielā tempā, un ukraiņi dažreiz bezmaz vai žēlojas, ka netiek līdzi. Par spīti visam, viņi iet un ar interesi mācās, jo zina, ka tik drīz nevarēs atgriezties, lai kā paši gribētu. Skolojas arī bērni – četri mazākie apmeklē bērnudārzu, bet pārējie iesaistās attālināti ukraiņu skolā. Šādu risinājumu izvēlējušies tādēļ, ka gadījumā, ja nākamajā gadā atgriežas Ukrainā, tad Latvijas skolā pavadītais laiks neskaitītos.

Viņi seko līdzi dzimtenē notiekošajam caur savos telefonos pieejamo Telegram platformu un ļoti cer pēc iespējas ātrāk pārrasties Ukrainā, kaut gan daudziem mājas ir sabombardētas. Visi atbraukuši ar pašu minimumu līdzpaņemtā, bet reizē saprot, ka pēc gada prombūtnes vairs nebūs, kur atgriezties. Ja arī aizbrauks, tad tur nebūs, ko darīt. Bet tomēr visi tic, ka reiz karš beigsies ar uzvaru un viņi varēs doties atpakaļ uz dzimteni.”