Daudzu ventspilnieku jau iemīļotā medmāsiņa no Ukrainas

Olena Vorobjova ir viena no daudzajām Ukrainas sievietēm, kas pēc Krievijas invāzijas bijusi spiesta doties bēgļu gaitās un, pateicoties saviem draugiem, nonākusi Latvijā. Līdz kara sākumam viņa dzīvoja Harkivā un strādāja par masieri. Latvijā Olena ieradās 8. martā un gandrīz uzreiz ar vietējās ukraiņu diasporas gādību tikusi pie darba piedāvājuma. Sākumā Olena veica vien masāžu sociālās aprūpes namā „Selga” dzīvojošiem senioriem, bet kopš 13. aprīļa strādā arī par medicīnas māsu Ziemeļkurzemes reģionālās slimnīcas terapijas nodaļā.

Ceļš uz Latviju nebija viegls

Kā atceras Olena, no Harkivas viņa izbraukusi 4. martā. Lai nokļūtu Latvijā, bija vajadzīgas četras diennaktis. Sākumā braukuši ar vilcienu līdz Ļvivai, tad turienes brīvprātīgie palīdzēja nokļūt līdz Polijas robežai. To Olena ar bērniem šķērsoja kājām. Polijā citi brīvprātīgie aizveduši viņus uz bēgļu uzņemšanas un koordinācijas centru. Pēc tam ar vilcienu veikuši ceļu līdz Varšavai. Tur nedaudz atpūtušies un sagaidījuši paziņas no Latvijas, kuri ieradās, lai atvestu viņus pie mums, konkrēti, uz Ventspili.

Olena stāsta, ka Latvija viņai ļoti patīk – esot skaista daba, jūra, svaigs gaiss. Vienīgi šeit ir auksti, un tikai pēdējās dienās nomainījusi vējjaku pret plānākām drēbēm. Pieņemt lēmumu par braukšanu tieši uz Latviju palīdzēja vietējie draugi. Turklāt Latvijā dzīvo viņai pazīstami cilvēki, kas var kaut nedaudz atbalstīt. Liela nozīme galamērķa izvēlē bijusi arī šeit piedāvātajām iespējām. Tā arī viņa izšķīrās par došanos prom no dzimtenes, lai kopā ar saviem trim bērniem būtu drošībā. Olena atzīst, ka ceļš prasījis daudz spēka – gan fiziskā, gan garīgā. Ir bijis grūti savākt savu līdzšinējo iedzīvi, salikt to somā un doties nezināmajā.

Atrast darbu palīdzēja vietējā ukraiņu biedrība

Kopš ierašanās Latvijā Olena ar bērniem ir apmetusies Ventspils Augstskolas viesnīcā. Tā kā ar piešķirto pabalstu četriem cilvēkiem iztikt būtu grūti, viņa uzreiz nolēma meklēt darbu, un jau 17. martā uzsāka strādāt sociālās aprūpes namā „Selga” par masieri. To atrast viņai palīdzēja Ventspils ukraiņu diasporas vadītāja Marija Antonova, kura par vakanto amatu „Selgā” bija uzzinājusi no Sociālā dienesta vadītājas. Vienlaikus Olena ievadīja sarunas par potenciālu darbu Ziemeļkurzemes reģionālajā slimnīcā, iepazinās ar turienes darba apstākļiem, noteikumiem un specifiku, un nepilnu mēnesi vēlāk Ventspils slimnīcas vadība piedāvāja viņai medicīnas māsas vietu. Strādīgā un enerģiskā Olena ir pateicīga par šo iespēju. Darba pārrunu laikā viņu pārsteidzis ārstniecības iestādes vadības atbalsts – galvenā māsa iepazīstināja ar slimnīcu, nodaļas vadītāja un kolēģi pastāstīja par ikdienā veicamajiem pienākumiem, to kārtību un kolektīva tradīcijām. Tas deva pārliecību, ka viņai būs pa spēkam apgūt arī nepieciešamās papildu prasmes.

Tāpat viņa ir ļoti pateicīga par Ukrainas kara bēgļiem pieejamo palīdzību, kas tiek sniegta Ventspilī, kā arī par iespēju saņemt materiālu atbalstu no Latvijas Medicīnas fonda. Tas tiek piešķirts ukraiņu bēgļiem, kuri uzsākuši darbu Latvijas veselības aprūpes sistēmā. Pie šī finansiālā atbalsta Olena ir tikusi ar slimnīcas gādību, un tāpēc viņa saka lielu paldies tās vadībai.

Priecīga par iespēju strādāt specialitātē

Ar darba pienākumiem Olenai problēmu neesot, ar visu viņa tiek galā, turklāt, kā pamanījuši kolēģi, arī ātri mācās. Pēc profesijas Olena ir medmāsa, savulaik pabeigusi medicīnas skolu Harkivā, vēlāk kursos apguvusi arī masieres prasmes. Tagad tas viss ļoti palīdz, un viņa var strādāt savu ierasto darbu, lai arī pavisam citā vidē un sabiedrībā. Vienīgi nedaudz nožēlo, ka neizmācījās par ergoterapeiti. Šobrīd apvienot mācības ar darbu un bērnu audzināšanu būtu visnotaļ sarežģīti.

Olena atzīst, ka valodas barjera darbā palaikam sagādā problēmas, sevišķi tad, kad pacients vēlas kaut ko pateikt. Tādos brīžos parasti talkā nāk kolēģes, un arī pacienti ir ļoti atsaucīgi. Arī ar medicīnas terminu izpratni pagaidām iet grūti. Tādēļ Olena mācās latviešu valodu un apmeklē Ventspilī piedāvātos valodas kursus. Viņa teic, ka gan slimnīcā, gan pansionātā pret viņu visi izturas labi. Tomēr daudzi nezina, ka viņa ir ieradusies no Ukrainas. Olena pati ar apkārtējiem sazinās krieviski. Sieviete ir ievērojusi, ka Ventspilī daudzi prot krievu valodu un brīvi to pārvalda, turklāt slimnīcā ir vairāki pacienti, kas ar visiem, tostarp ārstiem, runā tikai krieviski. Jebkurā gadījumā vienmēr tiek atrasts veids, kā saprasties.

Darba pienākumos slimnīcā ietilpst visas standarta lietas, kas ir medicīnas māsu pārziņā, – Olena pacientiem ņem analīzes, liek sistēmas u.c. Savukārt pansionāta iemītniekiem veic ārstnieciskās masāžas. Daudzi, tuvojoties masāžas kursa beigām, pat saka – ļoti žēl, ka tas ir tik īss. Cilvēki ir apmierināti, un viņa saņem pateicības vārdus gan no pansionāta iemītniekiem, gan slimnīcas pacientiem. Olenas darba grafiks ir diezgan piesātināts – pirmdienās, trešdienās un piektdienās no rīta līdz vakaram viņa strādā slimnīcā, savukārt otrdienās, ceturtdienās un sestdienās veic savus pienākumus sociālās aprūpes namā „Selga”.

Bērni iekārtoti mācību iestādēs

Olenai ir trīs bērni – divi ir viņas pašas, bet trešais adoptēts. Taču arī viņu Olena uzskata par savējo un vienmēr saka: visi ir manējie. Vecākie bērni (dēlam un meitai ir 16 gadi) mācās vietējā skolā, bet mazākais – septiņgadīgais puika – apmeklē bērnudārzu. Bērnu iekārtošana mācību iestādēs noritējusi bez sarežģījumiem, visur cilvēki bijuši laipni un pretimnākoši. Arī visi nepieciešamie dokumenti tikuši noformēti ātri. Šeit, Ventspilī, esot daudz ukraiņu bērnu, tādēļ viņiem ir organizētas atsevišķas grupas. Līdz ar to, kā stāsta Olena, viņi atrodas tādā pašā sociālajā vidē, kāda bija dzimtenē, vienīgi tagad apkārt ir jaunas sejas, bet savstarpējā komunikācija notiek ierastā veidā un valodā. Tiesa, tas viņus nesteidzina mācīties latviski.

Olena pati valodas apgūšanai pievērš lielu uzmanību, pamatojot to ar nepieciešamību sazināties ar kolēģiem un pacientiem darbā, kā arī ar nodarbinātības noteikumiem un neziņu par nākotni. Darba atļauja viņai ir izsniegta uz gadu. Šoreiz tās iegūšanai viņai nevajadzēja kārtot latviešu valodas pārbaudes par atbilstību konkrētās kategorijas darba prasībām, taču viņai nav pārliecības, ka pēc gada situācija būs tāda pati. Līdz ar to Olena secina, ka latviešu valodas apguve ir vienīgais variants, lai viņa varētu saņemt sertifikātu un turpināt strādāt, ja kaut kādu iemeslu dēļ Latvijā nāksies palikt ilgāk.

Turpmākie plāni atkarīgi no notikumu attīstības Ukrainā

Olena atzīst, ka darbu un dažādu sadzīves pienākumu ir gana daudz, taču tikt ar visu galā palīdzot abi vecākie bērni. Pagaidām, kamēr ģimene ir nodrošināta ar dzīvojamo platību un ēdienu, iztikt var, bet, kad vajadzēs pašiem īrēt dzīvokli un maksāt par uzturu, ar to būs daudz par maz. Tieši tas bija galvenais iemesls, kāpēc viņa uzreiz izmantoja iespēju strādāt. Pašlaik ar situāciju viņa ir apmierināta, bet nākotne saistās ar neziņu. Viņai nav ne jausmas, kad varēs sākt domāt par atgriešanos Ukrainā.

Par karu un tā radītajām šausmām Olena ir vārdos skopa, par to viņa negrib daudz runāt. Viņai, tāpat kā citiem kara skartajiem ļaudīm šī tēma ir sāpīga. Olenai Harkivā dzīvo māsa, bet Harkivas apgabalā vecāki – viņi visi palika savās mājās, un ir skaidrs, ka sieviete uztraucas par saviem tuviniekiem. Vaicāta par iespējamo atgriešanos Ukrainā, Olena atbild, ka pagaidām neko nevar pateikt. Pašlaik situācija Harkivas pusē it kā esot uzlabojusies, jo visas kaujas lielākoties notiek austrumos, pašā pilsētā esot daudzmaz mierīgi. Tomēr tuvumā tāpat lido ienaidnieka lidmašīnas un pastāvīgi tiek šautas raķetes, tāpēc viņa uzskata, ka šādu dzīvi nevar saukt par mierīgu un noteikti nevēlas, lai bērniem nāktos atrasties tādos apstākļos. Tādēļ viņa neplāno atgriezties Ukrainā, pirms tur nebūs droši, proti – par to viņa domās tikai pēc tam, kad karadarbība pilnībā būs beigusies. Bet šobrīd viņa vēlas vienkārši dzīvot un būt laimīga.