Dzimtās puses siltums mūzikā

Paula Saija- jauna, daudzsološa dziedātāja uz Latvijas populārās un džeza mūzikas skatuves. Šobrīd aktīvi koncertē Maestro Raimonda Paula programmā “Pauls un Paula- jauns vārds”. 24.aprīlī Paulas dzimtajā Kandavā bija pilna kultūras nama zāle – mamma, pirmie mūzikas skolotāji, daudzi paziņas un draugi, kā arī Maestro un džeza mūzikas cienītāji. Pēc spilgtā, atmiņā paliekošā un emocionāli piepildītā koncerta sarunājos ar mākslinieci.

Kādas sajūtas koncertējot dzimtajā pusē?

Koncertēt dzimtajā pusē, pirmkārt, ir neierastāk, otrkārt, satraucošāk. Savā pieredzē esmu pamanījusi, ka dziedāt svešai publikai ir vieglāk. Mājās klausās cilvēki, ar kuriem kopā esmu uzaugusi- skolotāji, ģimene. Smejos, ka tas tāds papildus spiediens, kas tomēr nedominē pāri siltumam, ko jūtu dziedot dzimtajā pusē. Sirsnība iet pāri visiem satraukumiem.

Kurā brīdī tu saprati, ka mūzika ir tavs ceļš dzīvē?

Mūzika bijusi liela daļa manas ikdienas jau no bērnības, apgūstot vijoļspēli Kandavas Mākslas un mūzikas skolā, kā arī dziedot Cēres pamatskolas vokālajā ansamblī. Pamazām ievēroju, ka šie vaļasprieki kļūst par arvien lielāku ikdienas sastāvdaļu. Tad arī mēģināju iestāties Jāzepa Mediņa Mūzikas vidusskolā Rīgā. Tas bija brīdis, kad sapratu – jā, mūzika būs mana profesija un es patiesi to mīlu.

Tavi pirmie un paliekošie skolotāji mūzikā.

Paši pirmie mūzikas skolotāji manā dzīvē ir ģimene. Mūzikai, kas skan mājās bērnībā, manuprāt, ir liela nozīme individuālās gaumes izveidē un daudz vairāk. Mammas ģimene un arī pati mamma Iveta Saija vienmēr bijusi ļoti muzikāla, tāpēc, kopā ar viņu un māsām daudz mājās dziedājām. Mamma nereti palīdzēja sagatavot dziesmas, piemēram, pirmajam dziedāšanas konkursam Kandavā, arī iestājeksāmeniem un dažādiem koncertiem. Protams, jāpiemin Drosmiņa Krūmiņa, kas bija mūzikas skolotāja Cēres pamatskolā. Viņa bija cilvēks, kurš iemācīja man mīlēt mūziku. Daudz dažādu repertuāru apgūts gan solo, gan arī ansambļos un duetos, ko vienmēr iniciēja un palīdzēja sagatavot Drosmiņa. Dziesmām, ko dziedāju Cēres pamatskolā, arī pēc simtiem jaunu dziesmu manā galvā, vēl joprojām atceros melodijas un vārdus. Tāpat, arī Kandavas Mākslas un mūzikas skolas skolotājas Inga Rubene, Daiga Zariņa un Andra Kairiša bija cilvēki, kuri, īpaši pēdējos mūzikas skolas gadus, bija blakus un jutu viņu atdevi un ticību manām spējām. Tas dziļi paliek atmiņā.

Vai tevi ir izmainījusi sadarbība ar Maestro?

Pašai šķiet, ka jā. Un vienīgi uz labo pusi. No Maestro ir daudz ko mācīties. Gribētu iemācīties viņa humora izjūtu, arī prasmi asprātīgi pasniegt sadzīviskus stāstus. Muzikālie padomi, ko Maestro dod, vienmēr ir vērtīgi. Viņš ļoti labi pārzina Latvijas mūzikas industriju, kā tā strādā, kam var uzticēties. Tāpat, viņš izcili pazīst latviešu publiku. Šīs noteikti ir prasmes un zināšanas, kuras atnāk gadiem ejot, taču ļoti priecājos, ka man ir iespēja daļu no šīm zināšanām iegūt jau tagad.

Kā tu redzi Latvijas populārās mūzikas telpu?
Džeza mūzikas vieta tajā.

Negribu teikt, ka Latvijas populārās mūzikas telpa ir pavisam tumša. Pēdējos gados jo īpaši sekojam līdzi pasaules populārās mūzikas tendencēm. Ik pa brīdim ieplūst arī kāda gaismiņa ar jaunām krāsām. Žanru saplūšana sākusi spēlēt savu lomu populārajā mūzika, taču džeza mūzikas tendences topu augšgalos vietu diemžēl neatrod. Ceru, ka tikai pagaidām. Cilvēki jau pieraduši pie dažādības populārās mūzikas dziesmās, piemēram, etniskajiem elementiem. Kāpēc ar laiku neiekļaut arī vairāk džeza elementus?

Kas tevī ir no lepnā un spītīgā kurzemnieka?

Kurzeme noteikti ir manā sirdī. Visticamāk, arī manās izpausmēs. Kurzemnieka spītība noteikti, kas ir bijis dzinulis lūzuma brīžos, kad šķiet kaut kas par grūtu vai īsti labi nesanāk. Tāpēc, to par sliktu kurzemnieku iezīmi nesaucu, palīdz dzīvei ritēt uz priekšu.