Ģimenes ārsti sniedz palīdzību un konsultācijas ukraiņu bēgļiem

Krievijas uzsāktais postošais karš Ukrainā turpinās jau trešo mēnesi. Pašlaik kopējais bēgļu skaits, kas pametuši Ukrainu, pārsniedzis jau 5 miljonus, savukārt Latvijā reģistrēti jau vairāk nekā 25 000 patvēruma meklētāju. Daudziem no viņiem ir veselības problēmas, nereti tieši kara radīto pārdzīvojumu dēļ, tādēļ arī šeit, Latvijā, bēgļiem tiek nodrošinātas iespējas saņemt daudzveidīgu medicīnisko palīdzību. Lielu artavu tajā sniedz arī vietējie ģimenes ārsti. Par savu pieredzi saskarsmē un darbā ar bēgļiem no Ukrainas pastāstīja ģimenes ārsts Gundars Kuklis. Viņa prakse, kurā pašlaik ir 2300 reģistrētu pacientu, atrodas Ventspilī, Pārventas poliklīnikas telpās.

Nevienam netiek atteikts

Šobrīd Latvijā izstrādātā palīdzības sistēma neparedz Ukrainas bēgļu reģistrēšanu ģimenes ārstu praksēs, bet viņiem tiek piešķirts īpašs personas kods, kas nodrošina piekļuvi arī medicīnas pakalpojumiem. Gundars Kuklis stāsta: „Praksē viņus nereģistrējam, tāpat palīdzam un konsultējam. Gandrīz katru dienu sanāk sniegt kādu konsultāciju. Sākumā bēgļu patvēruma organizētāju vidū virmoja doma, ka vajadzētu viņus pierakstīt pie noteiktiem ārstiem, bet man šāda ideja šķita nevajadzīga, jo uzskatīju – cik vajag, tik arī pieņemšu un ārstēšu. Droši varu apgalvot, ka palīdzība tiek sniegta visiem Ukrainas bēgļiem, kas zvana vai ierodas.

Runājot tieši par manu praksi, mēs esam viņiem izveidojuši atsevišķu rindu, lai visi gribētāji varētu tikt pie ārsta. Problēmas, ar ko šie cilvēki griežas pie mums, ir visdažādākās. Pie manis vairāk nāk bērni, jo esmu ģimenes ārsts – pediatrs. Bērniem visbiežāk parādās ikdienas problēmas, teiksim, saaukstēšanās. Tiesa, ierodas arī bēgļi ar hroniskām slimībām, un mēs palīdzam arī viņiem. Vispirms tepat uz vietas, Ventspilī, bet dažreiz dodam arī nosūtījumus pie konkrētiem speciālistiem, ja vajadzīga kāda operācija, piemēram, deguna blakusdobumiem. Tie bēgļi, kas pie manis ir griezušies, ir motivēti uzlabot savu veselību, un viņiem tiek sniegta maksimāli iespējamā palīdzība. Manā praksē līdz šim pēc palīdzības ir vērsušies apmēram 40 cilvēki.”

Ukraiņiem tiek nodrošināta līdzvērtīga aprūpe kā Latvijas iedzīvotājiem

Kā stāsta Gundars Kuklis, pašā kara sākumā uz emocionālā uzrāviena pamata esot bijusi doma visiem dot visu bez maksas, tomēr realitātē šo principu drīz vien nācās koriģēt: „Šobrīd situācija ir šāda: tiem bēgļiem, kuriem ir Latvijas piešķirtais kods, viss notiek tāpat kā vietējiem. Tiem, kuri šo kodu dažādu apstākļu dēļ nav dabūjuši, atšķirība tāda, ka viņiem receptes jāizraksta papīra formā. Protams, gadās, ka arī tiem, kuriem ir kods, zāļu receptes kaut kāda iemesla dēļ nevar ievadīt e-veselībā, un tad arī viņiem izsniedzam receptes papīra formā, taču nekādu problēmu šai ziņā nav. Varam izrakstīt jebkādas receptes – gan zilās, gan sarkanās. Jo viss, kas Latvijas iedzīvotājiem ir pilnībā vai daļēji valsts kompensēts, pienākas arī Ukrainas bēgļiem.”

Ģimenes ārsts uzsver arī daudzu bēgļu, jo īpaši bērnu, psiholoģiskos pārdzīvojumus un to atstātās sekas: „Viņiem psiholoģiski ir ļoti smagi. Tas, ko šie cilvēki ir piedzīvojuši, patiesībā pat grūti aptverams, jo stāsts ir ļoti dramatisks. Pagaidām vēl daudzos ir šoks, jo īsā laika posmā ļoti daudz kas pārdzīvots, un viņiem tas vēl joprojām liekas kaut kas nereāls, vienkārši – kā nelāgs sapnis. Smagākās problēmas, es uzskatu, ir tieši bērniem. Proti, pieaugušie pamazām visu sevī sakārto, pielāgojas jaunajai realitātei un pieņem to. Jo viņos ir zināmi iekšējie resursi. Šobrīd palīdz arī izdzīvošanas instinkts – ir krīzes brīdis, kad jāmobilizē visi spēki, jātiek tam pāri, ir jāizdzīvo. Tāpat viņos mājo cerība, ka varēs atgriezties, un tā dod papildu spēku un motivāciju izturēt, taču ar bērniem itin bieži rodas problēmas. Ir, piemēram, četrus piecus gadus veci, kuriem redzētā iespaidā aizkavējas runas attīstība vai kuri pēkšņi ieslēdzas sevī un vispār pārstāj runāt. Viņi kļūst ļoti trauksmaini, notiek maksimāla uzmanības pievēršana sev. Naktīs slikti guļ. Šādiem bērniņiem viss saasina veselības problēmas. Teiksim, pat parastas iesnas uz pārdzīvotā emocionālā trieciena fona var noritēt diezgan smagi. Bet palīdzam, kā spējam.”

Atrod pieeju, kā saprasties

Gundars Kuklis uzskata, ka valodas barjera komunikācijā ar bēgļiem no Ukrainas vismaz viņam nepastāv: „Šajā ziņā man nav bijušas nekādu pārpratumu. Viņi runā ukrainiski, bet es – krieviski vai latviski. Mēs labi saprotamies. Man ir šāds princips – vispirms ir cilvēks, kas ienāk pie manis kabinetā, es ar viņu satiekos un tad vēlos viņam palīdzēt. Mēs jūtam, ka mums savstarpēji nav problēmu. Bet ar bērniem reizēm mēdz būt arī tā – ja sāku runāt latviski vai krieviski, viņi sāk raudāt un nomierinās tikai tad, kad dzird ukraiņu valodu. Tādā gadījumā es gluži vienkārši runāju latviski.”

Karš, nepārtraukta dzīvošana trauksmes apstākļos, kad tālumā pastāvīgi rīb artilērijas šāvieni un jebkurā brīdī tiešā tuvumā var atskanēt spēcīgs bumbas vai raķetes sprādziens, mūsdienu eiropiešiem šķiet kaut kas nereāls, neiedomājams. Tādēļ nav jābrīnās, ka cilvēki, kas savā dzimtenē – Ukrainā – ko tādu pārdzīvojuši, var būt emocionāli iztukšoti un psiholoģiski salauzti. Ko tad var gaidīt no bērniem?

Gundars Kuklis uzskata, ka bērnos tik trauksmes ir tieši tādēļ, ka ieradušies no rajoniem, kur norit ļoti intensīva karadarbība: „Viņi gan dienā, gan naktī rauti ārā, uz patversmēm. Turklāt bērni vienmēr ļoti precīzi uztver vecāku sajūtas. Pat normālā situācijā, ja kāds no vecākiem ir satraukts, bērnam vienmēr šķitīs – es esmu vainīgs, ka tētis vai mamma tā jūtas. Tāda ir bērnu reakcija. Tāpēc šajā gadījumā viss notiek daudz saasinātāk. Pieaugušie pastāvīgi atrodas milzīgā stresā, bet bērns šo situāciju visu laiku tulko tā, ka viņš ir vainīgs. Bērni jūt vecāku nemieru, bet viņi ir kā apburtā lokā, no kura nespēj tikt laukā. Jo arī vecāki dzīvo tajos pašos apstākļos, viņi nevar iziet ārā, kur sprāgst bumbas un raķetes.

Vēl viens bērnu trauksmes un nomāktības cēlonis noteikti ir tāds, ka daudziem tēvs palicis Ukrainā, un ļoti bieži nav zināms, kur viņš šobrīd atrodas un ko dara, tāpēc mātes visu laiku bēdājas, raud, un šis efekts pāriet arī uz bērniem. Psiholoģiski visiem ir ļoti smagi.”

Ģimenes ārsts atzīst, ka nekādas grūtības viņa ikdienā Ukrainas bēgļu apkalpošana nav radījusi: „Nav nekas sarežģītāks. Vienkārši ir vēlēšanās viņiem palīdzēt. Vismaz tie, ar kuriem man nācies saskarties, ir tiešām inteliģenti cilvēki, visi ļoti gudri, saprotoši. Viņi joprojām dzīvo milzīgā sasprindzinājumā, no kura nevar atbrīvoties pēkšņi un uzreiz, kā uz burvja mājienu. Es varu palīdzēt tik, cik manos spēkos.

Protams, viņiem būtu vajadzīgs milzīgs psiholoģiskais atbalsts. Bet, cik zināms, Latvijā pašlaik pie tāda nav viegli tikt. Turklāt šeit, Kurzemes pusē, šajā introvertajā vidē, mēs jau tā svešiniekus pieņemam atturīgi. Ar savu dabiski ukrainisko atvērtību, nokļūstot Kurzemē, it sevišķi Ventspilī, viņi var sajusties neomulīgi, jo vide tomēr ir pavisam cita, un tā var šķist sveša. Ventspilī dzirdēta paruna, ka pat normālā situācijā, kad cilvēks atbrauc, teiksim, no Latgales, viņš jau otrā dienā saka: es esmu slims, te neviens nesmaida. Kā nesmaida? Te ir brīnišķīgi ļaudis, tikai šeit muti daudz vaļā netur, lai, tā sakot, vējš neiepūš un vārdus neizrauj!”

Kovids vairs nav aktualitāte

Vaicāts par to, kā pašam klājas ārsta praksē, Gundars Kuklis attrauc: „Klājas labi, kā vienmēr. Ziemas mēnešos saistībā ar Covid-19 gan bija traki. Janvārī kopā ar telefona konsultācijām kopējais skaits bija pāri par 1050, taču tagad ir atkal atgriezies normas robežās un ir kādas 300–400 konsultācijas mēnesī. Tā ka viss ir normāli.

Arī Covid-19 beidzot vairs nav aktualitāte, jo omikronu būtībā var nosaukt par saaukstēšanās vīrusu. Praktiski par 98 % viss ir norimis. Tālruņi klusē, analīzes netiek ņemtas, vakcinācija sabiedrībā ir zaudējusi savu pievilcību, jo bijis diezgan daudz blakusparādību. Tos, kuriem bija vēlēšanās izdzīvot, vēl varēja kaut kā motivēt vakcinēties pret kovidu, taču šobrīd šīs motivācijas iespējas praktiski ir zudušas.”