Iespēja izbaudīt Kurzemes lauku pievilcību un degustēt vīngliemežus
Pašā Kurzemes vidū, tagadējā Tukuma novadā, atrodas saimniecība „Kangari”. Tā vairākkārt ir ieguvusi sakoptākās sētas titulu Kandavas novadā un 2013. gadā bija viena no retajām mājām, kas saņēma Valsts prezidenta atzinības rakstu par skaistāko lauku sētu Latvijā. Saimnieces īpašumā ir arī Kurzemes tūrisma asociācijas gada balva „Lielais Jēkabs” – par māmiņai un bērniem labāko atpūtas vietu, kā arī tituls „Kandavas novada gada uzņēmējs”.
„Kangari” ir viena no nedaudzajām saimniecībām Latvijā, kas nodarbojas ar vīngliemežu audzēšanu. Taču šeit iespējams arī izbaudīt lauku dzīves burvību, pārnakšņot viesu mājā, garšīgi paēst un kārtīgi nopērties pirtī. Par visu vairāk mums pastāstīja pati „Kangaru” saimniece Antra Gaisa.
No Rīgas uz lauku sētu
„Kangari” tapa 2000. gadā, kad šo māju saimniece pārvācās no Rīgas uz šejieni. Viņa stāsta, ka sākotnēji nekāda konkrēta mērķa nebija: „Man negribējās dzīvot galvaspilsētā. Kad to apzinājos, sāku meklēt iespējas pārcelties uz laukiem un atradu šo vietu. Iepriekš nebija nolemts, ka es gribu apmesties uz dzīvi tieši šeit. Vienkārši skatījos, ko tobrīd tirgū piedāvāja. Tā kā mēs vairākās paaudzēs esam rīdzinieki, mūsu senčiem nekādu īpašumu ārpus pilsētas nebija. Šī lauku māja no visām piedāvātajām man iepatikās visvairāk, tāpēc to arī iegādājos. Pašlaik sevi jau uzskatu par laucinieci.”
Kaut arī „Kangari” tagad atrodas Tukuma novadā, Antra Gaisa sevi neuzskata par tukumnieci: „Šis ir bijušais Kandavas novads, un joprojām jūtos tam piederīga, bet Tukums vismaz pagaidām man ir diezgan sveša vieta.
Ja runājam par lauku darbiem, tad šajā ziņā man ar tiem ir maz sakara. Arī mana izglītība ir pavisam citā jomā, un es nedaru neko tādu, kas būtu saistīts ar zemkopību. No tās es nesaprotu pilnīgi neko, man ir citi darbības lauciņi. Es uzņemu viesus, dodu pusdienas, aicinu uz pirti un pati arī peru. Man ir vīngliemežu audzētava, kur vadu ekskursijas. Tāpat žāvēju augļus un gatavoju sīrupus, ievārījumus un čatnijus. Nu jau gadu manā īpašumā ir par Eiropas līdzekļiem iegādāta iekārta, ar kuras palīdzību es liofilizēju augļus. To varētu dēvēt arī par žāvēšanu aukstumā, jo ogas, augļi – principā jebkurš produkts – vispirms tiek sasaldēts ļoti zemā temperatūrā, bet pēc tam ar vakuuma tehnoloģijas palīdzību no tā tiek izsūkts ārā viss ūdens. Šādā veidā konservējamā pārtika saglabā krāsu, garšu, formu, smaržu un 97 % no uzturvērtības, zaudējot tikai ūdeni, kas savukārt veido absolūti lielāko ogu un augļu masas daļu. Tas ir diezgan jauns pārtikas pārstrādes veids.”
Sākumā viss tika pakārtots bērnu vasaras nometnēm
Kā atceras Antra Gaisa, laikā, kad tika iegādāta lauku māju, viņai nav bijis nekādu tālejošu plānu attiecībā uz tādu saimniekošanu, ar kādu viņa nodarbojas šobrīd: „Nē, tādu domu man nebija. Iegādājoties īpašumu, pamatideja bija rīkot bērnu vasaras nometnes. Tādēļ gan telpas, gan tuvāko apkaimi iekārtoju ar nodomu, lai viss būtu piemērots tieši šim mērķim. Bērnu nometnes veiksmīgi organizēju 16 gadus – tās bija brīnišķīgas, plaši apmeklētas un ļoti mīlētas.
Savukārt augļu pārstrādes darbi notika paralēli – es pati sāku kaut ko gatavot. Sākumā savus ražojumus dalīju kā dāvanas, bet vēlāk šī aizraušanās pārvērtās par nelielu mājražošanu. Viss ritēja savu gaitu, līdz kādā brīdī personīgu iemeslu dēļ pārtraucu nometņu rīkošanu. Šis laiks bija pagājis. Līdz ar to māja, kurā agrāk dzīvojās bērni, palika tukša, un ar to kaut ko vajadzēja darīt. Tā es nonācu pie domas par viesu izmitināšanu, un patlaban šajā ēkā piedāvāju diezgan vienkāršu nakšņošanas iespēju.
Bet patiesībā tā ir sava veida ekstra – viesi var atlaisties veco laiku jeb Silmaču gultiņās, kā es tās saucu. Šādās gultās atpūtās cilvēki 19. gadsimtā, kad Rūdolfs Blaumanis aprakstīja notikumus lugā „Skroderdienas Silmačos”.
Tāpat piedāvāju ceļotājiem ieturēt pusdienas savā sētā. Vienīgi par to ir savlaicīgi jāpaziņo, jo pie manis nav restorāns, kur maltīte jau ir sagatavota. Tādēļ iepriekš ir jāpiesakās, jāpasūta konkrētais ēdiens no mana piedāvājuma. Ikvienam, kas pie manis ierodas, es pagatavoju tieši viņa pasūtīto. Mani viesi var būt gan viena ģimene, gan ceļotāju pilns lielais autobuss. Katram ēdiens tiek pasniegts viņa izvēlētajā laikā.
Es esmu viena, un mana saimniecība nav liela – tik, cik viens cilvēks var izdarīt. Tie nav nekādi hektāri, man ir tikai neliels piemājas dārzs, kur aug visas ogas un augļi, ko pati pārstrādāju. Tagad, kopš man ir sublimācijas iekārta, šo to arī iepērku, jo man nav ne aveņu, ne zemeņu. Tādēļ tās iegādājos no citiem, jo zemenes ir vispieprasītākās no visa ogu klāsta, bet avenes ir nākamās iecienītākās.”
Vīngliemežu audzēšana no biznesa pārtapa par ekskursiju objektu
Viena no „Kangaru” firmas zīmēm joprojām ir iespēja nobaudīt šeit audzētos vīngliemežus. Saimniece tos sagatavo, kad ciemos ierodas kāds draugs vai viesis: „Ikdienā tos neēd nekur, arī Francijā, jo gliemezis ir delikatese. Kā zināms, tādu mantu neceļ galdā katrās pusdienās. Bet kā pārtikas produkts tas ir ļoti vērtīgs. Desmit gliemežu filejas – šie mazie kumosiņi – uzturvērtības ziņā ir tikpat kā vesels kilograms liellopu gaļas.
Kad uzsāku gliemežu audzēšanu, cerēju, ka tas būs peļņu nesošs bizness. Tajā laikā šī ideja ieguva diezgan plašu popularitāti, un tie, kas to organizēja, stāstīja, cik tas ir ienesīgi. Toreiz Latvijā uzradās apmēram divi simti saimniecību, kas nodarbojās ar gliemežu audzēšanu. Bet visi ļoti ātri saprata, ka tai nav nekādas jēgas, jo neviens vīngliemežus nepirks, Latvijā šī prece nav pieprasīta. Tādēļ tikpat ātri, cik šīs saimniecības radās, tās arī likvidējās. Pašlaik ir palikušas tikai labi ja dažas – es zinu vēl vienu, bet, iespējams, ir vēl kāda.
Otrs apsvērums, kādēļ savulaik izšķīros par gliemežu audzēšanu, bija doma, ka tie apēdīs visu zāli un tādēļ atkritīs pļaušanas darbi. To stāstīja arī gliemežu audzēšanas iniciatoru veidotajos semināros – gliemezis ir veģetārietis, zālēdājs, kas ļoti daudz ēd. Taču īstenība izrādījās savādāka – viņiem visa zāle negaršo, viņi notiesāja tikai daļu no tās. Kā jebkuram no mums – kaut kas garšo un kaut kas ne. Tādēļ ideju par mazajiem „zāles pļāvējiem” nācās atmest.
Sākumā man bija kāda pusotra tonna vīngliemežu – desmit voljēri, kuros tie dzīvojās. Šobrīd, domāju, vairs nav pat 100 kilogrami, jo esmu atstājusi tikai vienu aploku – lai būtu, ko parādīt interesentiem. Ar tādu daudzumu pilnīgi pietiek, lai gliemežus apskatītu, izpētītu un par viņiem pastāstītu. Tā kā man ir gliemežu audzētava, tagad primāri piedāvāju ekskursijas. Es atbraucējiem stāstu, rādu, iepazīstinu viņus ar gliemežu mājvietu. Šī pastaiga ar vēstījumu ilgst apmēram stundu. Bet, protams, parasti cilvēkiem rodas arī daudz jautājumu. Tā tikai liekas, ka mēs gliemežus labi pazīstam, – patiesībā par viņiem neko daudz nezinām. Kad mums liek uzzīmēt gliemezi, to darām tā, kā nu katrs šo mazo radībiņu iedomājamies. Pārsvarā visi viņu attēlo ar diviem radziņiem, bet īstenībā gliemezim tādi ir četri. Stāstu visādas interesantas lietas – cik viņam zobu, kā atšķirt gliemežu tēti no mammas, kā piedzimst jaunā paaudze, ko viņi dara ziemā. Cik tas ir vērtīgs kā pārtikas produkts, kā viņi vispār Latvijā nokļuva, un daudz ko citu, ko cilvēki par gliemežiem nekad nav zinājuši. Pat tie, kas sākumā bijuši skeptiski, beigās klausās ar lielu aizrautību.
Kopš noņemos ar gliemežiem, no manas leksikas uz neatgriešanos pazudis teiciens „velkas kā gliemezis”. Tas tālab, ka uzskatu – gliemeži tomēr pārvietojas pietiekami lielā ātrumā.
Daudzi vēlas zināt, vai gliemeži visu laiku pa voljēru vien dzīvojas un netiek tam pāri. Tādās reizēs parasti atbildu: protams, ka viņi tiek laukā! Gliemezis jau nemaz nezina, ka ir iekšā kaut kādā sētā. Viņš vienkārši iet, viņam priekšā ir kaut kāda siena, viņš pārlien tai pāri un dodas tik tālāk. Viņam jau nav ne jausmas, ka ir iespundēts! Tad tādi pamucēji vienkārši jāsalasa un jāieliek atpakaļ aplokā.
Vēl man jārēķinās ar to, ka gliemežiem nepatīk karstums. Ja zinu, ka gaidāma kāda ekskursija, kas laicīgi pieteikta, bet ir ļoti liela tveice, tad man tie gliemeži jāsameklē. Jo viņi visi ir noslēpušies kur kurais, lai, tā sakot, viņiem mazāk tiek saule un svelme. Kad es kādu bariņu gliemežu atrodu, ielieku viņus spainī, pārsedzu ar slapjām lapām un ienesu pagrabā. Tā sakot, viņus piečakarēju. Jo ir svarīgi, lai pirms ekskursijas viņi pamostas, sāk kustēties. Jo pretējā gadījumā man viesiem vispār nebūs, ko parādīt.
Ja viesi pēc ekskursijas ir gatavi gliemežus nobaudīt, tad piedāvāju arī degustāciju. Attieksme pret to ir dažāda, bet es jau nevienam nespiežu to darīt, tikai dodu iespēju tiem, kas paši izvēlas. Tie, kas to grib, arī vienmēr nogaršo, un lielākā daļa atzīst gliemežus par ļoti garšīgiem. Pati pagatavošana ir diezgan sarežģīta. Es pasniedzu gliemežus vispopulārākajā veidā, kādā viņus ēd citās valstīs. Un tas ir – „Vīngliemeži Burgundijas gaumē”. Nereti man jautā – pēc kā gliemeži garšo? Es atbildu – pēc gliemeža! Es nesaskatu tiem līdzību ne ar sēnēm, ne ar vistu. Viņam ir pilnīgi cita garša, un nekam citam tādas nav! Pagatavoti gliemeži ir jāēd uzreiz, jo tos pasniedz karstus. Otrs produkts, kas man šķiet ļoti gards, ir pastēte, bet to es pati negatavoju. Taču zinu, kas to ražo, un, ja man ir vajadzība, tad zinu, kur to var iegādāties.”
Lielas problēmas rada sliktie telefona sakari
Antra Gaisa ar savu dzīvi laukos ir apmierināta, ja neskaita mūžīgās ķibeles ar sazvanīšanās iespējām. Viņa mēģinājusi to risināt dažādi, bet pagaidām bez panākumiem: „Zona ir ļoti liela problēma. Tas ir akmens atbildīgās ministrijas vai iestādes dārziņā. Man ir ar tūrismu saistīts bizness, un daudziem cilvēkiem ar mani ir jāsazinās, bet īstenībā viņiem ļoti palaimējas, ja izdodas mani sazvanīt. Jo es dzīvoju tādā vietā, kur nav zonas, un neviena kompānija man to nevar nodrošināt. Esmu dzirdējusi, ka ir speciālas antenas un zonas pastiprinātāji, kas pieejami juridiskām personām. Kad jautāju, vai es kā šim statusam atbilstoša arī to varētu dabūt, viņi, uzzinot, ka savā kompānijā esmu viena pati, atteic: paldies, jūs neesat mums interesanta. Tā ir milzīga problēma, ka man nevar normāli piezvanīt. Ja esmu telpās, varu izlīdzēties ar WhatsApp, bet, ja izeju ārā, tad arī tas, protams, vairs tik tālu nesniedzas. Tādēļ visiem interesentiem kā drošāko saziņas veidu iesaku e-pastu.”
Zināšanai
„Kangarus” var meklēt:
Cēres pagasts, Tukuma novads
www.kangari.lv
facebook.com/kangari.lv
Tālr. 29416000
