Kandava, dzeja un drošās saknes

Sarunājos ar Dagniju Gudriķi – kandavnieci, žurnālisti, dzejnieci,  aktīvu kultūras cilvēku un patiesi gaišu personību. Saruna ir tāds kā nogrieznis laikā, mirklis, kad atsēsties un padomāt, lai tālāk varētu doties jauniem secinājumiem bagātināti.

Kā ir dzīvot Kandavā?

Brīnišķīgi, esmu iedzimtā kandavniece un man ļoti patīk te dzīvot. Vienmēr esmu teikusi, ka Kandava ir mana pilsēta, visu mūžu esmu šeit nodzīvojusi. Kandavai ir tāda īpaša aura, kas visu pastiprina- gan labo, gan slikto. Tas saistīts ar daudzajiem āderu krustpunktiem Abavas ielejā. Varbūt tieši tādēļ no šejienes nāk tik daudzas apdāvinātas personības dažādās mākslas jomās.

Aktuālais jautājums- Kandavas vai Tukuma novads? Tavs redzējums par reformu.

Man šķiet, ka no brīža, kad mēs atkal pievienojāmies Tukumam, dzīve Kandavā kļuvusi klusāka. Ir kaut kas pazudis, vietējie iedzīvotāji par šo reformu nav sajūsmā. Mēs noteikti  neesam ieguvēji, esam it kā  zaudējuši savu identitāti, kura mums ir savādāka, nekā Zemgalē. Reforma noteikti bija sasteigta un nepārdomāta.  Kandava ir īsta Kurzeme, bet daļa Tukuma novada atrodas Zemgalē. Mums vajadzētu būt ar Sabili, Abavas ielejā dzīvojošiem ir daudz kopīga. Arī kurzemnieku raksturs ir pilnīgi savādāks, esam lepni un neatkarīgi. Protams, šis kritums daļēji saistīts arī ar pandēmiju. Pazudusi tuvības sajūta starp cilvēkiem.

Tavas pandēmijas laika mācības.

Neesmu galējību cilvēks, vienmēr esmu bijusi par mierīgiem risinājumiem un kontrolētu situācijas apzināšanu, esmu diplomāte. Cenšos būt līdzsvarā, nekad pārāk neuztraucos, jo zināju, ka agri vai vēlu pandēmija beigsies. Attālinātās sarunas, kuras apguvām, jau arī nav slikti, tomēr tās neatsver klātieni, sarunu aci pret aci, kad pēc cilvēka reakcijām var notvert īstās izjūtas. Visvairāk mani ietekmēja tieši tas, ka izpalika kultūras pasākumi, daudzas idejas, kas bija ieplānotas, nerealizējās.

Kultūras dzīve Kandavā- plusi un mīnusi.

Paskatoties uz laiku atpakaļ, kultūras dzīve Kandavā vienmēr ir kūsājusi un tas, pārsvarā, bijis atkarīgs no cilvēka, kurš bijis šīs nozares priekšgalā. Agrākos laikos, manā jaunībā, bija ļoti attīstīta dramatiskā māksla, katru gadu tika iestudētas vairākas izrādes, šobrīd tā nav, bet kultūras dzīve vienalga ir plaša, ar izpausmēm dažādās jomās. Koris Kandavā bijis vienmēr, jau vairāk kā simts gadus. Bijušajā novada teritorijā plaši pārstāvēti ansambļi, aktīvi darbojas Deju skola. Par mīnusiem? Pēdējos gados bijis tāds kā apsīkums, bet tas jau noticis visur, to iespaidoja pandēmija. Domāju, ka kultūrai jābūt daudzslāņainai, izklaides pasākumi un balles, kā arī sarunas ar gudriem un interesantiem cilvēkiem, koncerti dažādām gaumēm, teātra izrādes.  Kultūrai jāiet dziļumā. Noteikti jāpiemin iepriekšējā kultūras dzīves vadītāja Ziedīte Začeste. Viņas organizētajos pasākumos bija šis dziļums, vienmēr kaut kas interesants. Viņa prata realizēt daudzus nopietnus projektus. Šobrīd kultūras namā darbu uzsākusi jauna enerģiska vadītāja un es domāju, ka viss labais jaunās skaņās turpināsies un kultūras dzīve atkal būs uz viļņa.

Tu esi dzejniece. Kāda ir dzejas vieta mūsdienu sabiedrībā?

Sevi nekad neesmu uzskatījusi par dzejnieci, drīzāk, par cilvēku, pie kura šad tad atnāk vārdi, kas tiek pierakstīti. Par šo man ļoti labi pateica Guntars Račs. Kandavā bija dzejas dienu pasākums, kad atklāja apgleznotās sienas un ieradās dzejoļu autori.  Es šo pasākumu organizēju un vadīju. Pateicu frāzi, ka neesmu jau dzejniece un Račs man atbildēja – jūs noteikti sevi varat saukt par dzejnieci, jo jums ir iznākušas trīs grāmatas, ir savs lasītāju loks un ar to patiešām vajag lepoties. Biju pozitīvi pārsteigta par šādu atzinību. Cilvēks, kas mani iedrošināja publicēt uzrakstīto, bija dzejniece Maija Laukmane. Uzskatu, ka dzeja mūsu kultūrā vienmēr bijusi aktuāla. Šobrīd dzejas nozīme tikai pieaug un tas priecē. Ir vērts ieklausīties jauniešos, kas dzeju raksta, protams, neaizmirstot mūsu dižgarus. Dzeja mums ir vajadzīga, tā ir atslogs dvēselei.

Vai dzeja un māksla būs tā, kas  veicinās Kandavas uzplaukumu nākotnē?

Domāju, ka noteikti. Mums ir ļoti apdāvināti cilvēki un ir no kā augt, jo ielikts stabils pamats, drošas saknes. Kandavā vispār ir ļoti labi skolotāji. Reģionālajā pamatskolā, bijušajā internātvidusskolā un K.Mīlenbaha vidusskolā man bija brīnišķīgi un īpaši skolotāji- Aija Blite un Rasma Melbikse, kuras man iemācīja mīlēt Raini un tā nav nekāda smiešanās. Tagad Reģionālajā pamatskolā darbojas dzejas tējnīca, kurā jau izauguši jauni talanti- dzejnieks Krišs Treikals un topošā prozaiķe Eva Puriņa. Tātad, pamatu ieliek skola un kvalitatīva, daudzpusīga izglītība Kandavā ir pieejama. Noteikti gribu piebilst, ka nevar būt kultūras cilvēks, kurš nelasa grāmatas. Jābūt ieinteresētam dažādās jomās, jāiet dziļumā katram pašam. Visas jomas attīstībai ir svarīgas un nepieciešamas.