Klajā nākusi unikāla lībiešu valodas mācību grāmata

Gaismu ieraudzījusi Jāņa un Renātes Medņu ilgi lolotā lībiešu mācību grāmata „Kūldaläpš. Zeltabērns”. Tā domāta gan vecākiem, gan bērniem jau no zīdaiņa vecuma, jo lībiešu valodas pirmos vārdus, skaitāmpantiņus un teikumus mazais iemācīsies un izrunās vienlaicīgi ar saviem vecākiem. Grāmatas rašanās „vaininiece” ir Medņu meitiņa Kuldi, kurai tagad jau divarpus gadu, un viņai vienīgajai Latvijā dzimtā valoda ir lībiešu. Kuldi vārds tulkojumā no lībiešu valodas skan kā „zeltains”, tāpēc arī viņai veltītajai grāmatai dots nosaukums „Zeltabērns”. Tā kā meitene aug un viņas dzīvē parādās arvien jaunas lietas, vecāki pieļauj, ka grāmatai varētu būt arī turpinājums. Tāpat viņiem ir plāns padarīt pirmo izdevumu pieejamu arī audio versijā.

Mamma sāka mācīties lībiešu valodu pirms meitiņas dzimšanas

Kuldi saprot tikai lībiski. Lai būtu gatava ar meitiņu runāt lībiešu valodā, viņas mamma Renāte ar sava vīra Jāņa palīdzību sākusi to mācīties vēl pirms Kuldi nākšanas pasaulē. Kā Renāte pati atzīst, viņa atkārtoja vārdus un teikumus vairākas reizes, līdz sanāca pareizi. „Sāku ar pamatvārdiem, līdz ar to, kad meitiņa piedzima, jau zināju, ko runāt,” Renāte atminas. „Laika gaitā pamazām auga gan kopējais vārdu krājums, gan arī grāmatas saturs. Kļūdas, sevišķi gramatikā, joprojām gadās, bet no tām taču mēs mācāmies, un es ceru, ka mēs būsim kā iedvesma citām lībiešu ģimenēm.”

Jānis Mednis piebilst, ka par lībiešu valodas iedzīvināšanu tiek runāts daudz, bet taustāmu labumu tas līdz šim nav devis: „Jāķeras pie reāliem darbiem, ir jāuzdrošinās salauzt rutīnu. Šīs grāmatas galvenā doma ir, lai ikviens varētu lībiešu valodu mācīties no paša sākuma – viegli un ātri. Tā mēs paši arī darījām.” Jāpiebilst, ka līdzās grāmatas līdzautoriem – abiem vecākiem – ir arī vairāki ļoti zinoši un pieredzējuši latviešu un lībiešu valodas speciālisti – igauņu profesors Tīts Reins Vītso un redaktori Tūli Tuiska, Ērika Krautmane un Alnis Auziņš. Viena no redaktorēm bija minējusi, ka grāmatas atšķirība no citām lībiešu valodas mācību grāmatām slēpjas tajā, ka to šim nolūkam var vienlaicīgi izmantot visa ģimene – gan bērni, gan vecāki.

Grāmatas radīšana prasīja daudz kolektīva darba

Jānis Mednis atzīst, ka iemiesot dzīvē šīs grāmatas radīšanas projektu bija grūti, jo tas pats par sevi ir gana sarežģīts: „Katrā nodaļā ir vārdnīca, beigās gramatika. Ir arī runāts par lietām, kuras nekad nav skaidrotas drukātā formātā. Tas bija liels izaicinājums, apjomīgs darbs, bet komanda bija ļoti spēcīga, un kopīgiem spēkiem tas mums izdevās.”

„Kūldaläpš. Zeltabērns” mācību materiāls ir sakārtots četrpadsmit tēmās: „Labrīt!”, „Neraudi!”, „Ārā ir silts”, „Jūrmalā”, „Pusdienas”, „Rotaļāšanās”, „Vanna”, „Vakars”, „Lauku sēta”, „Ražas laiks dārzā”, „Cik ir pulkstenis”, „Pirmie Ziemassvētki”, „Ķermenis”, „Dzimšanas diena”. Katra tēma lasāma gan lībiski, gan arī latviski un papildināta ar bērniem piemērotu tautasdziesmu, dzejoli vai skaitāmpantiņu, nelielu ieskatu gramatikā, kā arī vārdiņu sarakstu. Grāmatas noslēgumā ir sniegtas norādes par izrunu, precīzi paskaidrojot, kas jādara ar muti, zobiem un lūpām, un visu papildina minimāla informācija par lībiešu valodas gramatiku.

Grāmatas mākslinieciskais noformējums ieturēts lībiskās krāsās. Uz vāka redzama īsta lībiešu māja, kas patiešām esot atrodama Saunagā, un šim krastam raksturīgā zilā govs. Grāmatas māksliniece ir Kristīne Kutepova, bet dizaineri Ivo Grundulis un Sintija Paulušenko.

Abiem Kuldi vecākiem dzīslās rit somugru asinis

Jānis Mednis atzīst, ka interese par lībiešu valodu pašam radusies jau skolā. „Man no abām pusēm – gan no mammas, gan tēva – rados ir somugri. Arī Renātei ir viens lībiešu zars, līdz ar to arī caur senčiem mums ir saikne ar šo tautu. Tāpat arī garīgajā ziņā. Turklāt mēs arī dzīvojam Rojā, tieši Lībiešu krastā. Šajā pusē joprojām dzīvo cilvēki, kuri runā lībiešu valodā, piemēram, Sīkragā (Sīkrags ir ciems Talsu novada Kolkas pagastā) dzīvo mana laba draudzene Maija Norenberga – ar viņu mēs runājam tikai un vienīgi lībiski.”

Uz jautājumu, kā notika abu satikšanās ar Renāti, Jānis Mednis atbild: „Ar Renāti esam pazīstami piecus gadus, esam precējušies. Mājās mēs sazināmies lībiešu valodā, tādēļ Kuldi dzimtā valoda (pirmā un vienīgā) ir lībiešu. Mēs iepazināmies Rīgā, var teikt, ka mūs liktenis saveda kopā. Uzreiz pēc tam Renāte sāka mācīties lībiešu valodu. Viņai pašai bija liela interese, kas laikam pats svarīgākais. Kā zinu no savas pedagoģiskās prakses – ja cilvēkam ir motivācija, viņš ļoti labi var visu iemācīties. Renāte pati sāka prasīt man vārdiņus, atkārtoja tos. Izrunājot jautāja, vai tā ir pareizi. Kad gaidījām meitiņu, tad mēs ļoti apzināti pārgājām uz lībiešu valodu. Aizbraucām pie Tartu Universitātes profesora Tīta Reina Vītso, kurš man savulaik mācīja lībiešu valodu. Pēc tam ar Renāti domājām, kā mēs varētu to ne tikai apgūt paši, bet arī nodot tālāk. Spriedām, kas jādara, lai meitiņa runātu lībiski, un sapratām, ka jārunā ar viņu tikai šajā valodā, un sākām tam gatavoties.”

„Kūldaläpš. Zeltabērns” izceļas ar dabiskumu un saturiskumu

„Tad, kad meitiņa piedzima, radās arī ideja par grāmatu,” atgriežoties pie grāmatas tapšanas jautājuma, turpina Jānis Mednis. „Mēs domājām, kā pateikt visu, kas bērnam vajadzīgs. Tad pamanījām, ka Latvijas Nacionālais kultūras centrs bija izsludinājis konkursu uz šādām labām jaunām idejām. Pieteicāmies un saņēmām atbalstu. Līdz ar to var teikt, ka šī grāmata tapa ļoti dabīgā veidā, reālā laikā un dzīvē. „Kūldaläpš. Zeltabērns” veidota nepastarpināti no dzīves, no pieredzes – tieši tādā veidā un ar tādu saturu, kas bērnam ir vajadzīgs. Līdz ar to tā ir dabiska, īsta.”

Nevarējām nepajautāt arī par lībiešu valodas sarežģītību – vai cilvēkiem, kas neatrodas vietā, kur runā lībiski, būtu viegli to apgūt? Ir dzirdēti dažādi viedokļi par valodu sarežģītības jautājumiem, daudzi uzskata, ka arī latviešu valoda ir ļoti komplicēta, nemaz nerunājot par somugru valodām. Taču Jānis Mednis uzskata, ka valodas vieglums zināmā mērā ir relatīvs jēdziens: „Tas ir tāds interesants jautājums. Protams, ir valodas, kas ir vieglākas jeb nosacīti labāk padodas apguvei, piemēram, angļu, vācu, krievu. Bet tas nav izšķirošais faktors. Kad cilvēks mācās, viņš grib ko apgūt, un, ja turklāt viņam ir motivācija, iedvesma un aicinājums, to mierīgi var izdarīt. Jā, lībiešu valoda, kā jau somugru valoda, nav tā vieglākā. Bet, skatoties pēc Renātes panākumiem, varu teikt, ka tas ir izdarāms. Jāatceras vēl viena būtiska lieta – valodai ir ļoti svarīgi, ka to praktizē regulāri.”

Uzdevums – iedrošināt un parādīt, ka tas ir iespējams

Vaicājot, kā meitiņai ies bērnudārzā, kur viņa sastapsies ar latviski runājošiem bērniem un nebūs neviena, ar ko papļāpāt lībiski, Jānis Mednis ir mierīgs: „Atbilde ir gaužām vienkārša. Jā, meitiņai dzimtā valoda ir lībiešu, bet vismaz pašlaik pasaulē nav tāda dārziņa, kurā bērni sarunātos lībiešu valodā, ja nu vienīgi mēs paši kādreiz tādu izveidosim. Tā kā nav lībiešu bērnudārza, nav arī citas iespējas – Kuldi ies latviešu bērnudārzā, jo tomēr Latvijā valsts valoda ir latviešu valoda.

Paralēli latviešu valodu nesāksim viņai mācīt, jo tas notiks automātiski. Tas notiks gan skolā, gan vienkārši ikdienas vidē, kaut vai skatoties televīziju. Turklāt apkārt jau arī ir draugi, kas runā latviski. Tas, ka meitene vēl nezina latviešu valodu, ir mazākā problēma. Drīzāk mums jādomā par to, kā lai viņa pilnvērtīgāk apgūst lībiešu valodu.”

Medņu ģimene par vienu no galvenajiem savas dzīves uzdevumiem uzskata rādīt piemēru, iedrošināt citus apgūt un lietot lībiešu valodu, paplašinot tās lietotāju skaitu, īpaši jaunajās ģimenēs. Uz jautājumu, vai šī grāmata varētu kalpot par pamatu tam, lai šo valodu izceltu gaismā, Jānis Mednis atbild apstiprinoši: „Tas ir sava veida unikāls projekts. Grāmatiņa domāta bērniem un vecākiem lietošanai kopā. Gan vienam, gan otram. Tajā paralēli ir teksts gan lībiešu, gan latviešu valodā, un to ir ļoti viegli lietot. Atverot grāmatiņu, uzreiz var saprast, kā tā lasāma un izmantojama. Mums svarīgākais tas, lai cilvēki sekotu mūsu piemēram. Mēs viņus iedrošinām un parādām, ka apgūt lībiešu valodu ir iespējams. Tagad jau plānojam grāmatas turpinājumu, un, visticamāk, tas arī tiks izdarīts. Domāju, ka nākamā grāmata atkal vairāk būs kā mācību literatūra.”