Atpakaļ

Piedzīvojumu parks piedāvā izbaudīt aktīvu atpūtu un radošu darbību

Dienvidkurzemes novada Vērgales pagastā atrodas intriģējoša vieta ar nosaukumu „Godiņu piedzīvojumu platforma”. Tajā regulāri tiek rīkoti dažādi aktīvās atpūtas pasākumi – pārgājieni, velo izbraucieni, tāpat piedāvāts baudīt pirts burvību, piedalīties kopīgā mūzikas radīšanā un daudzās citās aktivitātēs. Par visu vairāk sarunā pastāstīja šo aizraujošo pasākumu rīkotājs, parka saimnieks un koka flautu meistars Āris Godiņš.

 

Parka projekts tapa ģimenes prātu laboratorijā

Sarunas sākumā Āris Godiņš atzīst, ka pats ir rīdzinieks, bet uz pašreizējo dzīves vietu pārcēlies, pateicoties tam, ka sieva Ginta ir no Liepājas: „Patiesībā es nenāku no Kurzemes, esmu audzis un dzīvojis Rīgā, uz šejieni pārcēlos pirms trim gadiem. Liels nopelns tajā ir manai sievai Gintai. Sākumā es pierunāju viņu kādu laiku padzīvot galvaspilsētā un palīdzēt izaudzināt manus divus dēlus no iepriekšējām attiecībām. Kad šis darbiņš bija paveikts, nolēmām pārdot pilnīgi visu, kas mums ir, pabraukāt pa pasauli kopā ar jaunāko dēlu un padomāt, ko mēs varētu darīt tālāk.

Tā nu mēs pirms trim gadiem ar kemperīti devāmies ceļojumā cauri visai Eiropai. Galamērķis bija Gintas tēva brāļa apciemošana Ukrainā, Čerkasu apgabalā. Jā, sievas tēvs Mikola (krievi viņa pasē gan ierakstīja Nikolajs, bet pareizais vārds ir Mikola) nāk no Ukrainas, un Ginta savulaik bērnībā daudz vasaru ir pavadījusi šajā zemē. Gintas tēvs jau sen dzīvo Latvijā, ir integrējies mūsu valstī, un lielāku tās patriotu grūti sameklēt!

Iesildīšanās nolūkā nolēmām pabraukāt pa veco Eiropu, jo Ukraina, protams, ir krietni savādāka, un tur ceļotājam, lai varētu ērti un omulīgi justies, bija jābūt par sevi pārliecinātam. Tāpēc jo īpaši sāpīga tēma mums ir Krievijas izvērstais karš Ukrainā, bet par to labāk nerunāt, tāpēc turpināšu par mūsu ceļojumu pirms trim gadiem. Toreiz bija ļoti karsta vasara, un lielā mērā tādēļ braucām pa Alpu kalniem, pavisam apciemojām 14 valstis un nobraucām vairāk nekā 14 tūkstošus kilometru. Bijām arī Francijā, Itālijā, Bulgārijā, Rumānijā, Slovākijā. Paveicās, ka paspējām visu izbraukāt vēl pirms visiem pēdējo gadu satricinājumiem.

Ceļojuma nobeigumā, jau Ukrainā, mēs kādā brīdī sapratām, ka aizvien neesam izdomājuši, ko tālāk iesāksim. Tad Ginta vienkārši uzrakstīja uz papīra tās lietas, kas mums ir tuvas, ko mēs mīlam darīt un dalīties tajā ar citiem. Un no šīs prāta fabrikas idejām izkristalizējās doma, ka mums būtu jābūvē tas, ko mēs tagad šeit esam izveidojuši.

Vērgales pagastā šī ir Gintas vecvectēva zeme, kur kopš 1998. gada neviens nebija ne dzīvojis, ne saimniekojis. Visas ēkas bija teju vai sabrukušas, un viss praktiski aizaudzis kā džungļos. Tad nu pēc atgriešanās mājās no Eiropas apceļošanas mēs te pamazām sākām no jauna saimniekot. Sākotnējā ideja paredzēja, ka pamatvirzienam būtu jābūt tūrismam un ar šo nozari saistītām lietām. Tagad esam uzrakstījuši vienu Eiropas projektiņu. Mums ir dažādas lietas, ar kuru palīdzību mēs varam parādīt cilvēkiem, kā var atpūsties dabā bez interneta un visām elektroniskajām ierīcēm. Pagaidām gan šajā pusē cilvēkiem tas ir varbūt pārāk neierasti, tādēļ mums vēl rodas zināmas grūtības to iestartēt.”

 

Senās flautas atrašana pavēra jaunu darbības lauku

Kā stāsta Āris Godiņš, jau ceļojuma laikā viņš bija izlēmis apgūt kādu mūzikas instrumentu, un tā rezultātā viss nonācis pie tā, ka tagad indiāņu flauta ieņēmusi ļoti svarīgu vietu viņa dzīvē. Lai gan, kā Āris atceras, ceļš mūzikas pasaules apgūšanā sākumā bijis visai ērkšķains: „Man nav nekādas muzikālās izglītības, un tikai 40 gadu vecuma izlēmu, ka vēlos spēlēt kādu mūzikas instrumentu. Jaunākais puika mācēja darboties ar ģitāru, un viņš pierunāja, ka arī man jāmēģina apgūt tieši to. Muzikālās izglītības trūkums manā gadījumā nozīmēja, ka es nekad neesmu dziedājis, neesmu spēlējis nevienu instrumentu, es nepazīstu notis, tas viss man ir pilnīgi svešs.

Jāteic, kā ir – ar ģitāru gāja smagi, jo apgūstamā materiāla bija ļoti daudz, bet nekas īsti neizdevās. Es trīs mēnešus mēģināju, ļoti noguru, līdz sapratu, ka ģitāra nav domāta man, un izlēmu sākt savus meklējumus. Vēlme bija īsa un  konkrēta – atrast visvienkāršāko instrumentu, ko iemācīties spēlēt, un tā ceļš mani atveda pie šīs indiāņu flautas. Tas ir atzīts kā senākais mūzikas instruments pasaulē – tādi ir sastopami muzejos, un vecākajam eksponātam ir jau 14 tūkstoši gadu. Šo instrumentu cilvēki ir taisījuši jau tālā aizvēsturē, kad vēl tikai sāka apzināties sevi, un eksistē dažādas interesantas teikas un pasakas par to, kā tas ir radies. Būtībā tas ir ļoti vienkāršs, šai flautai ir tikai seši caurumiņi, un nav nepieciešama nekāda īpaša spēlēšanas tehnika – vienkārši pūš iekšā gaisu, un skaņa nāk ārā.

Ar šīm flautām es pamatīgi aizrāvos, un ne tikai ar spēlēšanu vien. Esmu iemācījies pats tās izgatavot, līdz ar to ir mainījusies arī mūsu parka – Godiņu piedzīvojumu platformas – būtība. Tas vairs nav tik daudz tūrisma pasākums, bet iespēja atbraukt ciemos, pabūt brīvā dabā un uzspēlēt flautas. Taču ne tikai – es varu iemācīt cilvēkam pašam gan uztaisīt šādu instrumentu, gan sākt to spēlēt. Man ir studenti visā Latvijā, kuriem es mācu spēlēt šīs flautas gan klātienē, gan attālināti.

Bet darināt jaunu flautu nemaz nav grūti. Kā piemēru varu minēt divus brāļus, 12 un 14 gadus vecus, kuri pirms mēneša bija atbraukuši ciemos pie manis un sešu stundu laikā katrs no bambusa uztaisīja sev šādu pūšaminstrumentu.

Turklāt tagad flautu meistarošana mums ir kļuvusi par vienu no iztikas veidiem, jo es tās arī tirgoju. Rīgā ir mūzikas veikals „Nartiss”, kas piedāvā cilvēkiem plašu visdažādāko mūzikas instrumentu klāstu. Šis veikals nespecializējas uz populārajiem instrumentiem, bet uz to, lai katrs var atnākt un atrast tieši viņam visvairāk piemēroto. Ļoti interesanti, ka es savu pirmo flautu pirms trim gadiem nopirku tieši tur, un tagad viņi ar lielu prieku ir pieņēmuši manus instrumentus, atzinuši tos par ļoti labiem, un jau šajās dienās tos tagad varēs iegādāties arī Rīgā. Flautu izgatavošanā es sadarbojos ar vietējo mākslinieci Lauru Ditki, kura dažreiz apglezno manis taisītās flautas, padara tās vizuāli pievilcīgākas.”

 

Piedzīvojumu platforma uzrunā daudzus

Aktīvās atpūtas parks ir salīdzinoši jauns, un visas idejas vēl nav līdz galam īstenotas. Āris Godiņš kopā ar ģimeni ir enerģijas pilni turpināt darbu un attīstīt šo projektu: „Mūsu piedzīvojumu platformas galvenā doma ir dalīties ar citiem cilvēkiem tajā, kas mums pašiem ir dots un ko mēs vislabāk protam. Tas nozīmē – radīt piedzīvojumu garu, pozitīvas emocijas, arī izaicinājumu, kā arī aktīvi pavadīt brīvo laiku dabā. Platformas neatņemama sastāvdaļa ir arī mūsu mežs. Pret to ir pavērsta brīvdabas skatuve, uz kuras es bieži spēlēju flautu. Ja nav pārāk vējains, tad var staigāt pa visu mežu un klausīties tās radīto mūziku. Visi, kas to dzirdējuši, salīdzina to ar kaut kādu burvestību, jo skaņa esot maģiska, kā tādā pasaku mežā. Pats es to nevaru aprakstīt, jo mežā daudz laika esmu pavadījis ar motorzāģi un trimeri, lai to iztīrītu un padarītu pievilcīgāku. Tas ir lapu koku mežs, kas tagad jau vairāk līdzinās parkam.

Mēs piedāvājam organizētus pārgājienus, braucienus ar velosipēdiem, kā arī pavadīt laiku nūjojot, skrienot – gan vienam, gan ar ģimeni vai draugiem, gan lielākā pulciņā. Vienlaikus ir iespēja izjust koka flautas brīnumainās skaņas meža ielokā un arī pašam izgatavot savu pūšaminstrumentu. Pēc piedzīvojuma aktīvās daļas vienmēr nepieciešama arī atpūta. Lai atslābinātos, piedāvājam pirts rituālus ar peldi, kā arī uz ugunskura gatavotu ēdienu, pašceptus cepumus ar zāļu tēju, pašmāju medu un citus gardumus. Ēdienkarte mums ir speciāla, īpaši izkopta, un mēs varam ar šādu brīvā dabā gatavotu ēdienu vienlaicīgi pabarot pat 30 cilvēkus. Projekta ietvaros esam uzstādījuši ļoti skaistu lielo telti, kuru šie 30 cilvēki var izmantot sliktāku laikapstākļu gadījumā. Viesu izguldīšanu varam nodrošināt teltīs, piedāvājot visu nepieciešamo aprīkojumu, ieskaitot guļammaisus un piepūšamos matračus. Tie, kuri dod priekšroku nakšņošanai telpās, var izvēlēties omulīgi pārlaist nakti 30 kvadrātmetru lielajā Bišu namiņā, kurš savu nosaukumu ieguvis par godu Gintas tēva bišu saimniecības lietu uzglabāšanai.

Nākotnē mēs plānojam piedāvāt iespēju baudīt arī senlatvju pirts rituālus un relaksāciju lauku vidē, tāpat uzņemties dažādu svinīgu pasākumu, kā arī radošo nometņu – meistarklašu organizēšanu. Noteikti tiks rīkoti arī sporta un aktīvās atpūtas pasākumi.”

 

Pašiem izaicinājumu rada regulāra dzīve bez elektrības

Daudziem no mums grūti iedomāties, kā var iztikt bez elektrības, turklāt vēl ilgstoši. Āris Godiņš iesmejas un attrauc, ka dažreiz nākas samierināties ar to, kas ir: „Tā kā mēs dzīvojam meža vidū, mums uzreiz pieslēgt elektrību nebija tik vienkārši. Protams, mēs neplānojām savu ikdienu pakārtot dzīvei bez elektrības, tādēļ jau pašā sākumā uzstādījām saules paneļus. Taču mums ar tiem, var teikt, visu laiku noritējusi pastāvīga cīņa. Pirmās problēmas sākās jau uzreiz pēc uzstādīšanas, kad tos pusgadu dažādu iemeslu dēļ nevarēja iedarbināt. Pagājušā gada vasarā beidzot mēs izbaudījām, ko nozīmē sava elektrība, bet rudenī, tiesa, paša vainas dēļ sistēma „nodega”. Kopš tā laika praktiski iztiekam bez elektrības. Visu šo vasaru gaidām nepieciešamās rezerves daļas, bet to piegāde ļoti kavējas, visas vēl nav atnākušas. Ļoti iespējams, ka arī šo ziemu nāksies pavadīt kā senos laikos.

Protams, ka šādas likstas bremzē attīstības gaitu. Mēs joprojām mitināmies piecus kvadrātmetrus lielā telpā, ko pašlaik var saukt par mūsu māju. Viesiem gan ir atsevišķs nams, bet mēs paši tajā nedzīvojam. Vēl ir flautu darbnīca, bet elektrības trūkuma dēļ neesmu spējis to pabeigt. Tādēļ nav izdevies arī saražot tik daudz flautu, kā bija iecerēts, lai varētu šos instrumentus piedāvāt dažādās pārdošanas vietās. Tādēļ, ja neskaita minēto veikalu Rīgā, tās pagaidām var iegādāties tikai šeit. Tomēr esmu optimisma pilns, jo tuvākajā laikā dēli solīja atbraukt palīgā, varbūt izdosies kaut ko savest kārtībā.

Lielāko daļu aktivitāšu rīkojam vasarā, bet papildus tām katru gadu 18. novembrī – Latvijas Republikas proklamēšanas dienā – mums ir ļoti nopietns pasākums. Tas izceļas ar to, ka notiek ārā, mežā. Lai gan daudziem varētu rasties jautājumi, kā tajā gadalaikā var uztaisīt kaut ko tādu, es varu viņus nomierināt, jo esmu liels ugunskuru speciālists. Un 18. novembrī mums ir tāds ugunskurs, ka ir silti pat kādu 20 metru attālumā no tā. Parasti uz šo pasākumu ierodas 30–40 viesi, un neviens nesūdzas, ka būtu nosalis, nebūtu paēdis vai, pasarg’ Dievs, ka būtu slikti pavadījis laiku.

Ja kāds jūtas ieinteresēts un vēlas pie mums atbraukt, visu informāciju var atrast sociālajos tīklos Instagram un Facebook ar norādi Godiņu piedzīvojumu platforma. Tur pieejamas visas publisko pasākumu afišas, lai cilvēki zinātu, kad un kurā laikā kas ieplānots. 18. novembra pasākums notiek katru gadu un jau kļuvis diezgan zināms. Papildu ziņas par mums var atrast arī mājaslapā www.adventuretime.lv. Bet tuvākais notikums būs 9. septembrī, kad arī pie mums, tāpat kā daudz kur citur pasaulē, risināsies Dzejas dienu pasākums „Sirds uz perona”, kura ietvaros notiks dzejas lasīšana tiešsaistē. Mēs esam atjaunojuši simbolisku pieturvietu uz mežā esošā vecā dzelzceļa, un tur arī varēs izjust poēzijas radošo spēku.”

Galerijas