Skats uz vēja enerģiju no otras puses – pretinieku argumenti

Lai rastos objektīvāks priekšstats par vēja enerģijas izmantošanu un arī tās iespējamiem mīnusiem, šīs rakstu sērijas trešajā daļā mēģināsim atspoguļot Latvijas vēja enerģijas pretinieku viedokli un izvērtēt viņu argumentus. Proti, kāpēc viņi ir pret vēja parku būvniecību, kādas nepilnības šim enerģijas ieguves veidam saredz un kā piedāvā risināt elektroenerģijas trūkuma problēmu Latvijā. Lai uzzinātu vēja parku pretinieku domas un viņu kritiskās nostājas pamatojumu, vērsāmies pie Facebook grupas „Pret vēja turbīnām Z-Kurzemē” dalībniekiem. Kā viņi paši definē, šajā grupā apvienojušies cilvēki, kurus ietekmē esošie vai skars plānotie vēja parki Ventspils novadā.

Vietējie iedzīvotāji vēlas dialogu un kompensācijas

Viens no vēja enerģijas pretinieku argumentiem ir negatīvā pieredze ar vēja parku uzstādīšanu laikposmā no 2009. gada līdz 2012. gadam. Kā uzsver viens no ievadā minētās grupas dalībniekiem Uģis Ofkants, šo vēja parku izbūve nāca soli solī „ar nesakārtotu likumdošanu, daudzviet pat minimālā attāluma (toreiz 250 m) neievērošanu no esošajām dzīvojamajām mājām”. Problēmas radīja arī „esošo atjaunojamās enerģijas staciju uzraudzības institūcijas efektivitātes un kapacitātes trūkums (Būvniecības valsts kontroles birojs to pārņēma tikai 2020. gadā), kā arī valsts subsīdijas OIK veidā staciju ekspluatācijas laikā. Vien periodā no 2005. gada līdz 2019. gadam Latvijas iedzīvotāji bija samaksājuši jau vairāk nekā divus miljardus eiro šo staciju īpašniekiem. Un turpinām maksāt joprojām. Vai tiešām valdība un šīs politikas virzītāji iedomājas, ka cilvēkiem var veidoties uzticība, ka šoreiz iecerētā vēja parku attīstības stratēģija ir godīga pret sabiedrību? Pagaidām nekas šādu pārliecību nerada.”

Uģis Ofkants domā, ka nepieciešams dialogs ar vietējiem iedzīvotājiem un kompensācijas: „Pasaules valstu prakse rāda, ka vietējās kopienās protesti un diskomforts pastāv, tādēļ tiek meklēts dialogs un kompensējoši mehānismi tām kopienām, kuras vēja parka izbūve ietekmē vistiešāk.” Taču, pēc aktīvista vārdiem, agrāk valdība neko tādu nemēģināja radīt, vien nesen, 2021. gada izskaņā, Saeimā aizsākušās diskusijas par iespējamo atbalsta mehānismu vietējiem iedzīvotājiem. Tomēr Uģis Ofkants neatbalsta arī pašlaik Saeimā esošo likumprojektu, jo „tas vērsts vairāk uz politisku tirgošanos ar vietējiem politiķiem, nevis risina problēmu – kompensāciju tieši skartajiem iedzīvotājiem.”

Trūkst ticības arī jaunajām tehnoloģijām

Cilvēkiem, kas raizējas par vēja parku kaitīgo ietekmi, nereti trūkst pārliecības par jaunākās paaudzes vēja enerģijas staciju (VES) kvalitatīvo atšķirību no vecākās paaudzes VES, kas patiešām mēdza atstāt dažādu nevēlamu un nepatīkamu ietekmi uz cilvēku veselību un labsajūtu, ko radīja mirguļošana, infraskaņa un citas vēja ģeneratoru radītas negatīvas parādības. Uģis Ofkants uzsver arī bažas par plānoto vēja staciju augstuma pieaugumu: „Latvijā šobrīd augstākās vēja elektrostacijas ir 151 metrs, taču plānoto jauno VES augstums ar katru gadu palielinās – 210, 250, 270, šobrīd pat 300 metru. Vieni no augstākajiem vēja ģeneratoriem nesen pieteikti uzstādīšanai Ventspils novada Užavas, Vārves un Ziru pagastu teritorijās, kur uzņēmums „Envirsus” sācis ietekmes uz vidi novērtējuma procedūru.

Taču Latvijas normatīvi un likumdošana neseko līdzi šo tehnoloģiju attīstībai. Šobrīd pat vērojams pretējs efekts – tiek veicināta dažādu ierobežojumu atcelšana. Mūsu izpratnē šāda masveidīga ievērojama augstuma VES izbūve iekšzemē vēl nav pietiekami izpētīta, lai radītu pārliecību, ka tādi parki neatstāj būtisku ietekmi uz vidi un cilvēkiem.”

Tāpat Uģis Ofkants uzskata, ka neesot korekts vēja parku būvnieku izteiktais apgalvojums, ka jaunākās tehnoloģijas novērš mirguļošanu, – tās vien dod iespēju to automātiski regulēt. Taču normatīvajos aktos neesot paredzēti nekādi garantējoši mehānismi vai soda sankcijas pret VES īpašniekiem, ja šī automātiskā regulēšana netiek ievērota. Tāpat viņš nav pārliecināts, ka jaunākās paaudzes VES novērš infraskaņas radītos negatīvos efektus, uzsverot nepieciešamību uzrādīt pamatotus pētījumus, kas to apstiprina.

Vai vēja enerģija patiešām ir zaļa un nekaitīga?

Šādu jautājumu vēja parku attīstītājiem uzdod daudzi šo projektu pretinieki. Viena no viņiem ir Līga Gabrāne, kura stāsta: „Latvijā līdz šim ir ļoti maz cilvēku, kuri savā pieredzē būtu saskārušies ar vēja parku negatīvajiem aspektiem. Tāpēc ir diezgan viegli reklamēt šo enerģijas veidu kā ļoti labu un zaļu. Taču, ja kāds aprunātos ar tiem, kuri, piemēram, dzīvo Ventspils novadā līdzās vēja parkam „Platene”, tad saprastu, ka viņu dzīves vides kvalitāte kopš šī parka uzbūvēšanas ir ievērojami kritusies. Tāpat pie šīm vēja turbīnām vairākkārt ir notriekti īpaši aizsargājamie putni – mazie ērgļi. Turklāt vēja parka būvniecības gaitā tuvējie iedzīvotāji saskārās ar draudiem un šantāžu. Ir jāsaprot, ka vēja parku industrija ir skaistos vēstījumos iepakots bizness, nevis pasaules glābēji. Turklāt gan Skandināvijas valstīs, gan Vācijā, kurās ir uzstādīts visvairāk vēja turbīnu Eiropā, pēdējos gados tās būvē ļoti maz, jo saskaras ar lielu pretestību no iedzīvotāju puses. Taču Dānijā un Vācijā esošās vēja industrijas kompānijas meklē jaunus noieta tirgus, un Latvija tām šķiet gards kumosiņš.”

Tāpat Līga Gabrāne ir pārliecināta, ka īstenībā jebkura enerģijas ražošana atstāj ietekmi uz vidi, jo patērē resursus: „Patiesi “zaļā” domāšana vienmēr aicina izvērtēt arī to ietekmi, kas radusies šo produktu ražošanas procesā, kā arī to, kas notiks pēc tam, kad šis produkts būs beidzis kalpot. Piemēram, katras vēja turbīnas vienas lāpstiņas karkasa saražošanai ir nepieciešams izcirst desmitiem kubikmetrus retā Amazones balsas koka. Nerunājot par tādiem resursiem kā metāli, neodīma magnēti, eļļas, smērvielas u.c. Savukārt turbīnu ekspluatācijas laikā no rotoru lāpstiņām atdalās un apkārtējā vidē izplatās ievērojams daudzums mikroplastmasas, kas satur kaitīgo bisfenolu A. Pēc uzstādīšanas vēja turbīnas kalpo apmēram 25 gadus, vēlāk lielākās problēmas rada (un, piemēram, Dānija to jau piedzīvo) no kompozīta materiāla izgatavoto lāpstiņu utilizācija. Lai ko nestāstītu vēja parku attīstītāji, līdz šim nav atrasts ekoloģisks un ekonomiski pamatots utilizācijas veids. Tās nav iespējams izmantot otrreizējā pārstrādē, tādēļ bieži vien tiek apraktas zemē.”

Daļa cilvēku uztraucas par lauku ainavu saglabāšanu

Sākumā minētajā Facebook lapā lasāms arī apgalvojums, ka vēja parki ir „vidi degradējoši objekti”, kas „piesārņos Kurzemes unikālo ainavu”. Šo argumentu plašāk cenšas izskaidrot Kristīne Purviņa: „Ainava vienmēr būs subjektīvi uztverta. Vienam patīk urbanizēta vide, otram – pļauts angļu mauriņš pagalmā, citam – savvaļas pļava. Taču līdzās šai subjektivitātei tomēr pastāv arī zināmi kanoni un ainaviskās vērtības. Viena lieta ir uzbūvēt vēja parku industriālā ainavā, kuru, iespējams, tas papildina, bet pavisam kas cits – lauku ainavā, kas ir vietējas, reģionālas vai nacionālas nozīmes ainaviska vērtība. Piemēram, Ventspils novadā tādas ir vairākas, tajā skaitā Popes apkārtne, kurā tiek plānots viens no vēja parkiem.

Ja VES šeit kļūst par dominanti, tad, mūsuprāt, tas ir ainavu degradējoši. Tāpat jāņem vērā, ka pašlaik vairs tikai neliela daļa sabiedrības dzīvo laukos ekonomisku apsvērumu dēļ, bet galvenokārt to nosaka dzīvesveida izvēle, kurā viens no kritērijiem ir tieši dabiska vide. Ja šādā vietā ienāk vēja parks, tad iedzīvotāja uztverē viņa dzīves vide tiek neatgriezeniski bojāta, zaudē savu vērtību. Par šo jautājumu, protams, varētu izvērst garu diskusiju. Ja ir interese, internetā var iepazīties ar Ventspils novada ainavu pētījumu, palasīt par tradicionālo lauku ainavu, kas iekļauta Latvijas kultūras kanonā, par VARAM loloto projektu – Latvijas ainavu dārgumu krātuvi, kas tika identificēti Latvijas simtgades ietvaros, kā arī iepazīties ar ES konvenciju par ainavu aizsardzību.”

Labs kompromisa risinājums varētu būt veidot vēja parkus jūrā

Uģis Ofkants uzskata, ka vēja parki, vismaz pašreizējo projektu ietvaros, neatrisinās Latvijas problēmas elektroenerģijas apgādē, savukārt radīs citas, starp kurām varētu minēt šādas:

• Augstākas VES prasa lielāku aizsargjoslu un automātiski rada lielāku apgrūtinājumu kaimiņu zemju īpašniekiem;
• Ārvalstu investoru biznesa attīstītāji neslēpj, ka vēja parki pēc to nodošanas ekspluatācijā tiks pārdoti. Nav garantijas, ka jaunie īpašnieki ievēros iepriekš noteikto VES atslēgšanu ēnu krišanas gadījumā;
• Šeit saražoto „zaļo” elektroenerģiju tirgo ārvalstīs – caur NordPool biržu, nekādi neatrisinot Latvijā palaikam sastopamo elektroenerģijas deficītu;
• Daudzie vēja parku projekti ar pieaugošām jaudām rada draudus esošo elektrības pārvades līniju kapacitātei. Var nākties izbūvēt jaunas, paralēlas augstspriegumu līnijas – „Kurzemes loks 2”, kas elektroenerģijas izmaksas gala patērētājam tikai palielinās, nevis samazinās.

Atbildot uz loģisku jautājumu par to, kādu problēmas risinājumu viņi redz no savas puses, Uģis Ofkants saka: „Latvijas meži un lauksaimniecības zemes ir maksimāli jāsaglabā to pamatmērķim. Ņemot vērā, ka Lietuva un arī Igaunija plāno un sāk attīstīt savus jūras vēja parkus tiešā Latvijas jūras robežas tuvumā – tad arī Latvija savus klimata mērķa plānus varētu atrisināt ar diviem lieljaudas jūras vēja parkiem, katru ar kopējo jaudu 800–1000 MW.

Šādam risinājumam ir vairākas priekšrocības:

• Latvijai jau ir norādītas četras iespējamās jūras vēja parku iespējamās teritorijas, no kurām viena ir Lietuvas, bet otra – Igaunijas–Lietuvas jūras robežas tuvumā;
• Latvijai un Igaunijai jau ir uzsākta sadarbība un parakstīts saprašanās memorands par kopīgu jūras parka attīstību;
• Jūrā turbīnas var būt pat divreiz jaudīgākas (15 MW) nekā uz sauszemes (8 MW); turklāt jūrā tās darbojas krietni efektīvāk – netraucē apkārtējais reljefs, meži, ēkas, tur ir vienmērīgāks vēja ātrums;
• Netiek radīti apgrūtinājumi zemju/privātīpašumiem, atkrīt zemes pirkšana/noma un saskaņošana ar kaimiņu īpašumiem.

Līdz ar to es savu nostāju varētu formulēt kā atbalstu vēja parku būvniecībai jūrā, kā arī pieļaujot dažas vietas stratēģiski izvēlētos plašos lauksaimniecības masīvos, kur nav bioloģiskās daudzveidības, jo notiek intensīva lauksaimniecība, nav rekreācijas un tūrisma potenciāla.”

Nobeigumā Uģis Ofkants piebilst, ka jūras vēja parku ietekme būtu mazāk „sāpīga” vietējiem iedzīvotājiem un dabai. Savukārt, lai risinātu enerģijas trūkuma problēmas, pēc viņa domām, būtu jāveicina esošie, īpaši pašvaldību ēku energoefektivitātes paaugstināšanas pasākumi, samazinot siltumenerģijas patēriņu, jāveic pašvaldību siltumenerģijas ražošanas uzņēmumu pārbūve uz šķeldu/biomasu vietās, kur joprojām tas nav izdarīts, kā arī jāpēta, jāseko līdzi mazo, modulāro kodolreaktoru tehnoloģijām (Igaunijā izpēte jau uzsākta) un jāizsver iespēja par nelielas jaunākās paaudzes AES būvniecību. Par to, starp citu, vismaz ideju līmenī runas jau ir sākušās – arī varas augstākajos gaiteņos.