Trīs Jāņi. Katram savas tradīcijas

Strauji tuvojas vieni no gada skaistākajiem svētkiem – Līgo vakars un Jāņi, kad tiks kurti ugunskuri, dziedāts, līksmots, ēsts…

Gandrīz 50 tūkstošiem Latvijā dzīvojošo ir dots vārds Jānis. Sazinājāmies ar trim no viņiem – dziedātāju Jāni Stībeli, kura dzimtā puse ir Talsi, Liepājas futbola skolas treneri Jāni Zuntneru un arhitektu no Ventspils Jāni Bumbieri, lai uzzinātu interesantas lietas par viņu svētku svinēšanas tradīcijām. Šie vīri katrs ir no savas Kurzemes vietas, un viņiem visiem uzdevām līdzīgus jautājumus – par attieksmi pret savu vārdu un Līgo svinēšanas paradumiem, kā arī par viņu dzīvi un saiknēm ar Kurzemi. Tāpat arī ļāvām katram pastāstīt par sevi – ar ko nodarbojas, par hobijiem, mērķiem un daudz ko citu.

Dziedātājam Jānim Stībelim svarīgi būt garā stipram

„Šobrīd viss laiks paiet, uzstājoties dažādos koncertos. Te Berga bazārā, Rīgā, te Ogrē, te Zvejniekciemā… Praktiski visa vasara piesātināta ar aizraujošiem pasākumiem. Kāpju uz skatuves kopā ar citiem mūziķiem vai arī viens pats – pavadījumam varu nospēlēt uz klavierēm vai paņemt līdzi ģitāru. Esmu pārliecināts, ka mēs – visi Latvijas mūziķi, kas izturējuši divus pēdējos gadus, – esam priecīgi par to, ka beidzot ir atcelti ierobežojumi sakarā ar Covid-19. Ir foršas sajūtas, ka atgriezies laiks, kad varam darīt to, pēc kā tik ļoti ilgojāmies – muzicējot uzstāties skatītāju priekšā.

Brīvākos brīžos studijā ierakstu dziesmas. Daudzām no tām esmu gan vārdu autors, gan komponists. Lai koncertētu, nepieciešami mēģinājumi. Ja nāk klajā jauns singls, vajag nofilmēt arī mūzikas video – tam arī jāsagatavojas. Patlaban ir sācies skolēnu brīvlaiks, un vairāk jādomā par savu ģimeni, bērniem, kā nodrošināt, lai viņi varētu pilnvērtīgāk pavadīt vasaru.

Esmu ļoti priecīgs, ka vecāki mani nosauca par Jāni. Patiesībā ir drusku žēl, ka neviens no maniem dēliem nenes šo vārdu. Jo mans tēvs un vecaistēvs bija Jānis, un, cik es zinu, vecvectēvs arī. Manuprāt, Jānis ir brīnišķīgs un latvisks vārds, un pie mums tas ir pietiekami populārs. Kādu laiku gan nedaudz piemirsts, jo vienubrīd pāri vēlās vilnis ar dažādiem jaunākiem vārdiem. Kā redzu un saprotu, pašlaik vārds Jānis atkal atgriežas.

Man ir trīs dēli. Nevienu no viņiem nenosaucu par Jāni. Tas tāpēc, lai nebūtu Jānis Stībelis otrais. Patiesībā tas nebija tikai mans lēmums, to pieņēmām kopīgi ar sievu. Bet dēliem tāpat ir latviski vārdi, un tie, manuprāt, katram no viņiem ļoti piestāv.

Līgo svētki mēdz paiet dažādi. Esmu svinējis, arī piedaloties vērienīgos koncertos, piemēram, Latvijas Radio 2 lielajā ielīgošanas pasākumā. Jāteic, ka divreiz gadā – Līgo svētku un Jāņu, kā arī Ziemassvētku laikā – es cenšos iztikt bez uzstāšanās. Šos svētkus gribas nosvinēt mājās kopā ar ģimeni. Šo pāris gadu laikā, kad pandēmijas dēļ kultūras jomā nekas nenotika, par to nebija jāsatraucas. Bet, ja kādreiz atkal atgriezīsimies tajā ritmā, kāds bija iepriekš, kad tika rīkoti dažādi koncerti un sarīkojumi, būtu jāatceras, ka vairāk laika vajag veltīt ģimenei un vismaz lielajos svētkos būt kopā. Taču tagad, kad īstā koncertu sezona vēl tikai sāk ieskrieties, šķiet, diezin vai tā būs pārāk pārblīvēta, jo neviens nezina, kas notiks rudenī.

Vārda dienā mani sveic ļoti tradicionāli. Parasti es tieku pie ozollapu vainaga. Sanāk draugi, kaimiņi, nodzied man par godu kādu Līgo tautasdziesmu, bieži vien atnes arī siera rituli.

Jau kādu laiciņu es Talsos vairs nedzīvoju, bet tur joprojām mājo mana mamma. Vismaz reizi nedēļā cenšos turp aizbraukt – līdz ar to Talsos parādos itin bieži. Man ļoti patīk tā puse, īpaši visas vietas, kas ir jūras virzienā – Roja, Mērsrags un, protams, Kolka. Bez šaubām, laika gaitā šis tas ir mainījies.

Savulaik mēs, mūziķi, regulāri braucām uz Ventspili. Tur bieži tika organizēta gan „Supernova”, gan „Muzikālā banka”, gan citi pasākumi. Tomēr šobrīd šie lielie priekšnesumi tur vairs nenotiek, tāpēc sanāk daudz retāk aizbraukt uz turieni. Toties Liepājā pēc rekonstrukcijas ir atvērts vecais labais koncertdārzs „Pūt, vējiņi!”. Ir sajūta, ka Liepājā visas ar mūziku saistītās aktivitātes attīstās, tur viss notiek. Šī ir brīnišķīga, ar muzikālām tradīcijām bagāta pilsēta, kurā nostiprinājušās spēcīgas roka un populārās mūzikas saknes.

Galvenais, ko gribas vēlēt svētkos, – saglabāt optimismu un dzirkstelīti acīs, darot jebkuras lietas, un nezaudēt ticību labajam. Un būt pietiekami spēcīgam garā, darboties savā jomā maksimāli labi – pēc savas sirdsapziņas.”

Futbola treneris Jānis Zuntners – viscaur liepājnieks

Jānis Zuntners par futbola treneri Liepājā strādā jau gandrīz 40 gadus. Viņa vadībā izaugušas vairākas jauno futbolistu paaudzes. Patlaban viņa paspārnē ir četras komandas: vecuma grupās U-9, U-12, kā arī divas U-16 jauniešu komandas. Viņa trenētās vienības piedalās piecos Latvijas Futbola federācijas rīkotajos čempionātos.

„Liepājnieki pašreiz nav tik atsaucīgi, kādi bija kādreiz. Vēlme spēlēt futbolu diemžēl ir samazinājusies, un tas ir fakts. Diezgan daudz šajā ziņā pēdējos divos gados paveicis Covid-19. Bērniem tagad ir citas iespējas, ar ko nodarboties – dators, spēles un tamlīdzīgas lietas.

Neraugoties uz saviem gadiem, mans mērķis ir turpināt trenēt. Iemācīt bērnus spēlēt futbolu, lai liepājnieki arī turpmāk būtu Latvijas izlasē. Arī izcīnīt pirmās vietas, godalgas, medaļas Latvijas meistarsacīkstēs. Galvenais, lai viņi prastu labi spēlēt un būtu gudri cilvēki.

Pats savulaik ilgu laiku nodarbojos ar futbolu, bumbu sāku dzenāt 11 gadu vecumā un beidzu 47 gados. Spēlēju Latvijas čempionāta otrajā līgā. Līdz 20 gadu vecumam esmu piedalījies praktiski visās Latvijas jauniešu izlasēs, bet nacionālajā izlasē vecuma un varbūt meistarības dēļ es netiku.

Pie sava vārda esmu pieradis un jūtos komfortabli. Mums abiem ar brāli Juri tie ir ļoti latviski. Es uzskatu, ka Jānis ir labs vārds, man patīk.

Līgo svētkus parasti nesanāk svinēt. To lielā mērā jau kopš jaunības dienām vienmēr noteicis futbola kalendārs. Agrāk bija tāds ieradums, ka Futbola federācija spēles lika nākamajā dienā pēc Līgo svētkiem.

Arī tagad Līgo nesvinu, iespējams, tāpēc, ka vispār nelietoju alkoholu un nesmēķēju. Šajā laikā es vienkārši esmu mājās, jo ikdienā man ir daudz treniņu, tāpēc vismaz svētku dienās gribas atpūsties. Parasti sanāk kādi četri treniņi dienā, kas tiešām ir ļoti daudz. Papildus es pats arī nodarbojos ar sportu – tā sakot, lai uzturētu sevi labā formā. Cenšos piekopt pilnībā veselīgu dzīvesveidu un iesaku to darīt arī citiem. Kad man jāsaka savs vecums, nometu desmit gadus nost, un visiem tas liekas ticami.

Apsveikumus vārda dienā saņemu ļoti daudz. Sveic gan radi, gan draugi, gan paziņas.

Man ārkārtīgi patīk mana pilsēta Liepāja. Es esmu liepājnieks, kā saka, ar asinīm un smadzenēm. Šeit esmu dzimis un visu laiku dzīvojis. Liepājā viss ir labs, īpaši – jūrmala, skaistas meitenes un futbols!

Ja man jautā, ko novēlēt vārda dienā, tad es atbildu: tāpat kā visiem cilvēkiem pasaulē – mieru.”

Arhitekts Jānis Bumbieris savu ozollapu vainagu glabā veselu gadu

„Esmu ventspilnieks un dzīvoju Ventspilī, bet nu jau pāris mēnešus darba dienās braucu uz Kuldīgu, jo strādāju Kuldīgas novada pašvaldības būvvaldē. Man ir arī sava arhitekta privātprakse.

Esmu piecu bērnu tēvs – man ir divi dēli un trīs meitas. Jaunākajam esam devuši vārdu Jānis. Ar sievu esam laulāti jau 26 gadus, un ģimene ir viena no manām pamatvērtībām.

Ar savu vārdu esmu apmierināts, man tas patīk, un mainīt to nekad neesmu gribējis. Mums visiem ģimenē ir latviski vārdi. Tāpat man ir tuvas tradicionālās vērtības.

Studiju gados Jāņus biežāk pavadīju kopā ar draugiem. Tagad gan tos noteikti svinam ģimenes lokā. Kad agrāk ar ģimeni dzīvojām Rīgā, tad parasti braucām pie kādiem radiem uz laukiem vai pie draugu ģimenēm. Šobrīd mums pašiem ir sava māja Ventspilī, tāpēc Līgo vakars ik pēc pāris gadiem tiek svinēts šeit. Tomēr nekad neaizmirstam aizbraukt uz Ventas pļavām pēc jāņuzālēm un ozola zariem. Nu jau vairākus gadus ievērojam tradīciju Jāņus svinēt kopā ar ģimenes draugiem – vēl vienu pamatīgu latviešu ģimeni no Jelgavas. Jāņu ugunskura vietu mainām – vienu gadu viņu pusē, otru – mūsējā.

Bez suminājumiem Jāņu dienā neiztikt. Bērni un sieva, protams, nekad neaizmirst mani apsveikt. Tāpat atceras arī tuvākie radi, draugi. Tie, kas dzīvo kaut kur tālāk, parasti piezvana, bet tie, kas tuvumā, vienkārši brauc ciemos, lai kaut uz brīdi paviesotos. Man pašam patīk citus sumināt, ar viņiem parunājoties pa tālruni.

Katru gadu darinām ozollapu vainagu, ar kuru svētku vakarā es kādu brīdi padižojos, bet pēc tam to saglabāju līdz nākamajam gadam, kad tas tiek sadedzināts Jāņu ugunskurā.

Man patīk dzīvot Kurzemē. Jau minēju, esmu dzimis un uzaudzis Ventspilī, arī patlaban mitinos šeit. Man patīk jūra, arī Venta. 15 gadus esmu pavadījis Rīgā, un tajā laikā ļoti izjutu jūras trūkumu.

Kurzemniekiem šajos skaistajos svētkos gribētu novēlēt – lai katrs šo gada īsāko nakti pavada ar saviem tuvākajiem, lai kur arī tas būtu – brīvā dabā, savās mājās vai kaut kur citur. Izmantosim iespēju, ka varam brīvi satikties, uzsmaidīt viens otram, parunāties, garšīgu mielastu kopā baudīt. Priecāsimies par to. Un atliksim malā bildītes telefonā vai sociālajos tīklos. Tāpat aicinu neaizmirst arī par garīgām vērtībām, ko Jāņi mums dod un atgādina – gan par mūsu saknēm Latvijas zemē, gan par to, ka 24. jūnijs ir arī Svētā Jāņa Kristītāja piemiņas diena.”

Lai visiem priecīgs, lustīgs un pozitīvu pārsteigumu pilns Līgo vakars, kā arī gaiši un apgaroti Jāņu dienas svētki!