Kad dvēselē valda aicinājums palīdzēt

Kurzemē, Liepājas pusē, darbojas kristīga labdarības organizācija „Tabitas sirds”. Tā izvirzījusi uzdevumu būt par svētību saviem līdzcilvēkiem. Biedrība galveno uzsvaru liek uz palīdzības nodrošināšanu gan īslaicīgas, gan ilglaicīgas krīzes situācijā nonākušiem cilvēkiem. Tās mērķis ir labklājības veicināšana ģimenēm, bērniem un vientuļiem cilvēkiem Grobiņā, Dienvidkurzemes novadā, Liepājā. Palīdzība izpaužas kā materiāls, praktisks, emocionāls, garīgs vai informatīvs atbalsts. Patlaban „Tabitas sirds” ir arī sadarbības partneri Liepājai, kā arī Dienvidkurzemes un Kuldīgas novadiem pirmā humānā atbalsta sniegšanai Ukrainas iedzīvotājiem, kuri raduši patvērumu šajā pusē. Par biedrības rašanos, iecerēm un jau paveikto pastāstīja tās vadītāja Kristīne Vidzeniece.

Viss sākās ar vēlmi palīdzēt grūtībās nonākušiem

„Šajā rudenī „Tabitas sirds” svinēs savu sesto dzimšanas dienu,” savu vēstījumu iesāk Kristīne Vidzeniece. „Bet sākās viss ar to, ka mēs – divas ģimenes – vēlējāmies palīdzēt līdzcilvēkiem. Mums bija iespēja saņemt humāno palīdzību, un mēs gribējām to novirzīt tiem, kam tā bija vajadzīga – kaimiņiem, paziņām utt. Pamazām sāka pievienoties citi draugi un domubiedri, varētu teikt, jau izveidojās zināma kustība, un tad kādā brīdī sapratām, ka ir jādibina biedrība, lai mēs varētu palīdzēt efektīvāk. Pašlaik tajā aktīvi darbojas 15 biedru liela komanda, bet papildus vēl ir aptuveni 20 brīvprātīgie, kas arī iesaistās biedrības darbā, piemēram, palīdzības sniegšanā, mantu sadalē, šķirošanā, sapakošanā.

Tāpat mēs esam ieguvuši draugus, kuri mūs regulāri atbalsta, un to vidū ir gan uzņēmumi, gan parasti cilvēki. Līdz ar to mums gandrīz vienmēr ir iespēja palīdzēt nelaimē nokļuvušajiem. Piemēram, tikko man zvanīja, ka Rucavā ir izdedzis dzīvoklis, un šādos gadījumos mēs iedodam pašu nepieciešamāko, ko neatliekami vajag – pārtiku un apģērbu. Galvenais uzdevums ir nodrošināt pirmo palīdzību, lai cietušajiem tā nav jāmeklē kaut kur riņķī apkārt. Mēs varam sniegt atbalstu vietējai sabiedrībai, un tad jebkurš krīzes situācijā zinās, kur var vērsties. Pašlaik pārsvarā palīdzam tikai tuvāko pilsētu un novadu iedzīvotājiem, jo mūsu vietējās pašvaldības, sociālie dienesti, bāriņtiesa, audžuģimenes zina par mūsu darbošanos, un tā arī ir vieglāk un ērtāk. Tālākos novados nereti šādas informācijas trūkst. Tomēr, ja nepieciešams, neatsakām arī citiem, un vēl pavisam nesen sniedzām palīdzību kādai ģimenei no Rīgas. Tāpat mums ir humānā atbalsta punkti Liepājā, Kuldīgā un Dienvidkurzemes novadā, kas nodarbojas ar palīdzības sniegšanu Ukrainas bēgļiem.”

Tiek rīkoti arī semināri

Uz jautājumu par biedrības darbības ikdienu Kristīne Vidzeniece atbild: „Noliktava mums atrodas Grobiņā, bet daudz palīdzam arī cilvēkiem Liepājā. Piemēram, ja nepieciešams humānais atbalsts, pie mums regulāri pēc palīdzības brauc asistenti, kuri darbojas ar krīžu skartajām ģimenēm. Var teikt, mēs ar tām strādājam pastarpināti, bet būtību tas nemaina. Šādai ģimenei savu tiešo ieguldījumu problēmu risināšanā sniedz asistents, bet mēs nodrošinām tai humāno palīdzību. Ja par to interesējas ļaudis no citām pilsētām, mēs cenšamies palīdzēt arī viņiem.

Laiku pa laikam mēs esam rīkojuši arī izglītojošus seminārus. Tie paredzēti ģimeņu atbalstam – gan par bērnu audzināšanu, gan finanšu pratību, arī par jauniešu iniciāciju, savstarpējām attiecībām, tostarp laulībām. Lekcijas lasa dažādi cilvēki. Viņi nav tikai teorētiķi, bet arī ikdienā praktizē šīs lietas. Viens no tādiem ir Izdzīvošanas skolas vadītājs Oskars Špickopfs. Viņš strādā ar jauniešiem, runā par puišiem, par zēnu audzināšanu. Paralēli jau otro gadu mēs organizējam atpūtas dienu mammām, kurām ir bērniņi ar īpašām vajadzībām. Māmiņas, kuras audzina bērnus ar invaliditāti, var atpūsties veselu dienu no rīta līdz vakaram un arī saņemt emocionālo atbalstu. Šogad bija divi šādi pasākumi – gan Kuldīgas, gan Dienvidkurzemes mammām.”

Sniedz palīdzību arī ukraiņiem

Vaicāta par biedrības pirmsākumiem un tās nosaukuma rašanos, „Tabitas sirds” vadītāja teic: „Tabita ir Bībelē minēta sieviete, kura palīdzēja trūkumā nonākušajiem un nodarbojās ar labdarību. Izvēloties nosaukumu, mēs gribējām, lai mums būtu tāda sirds, kāda bija viņai, kas rūpējās par grūtos brīžos nonākušajiem. Jaunajā derībā, Apustuļu darbos 9. nodaļas 36. pantā rakstīts: „Jopē bija kāda mācekle, vārdā Tabita, tulkojumā: Stirna; tā bija labdare un nabagu apdāvinātāja.”

Ideja par „Tabitas sirdi” bija jau vairākus gadus pirms biedrības nodibināšanas, vien tolaik nebija skaidrības, kad un kādā veidā to darīt. Kādus sešus gadus es staigāju ar domu sirdī, ka vēlētos izveidot kaut ko līdzīgu Jelgavas biedrībai „Tuvu”. Man ļoti patika viņu paveiktais, un biju pārliecināta, ka līdzīga organizācija mūsu pusē arī varētu nest daudz laba. Pati pēc profesijas esmu pedagoģe, līdz šim strādāju skolās un pirmsskolas izglītības iestādē. Taču tagad tas ir mainījies – pieaugušā darba apjoma dēļ vairs nevaru savienot skolotāja un biedrības vadītāja pienākumus, un kopš septembra sākuma savu laiku pilnībā veltu tikai „Tabitas sirdij”.

Darba biedrībā patlaban ir ļoti daudz, īpaši saistībā ar atbalstu ukraiņiem. Tas ir darbs ar pašvaldībām – saskaņot palīdzības sniegšanu, lai nodrošinātu visu vajadzīgo. Tāpat jāpasūta un jāiepērk visas preces. Mēs, piemēram, palīdzam nodrošināt sākotnējo nepieciešamo aprīkojumu, jo nevar cilvēku vienkārši ielikt tukšā dzīvoklī. Tad seko turpmākās palīdzības sarūpēšana, jo parasti, kad ukraiņi atbrauc, viņiem līdzi nav praktiski nekā, tikai tas, kas mugurā, kuram varbūt vēl kāda soma līdzi. Ja viņiem iedod dzīvojamo platību kādā Liepājas pašvaldības īpašumā esošā dzīvoklī, tas sākumā ir tukšs. Mēs palīdzam sagādāt viņiem pašas nepieciešamākās sadzīves lietas, sākot no traukiem līdz gultai un veļai, lai viņiem ir iespēja normāli paēst un izgulēties.

Lai gan izmitināšanas vietas it kā jau aizņemtas, ukraiņi turpina iebraukt, līdz ar to sniedzamās palīdzības un darba apjoms joprojām ir liels. Septembrī sevišķi daudz bēgļu bija no Harkivas apgabala, jo tur notika aktīvāka karadarbība. Cilvēki stāsta, ka vienkārši nevarot psiholoģiski izturēt, jo teju visu laiku skan trauksmes sirēnas. Vairs neesot spēka. Ar jauno bēgļu izmitināšanu Liepājai palīdz arī Dienvidkurzemes novads, atrod viņiem mājvietas Rucavā, Vaiņodē un citur. Lielākoties atbraucēji vēlas apmesties pilsētā, lai var labāku darbu sameklēt. Šajā jomā palīdzību sniedz pašvaldība, vai arī ukraiņi apmetas pie radiem, draugiem, ja tādi ir. Daļa no agrāk atbraukušajiem dodas prom, bet pastāvīgi ierodas jauni, kuriem vajag sagādāt dažādas preces.”

Tie, kas vēlas kaut ko atvest un ziedot kara mocītajiem ļaudīm, biedrības „Tabitas sirds” darbiniekus var satikt šādās vietās:

Grobiņas pagastā, Robežniekos, Liepu ielā 1a – otrdienās, trešdienās, ceturtdienās no plkst. 10 līdz 17;

Liepājā, Imantas ielā 7 – otrdienās no plkst. 10 līdz 17;

Kuldīgā, Stacijas ielā 6 – piektdienās no plkst. 16 līdz 19.

Labdarība vajadzīga visos laikos

Kā apgalvo biedrības „Tabitas sirds” vadītāja Kristīne Vidzeniece, palīdzība Ukrainas kara bēgļiem tiks sniegta arī turpmāk: „Pēc mūsu aprēķiniem, līdz šim palīdzības sniegšanas apritē ir bijuši iesaistīti vairāk nekā tūkstoš cilvēku – tie, kurus pašvaldības sūta pie mums un kuri arī saņēmuši atbalstu. Daudzi jau nāk atkārtoti, jo sākumā bieži vajadzīga t.s. „ātrā” palīdzība, kad piešķiram atbraucējiem pašas nepieciešamākās lietas, lai varētu uzsākt dzīvošanu jaunā vietā. Tāpat ir tāds ikdienas atbalsts, kāds šādās krīzes situācijās nereti nepieciešams.

Līdztekus rūpēm par bēgļiem mēs turpinām palīdzēt arī vietējiem pansionātiem. Piemēram, mums ir atsūtīti labi palīglīdzekļi cilvēkiem ar invaliditāti, kurus viņi ir novērtējuši, tādēļ turpināsim sniegt šo palīdzību. Tāpat mums ir iecere atbalstīt ne tikai mammas, kuras audzina bērnus ar īpašām vajadzībām, bet arī visu ģimeni kopumā, lai arī tēvi būtu iesaistīti šajā procesā. Tiek plānots pasākums, piemēram, brančs jeb vēlās brokastis, kurā kāds pāris, kas audzina bērniņu ar invaliditāti, dalās ar savu šajā grūtajā ceļā uzkrāto pieredzi.

Runāt par šādām lietām gan grupās, gan individuāli var ne tikai mamma, bet arī tētis vai arī abi vecāki kopā. Šiem cilvēkiem ir ļoti svarīgi justies kā līdzīgam starp līdzīgiem. Viņiem būtiski apzināties, ka diskusijas biedri saprot viņu stāstu un spēj to adekvāti uztvert. Ikdienā mums ar cilvēkiem, kuri dzīvē saskārušies ar šādām problēmām, tik tuvu kontaktēties parasti nesanāk. Līdz ar to brīžos, kad viņi satiekas savā starpā, viņi jūtas daudz pieņemtāki, labāk izprasti. Tādēļ es domāju, ka šāda veida atbalsts ir vajadzīgs, jo viņiem katru dienu jāpārvar daudz grūtību.

Tāpat mums ir sava Ziemassvētku tradīcija. Reizi gadā mēs aicinām sabiedrību, vietējos iedzīvotājus ziedot higiēnas piederumus. Pēc tam mēs tos izdalām cilvēkiem, kam visvairāk vajag – vientuļajiem pensionāriem, arī šiem īpašajiem bērniņiem un ārpus ģimenes aprūpes esošiem bērniem, kas atrodas aizbildniecībā vai aizgādībā.”

Sarunas noslēgumā Kristīne Vidzeniece atzīst, ka vēlme palīdzēt citiem radusies dzīves gaitā, jo pati ir daudzām grūtībām gājusi cauri, un savu artavu noteikti ir devusi arī ticība: „Man šajā jomā ir diezgan liela pieredze. Esmu gan dzīvojusi šķirtā ģimenē, gan bijušas dažādas nesaskaņas un pārdzīvojumi tās ietvaros. Tāpat es redzu, ka Bībelē ir ļoti daudz runāts par to, lai mēs palīdzam savam tuvākajam. Lai mēs mīlam savus tuvākos. Šādi darbi ir praktiska mīlestība, kā mēs to varam viens otram izrādīt.

Mēs saprotam, ka nedrīkstam gaidīt no cilvēkiem pateicību vai citus labus vārdus, jo mēs negribam, lai tie kalpotu par mūsu motivāciju. Es vēlos to darīt bez nosacījumiem. Protams, ja kāds pasaka paldies vai kaut ko īpaši mīļu, tas mūs iedrošina un dod spēku turpināt savu darbu. Vienmēr ir liels gandarījums, ja ir izdevies palīdzēt kādam un viņš par to ir pateicīgs. Man šķiet, ka savstarpēja pateicība ir ārkārtīgi svarīga gan saņēmējam, gan devējam.”