Sena hronika atspīd jaunā gaismā
Pavisam nesen, 17. decembrī, Dunikas Tautas namā notika „Dunikas Laika grāmatas” atvēršanas pasākums. Grāmatas idejas autors, projekta iniciators un darba grupas vadītājs ir Mihails Ignats, kura dzimtas saknes meklējamas šajā pusē, bet projekta īstenošanai tika izveidota speciālistu un entuziastu grupa, kas palīdzēja to iemiesot dzīvē. Savukārt grāmatas pamatteksts ir balstīts uz 19. gadsimta pirmajā pusē rakstītu latviešu zemnieka dienasgrāmatu. „Dunikas Laika grāmata” ļauj ieraudzīt vēstures notikumus Dienvidkurzemē tieši un nepastarpināti – caur tolaik dzīvojuša cilvēka skata prizmu. Grāmatā iekļauti arī dažādi uzziņas materiāli, ko caurauž vēsturnieku skatījums, bet tajā ietvertā hronika papildināta ar paskaidrojumiem. Tā noteikti būs noderīga ne tikai vēstures liecību pētniekiem, bet arī jebkuram, kas vēlas pētīt savas dzimtas saknes.
Lai uzzinātu vairāk par grāmatas tapšanas procesu, vērsāmies pie tās idejas autora Mihaila Ignata.
Viss aizsākās ar dzimtas vēstures pētīšanu
Mihails Ignats patlaban dzīvo Valmierā, bet viņa saikne ar Duniku ir vistiešākā, caur daudzām paaudzēm, lai gan diezgan ilgi, kā viņš pats atzīst, bija daudz neskaidrību: „Jau ilgus gadus es pētu savas dzimtas vēsturi. Sākumā zināju tikai to, ka mani Ignati (vēsturiskā uzvārda forma – Ignāts) nāk no Nīcas. Bet pēdējos gados, pateicoties mūsdienu tehnoloģijām, internetam un tajā pieejamai informācijai, izdevies panākt lielāku izrāvienu. Piemēram, dvēseļu revīzijas, baznīcu grāmatas mēs tagad varam aplūkot internetā, neizejot no mājas un nedodoties uz arhīvu. Faktiski pateicoties tieši šiem materiāliem, kas Nīcai ir labi saglabājušies, es savirknēju visu radniecības ķēdi un konstatēju, ka mana Ignātu dzimta senākajā pagātnē ir cēlusies no Dunikas „Jāņa Bumbuļa” mājām. Māju vēsture iestiepjas līdz 17. gadsimta beigām. Mani senči pieņēma uzvārdu Ignāts, pēc radinieku nostāstiem, par godu Ignātu krogam, kas atradās Nīcā. Tāds īsumā ir šī stāsta sākums.
Savukārt šo dzimtas pētījumu gaitā no diviem rakstiem portālā www.periodika.lv, kas bija publicēti 20. gadsimta 30. gados, es uzzināju par Dunikas manuskriptu jeb „Dunikas Laika grāmatu”. Manuskripta priekšvēsture ir tāda, ka 30. gadu beigās vēsturnieku ekspedīcijas laikā Rucavas pagasta rakstvedis Jānis Sležis manuskripta oriģinālu nodevis tās dalībniekiem. Vēlāk parādījās minētie raksti, pirmajā no kuriem vēsturnieks Marģers Stepermanis konspektīvi apraksta šīs „Laika grāmatas” saturu. Viņš uzsvēra, ka tā ir senākā zināmā dienasgrāmata Latvijā. Pats manuskripta autors vienkārši min, ka viņš ir Jānis, bet nav zināms, kurai dzimtai piederošs. Otrajā rakstā, kas nāca klajā 1939. gadā, dzimtu pētnieks Voldemārs Klētnieks, balstoties uz manuskriptā sastopamajiem biogrāfiskajiem pierakstiem par rakstītāja ģimenes locekļiem (brāļiem), atšifrē hronikas autora personību un noskaidro, ka tas ir bijis Sikšņu mazmuižas vagara dēls Jānis Mucenieks, vēlāk arī pats vagars, pagasta tiesas piesēdētājs un pagasta vecākais.”
Pēc iepazīšanās ar materiālu radās ideja par plašāku stāstu
„Tādā veidā es uzzināju par šī manuskripta esību,” Mihails Ignats turpina. „Pirmais jautājums un intriga bija – kur šis rokraksts ir tagad? Es vērsos Latvijas Valsts vēstures arhīvā, un, pateicoties darbinieku atsaucībai, manuskripta oriģināls arhīva fondos tika atrasts. Tas bija pagājušā gada pavasarī. Uzreiz pasūtīju šī manuskripta skenēto versiju, lai iepazītos ar pilnu tā saturu. Pēc tam arī būtībā man radās doma, ka šo stāstu varētu paplašināt un zināmā mērā atklāt, jo manuskripts bija aizmirsts – cik man zināms, vairs neviens nekur par to nebija rakstījis. Radās ideja par grāmatu, kurā mēs, no vienas puses, atklājam šī manuskripta saturu un Jāņa Mucenieka vēstījumu par laiku, kas faktiski saturēja sadzīviskus pierakstus laikposmā no 1812. gada līdz 1858. gadam, bet, no otras puses, reizē varam to izvērst kā plašāku stāstu par Duniku, pievienojot klāt arī hronikas autora ģimenes ģenealoģiskajā izpētē iegūto informāciju. Viss kopā mums ļautu izveidot pievilcīgu stāstu par 19. gadsimta pirmās puses dzīvi Dunikā. Tāda arī bija sākotnējā ideja.
Lai to paveiktu, sapratu, ka man būs nepieciešama komanda, jo tikai sadarbībā ar speciālistiem un domubiedriem to visu varētu izdarīt. Tāpēc pieaicināju profesionālu vēsturnieku, grāmatu autoru un arī seno rokrakstu speciālistu Agri Dzeni. Uzrunāju arī Lejaskurzemes dzimtu pētniekus, tādus pašus kā es, kuriem līdzīga motivācija un arī saikne ar Duniku. Izdevās piesaistīt arī valodnieci, Liepājas Universitātes docētāju un asociēto profesori Anitu Helvigu, kura arī dzimusi Dunikas pagastā, un viņa kļuva par mūsu galveno redaktori. Mūsu komandā aktīvi darbojās Liepājas Universitātes pasniedzēja Inese Veisbuka, kura pēta Rucavas dzimtas, jo Dunikas hronikas autors mūža nogali jau pavadīja Rucavas pusē, Trumpiku mājās pie Lietuvas robežas. Savu ieguldījumu ar padomu deva arī Nīcas muzeja krātuves darbiniece Gita Vanaga, kura lieliski pārzina Nīcas dzimtas un joprojām tās pēta. Bet mūsu projekta finanšu vadītāja ir cienījama Rucavas tradīciju kopēja Sandra Aigare, Triju Zvaigžņu ordeņa kavaliere. Viņas pārziņā bija komunikācija ar Valsts kultūrkapitāla fondu (VKKF) un pieteikumu sagatavošana. Komandā vēl līdzdarbojās arī Dunikas hronista tiešā pēctece – Jāņa Mucenieka mazmazmazmazmazmazmeita Zanda Ekšteina. Grāmatas maketu veidoja Samanta Kalēja, bet titulvāka noformējuma autors ir mākslinieks Helvijs Burka.
Iesaistoties visiem mūsu komandas biedriem, tad arī sākām šo projektu. Vērsāmies pie VKKF un ieguvām tā finansiālu atbalstu grāmatas maketa izveidei. Diemžēl šajā ziņā nesagaidījām nekādu pretimnākšanu ne no Lejaskurzemes uzņēmējiem, ne arī no Dienvidkurzemes novada. Taču, par spīti tam, visas grūtības pārvarējām. Ja grāmatas maketa sagatavošanas procesā iztikām ar VKKF piešķirtajiem līdzekļiem, tad projekta otrajā fāzē, kad grāmatas makets jau bija gatavs drukai, bija nepieciešami papildu un lielāki finanšu līdzekļi. Tos diemžēl nesaņēmām no VKKF puses, bet, pateicoties ziedotājiem un individuālajiem atbalstītājiem, kā arī mūsu pašu ieguldījumiem šajā atbildīgākajā posmā, šo projektu varējām pabeigt. Tās tapšanas process kopumā prasīja pusotru gadu.”
Grāmatā iekļautā informācija būs interesanta daudziem
Jautājot idejas autoram, vai viņš pats ir saistīts ar vēsturi, kāds ir viņa tiešais ieguldījums šī projekta īstenošanā un kam varētu būt saistoša „Dunikas Laika grāmatā” iekļautā informācija, Mihails Ignats atbild: „Pats neesmu vēsturnieks, man ir ekonomista izglītība, vairāk nekā 20 gadus nostrādāju valsts pārvaldē, šobrīd jau esmu pensionārs. Manā pārziņā bija projekta vadība, kā arī manuskripta autora Jāņa Mucenieka dzimtas izpēte un informācija par Jāni Sleži, kurš bija nodevis vēsturniekiem Dunikas manuskriptu 30. gados.
Līdz ar grāmatas nodrukāšanu mēs publiskojām informāciju par projektu sociālajā tīklā Facebook, lielākoties dzimtu pētnieku profilos (piemēram, ww.ciltskoki.lv, www.dzimtasraksti.lv). Redzam, ka interese ir un cilvēki jau atsaucas. Sociālajos tīklos ievietoju ciltskoku tabulas, jo principā jebkurš pētījums ir jāvirza tālāk, dzimtu ciltskoki sazarojas un arī savstarpēji savienojas.”
“Mērķauditorijas interese par šo grāmatu vairs nav atkarīga no vietas, kur cilvēks dzīvo patlaban, noteicošā ir ģeogrāfiskā izcelsme,” Mihails Ignats piebilst. „Stāsts ir par 19. gadsimta pirmo pusi, un kādreizējo Dunikas iedzīvotāju pēcteči jau ir “izkaisījušies” pa visu Latviju un pat aiz tās robežām. Tādēļ tā noteikti būs interesanta ne tikai tagadējiem Dunikas ļaudīm.
Lai labāk ilustrētu grāmatā aprakstīto laiku, tajā ir ievietotas arī atsevišķas kartes. Vēlējāmies ne tikai parādīt un atklāt manuskripta saturu, bet arī pievienot klāt tā laika vēsturisko kontekstu, un Kurzemes kartes labāk palīdz to uztvert. Burta L atveids, kas izmantots titulvāka dizainā, ir paša hronista zīmēts, fonā izmantota tā laika un apvidus karte, pat ar Sikšņu mazmuižas apzīmējumu.
Par „Dunikas Laika grāmatas” patronesi ir laipni piekritusi būt bijusī Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, kuras mātes dzimtas saknes meklējamas Dunikā.
Visi ieņēmumi no grāmatas pārdošanas tiks novirzīti ziedojumiem – Ukrainas bērniem un Rucavas kultūrtelpas attīstībai.
Domāju, ka grāmatā ietvertā informācija varētu būt saistoša daudziem interesentiem, jo tā var kalpot par izejmateriālu turpmākiem Dunikas, Nīcas un Rucavas dzimtu un novada vēstures pētījumiem. Grāmatā varētu būt interesanti atklājumi valodniekiem un 19. gadsimta vietvārdu un mājvārdu pētniekiem. Laika gaitā māju un vietu vārdi bieži vien ir zuduši vai transformējušies. Pagājušā vasarā organizēju un īstenoju mūsu grupas ekspedīciju, kuras mērķis bija apceļot un atrast tieši tās bijušās mājvietas, kur savulaik bija dzimis, dzīvojis un miris Dunikas hronists Jānis Mucenieks. Protams, no tālaika mājām bija palikuši tikai zālē ieauguši pamati. Taču bija interesanti un izaicinoši tos atrast, jo mūsdienās, izmantojot dažādas kartes, ir iespējams precīzi noteikt agrāk bijušo māju atrašanās vietas. Lai arī tagad tur ir tukšs, tomēr mājvārdi kartēs arvien ir palikuši.
Esmu pārliecināts, ka Dunikas manuskripts kā sava veida vērtīgs „grafoloģisks artefakts” ir daļa ne tikai no Dunikas novada vēstures, bet arī daļa no mūsu valsts „kolektīvās atmiņas”.”
