Māris Šveiduks – liepājnieks no matu galiņiem līdz papēžiem

Divkārtējā pasaules čempiona, divpadsmit Latvijas čempiona titulu ieguvēja fitnesā, atlēta, trenera, Latvijas bodibildinga federācijas prezidenta un savulaik populārā realitātes šova „Baltijas Robinsons” uzvarētāja MĀRA ŠVEIDUKA vārds ir labi zināms ne vien Latvijā, bet arī pasaulē. It īpaši jomā, kurā viņš darbojas. Savukārt Kurzemes pusē Māri visi pazīst tieši kā Liepājas sporta kluba „Lāčplēsis” saimnieku.

Kā radās jūsu sporta klubs „Lāčplēsis”?

Kad beidzu augstskolu, sporta klubu Latvijā bija pavisam maz. Pat Rīgā labi ja divi. Es diezgan aktīvi sportoju, un, dzīvojot Liepājā, man gribējās turpināt savas nodarbības. Tā es nu jau tālajā 1984. gadā sameklēju domubiedru grupu, un mēs nodibinājām paši savu klubu „Lāčplēsis” – tolaik reti pieejamos trenažierus pirkām par savu naudu vai projektējām paši.

Kā klubam klājas šajā pandēmijas laikā?

Diezgan ilgi „Lāčplēsis” bija ciet. Pateikšu atklāti, ka esmu pretinieks tam, ka cilvēkus dala kādās šķirās. No valdības viedokļa it kā skan labi – jūs varat atvērties un strādāt, bet realitātē… No mūsu pastāvīgajiem klientiem vakcinēti ir labi ja 25-30%. Un, ja nāk tikai kāda ceturtā daļa no iepriekšējiem apmeklētājiem, tad ar to nekādu biznesu pavilkt nevar.

Šie gadi „Lāčplēsim” tiešām nav bijuši viegli, taču labā ziņa ir tāda, ka klubs simtprocentīgi ir mans uzņēmums. Man ir vairāki citi nodarbes veidi, kur var kaut ko nopelnīt, jo nekad neesmu licis visas olas vienā groziņā..

Bet tagad tomēr „Lāčplēsis” darbojas?

Situācija joprojām nav tā labākā. It kā no janvāra vidus esam vaļā, bet tagad redzam, ka, pirmkārt, cilvēki joprojām slimo, otrkārt, liela daļa izvairās doties sabiedrībā, tajā skaitā apmeklēt sporta klubus. Un trešā daļa (tā skaitliski ir ļoti liela!) no tiem, kas vispār apmeklē trenažieru zāles, pa šiem diviem gadiem ir izlaidusies – tagad viņi labprātāk sēž uz dīvāna un skatās televizoru. Līdz ar to paies zināms laiks, kamēr cilvēki mainīs pandēmijas laika paradumus un atkal sāks domāt par savu veselību.

Kā šajā laikā gājis pašam? Varbūt ir kādi jauni tituli, apbalvojumi?

Diemžēl pandēmija iecirtusi pamatīgu robu sportiskajā ziņā. Tā kā esmu Starptautiskās spēkavīru federācijas valdes loceklis, tad šo divu gadu laikā man ir izkrituši daudzi pasākumi dažādās pasaules valstīs. Piemēram, Amerikā, Brazīlijā, Malaizijā, Indijā bija paredzētas spēkavīru tūres, kas nenotika. Ļoti gribas ticēt, ka šogad tam murgam vajadzētu beigties. Jau ir konkrēti plāni, kā šajā vasarā un rudenī pilnībā atjaunot šo kustību.

Runājot par sevi, gribu piebilst, ka sports audzina arī raksturu, un īstenībā man nekas nav mainījies. Lai kādas nedienas nāk, es turpinu darīt iesākto, turpinu trenēties. Forma ir lieliska, neviens netic, ka man jau 62 gadi.

Atslēgsimies no šī brīža problēmām un atskatīsimies pagātnē. Vai esat bijis sportisks jau kopš bērnības?

Nereti daudz ko dzīvē sasniedz tie, kas ne visai apveltīti ar kādām dotībām. Es bērnībā biju diezgan vājš un maziņš. Sporta komandās mani ne visai labi ņēma pretī – te es biju par sīku, te par jaunu. Līdz ar to vairāk koncentrējos uz to, lai varētu kļūt lielāks un stiprāks. Vienā 60. gadu amerikāņu filmā „Hērakla varoņdarbi” galveno lomu spēlēja to laiku Universe – slavens čempions kultūrismā un vienlaikus arī aktieris Stīvs Rīvss. Man viņš tā iepatikās, ka iedomājos – arī man tādam jākļūst. Sākumā pats trenējos mājās, izmantojot personīgo svaru un pieejamos sadzīves priekšmetus. Vēlāk man paveicās iegūt tā laika vienīgo pieejamo grāmatiņu par vingrošanu ar svara pagrūtinājumiem „Atlētiskā vingrošana”. Sāku intensīvi trenēties no 14 gadu vecuma. Bet to vajadzēja darīt diezgan paslepeni, jo padomju laikos tas bija tāds kā zākājamais sporta veids un muskuļotam staigāt neklājās.

Esat ieguvis sporta skolotāja izglītību.

Pabeidzot vidusskolu, kā džudists iestājos tagadējā Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā, kas tolaik bija Latvijas Valsts Fiziskās kultūras institūts. Tur man atkal vajadzēja maskēties, ka nodarbojos ar iemīļoto sporta veidu. Svarcēlājiem teicu, ka esmu cīkstonis, savukārt džudistiem, ka svarcēlājs. Un tā es visai veiksmīgi laipoju starp šīm abām katedrām līdz pat augstskolas beigām. Man ir prieks par to, ka akadēmijas 90 gadu jubilejai veltītajā grāmatā (rēķiniet, cik daudz studentu pa šiem gadiem šo augstskolu beiguši!), esmu pamanāms uz divām fotogrāfijām, Hērakla svētkos atainojot pašu Hēraklu.

Cik zināms, jums patīk arī rakstīt – jums ir vairākas grāmatas, savulaik esat pastrādājis arī par sporta žurnālistu.

Lai arī muskuļu un spēka sporta aprindās jau tolaik biju diezgan pazīstams, manas intereses ar to vien neaprobežojās. Aktīvi centos ko paveikt sava sporta popularizēšanas lauciņā – rakstīju laikrakstam „Sports” un informēju lasītājus par pašu zemes un pasaules kultūrisma jaunumiem. Pēc tam divus gadus manā pārziņā bija vesela lappuse „Vakara Ziņās”, kurā centos izglītot tautu par savu iemīļoto sporta veidu, proti, kā tad īstenībā ir ar laba auguma iegūšanu – vai tie ir smagi treniņi, pareiza diēta vai mākslīgi uzpūsti muskuļi.

Mums noteikti jāparunā arī par realitātes šovu „Baltijas Robinsons”.

Jā, tas manā dzīvē ieviesa reālas korekcijas. Es redzēju šādu pirmo – Baltijas valstu – realitātes šovu uz salas pie Igaunijas krastiem. Tas mani ieinteresēja. Pēc gada nejauši ieraudzīju mazu paziņojumu – pāris rindiņas avīzēs, ka noris atlase „Robinsonu” šovam, kurš notiks uz tropu salām. Pieteicos uzreiz. Tā kā biju daudz praktizējies preses izdevumos, nebija problēmas uzrakstīt labu, gana saistošu pieteikumu, lai no vairāk nekā 800 pieteikumiem piesaistītu žūrijas komisijas interesi. Otrā atlases tūre jau bija klātienē. Bez šaubām, arī ārējais izskats nospēlēja lomu, jo katrā komandā bija noteikti personāži – gan vājāki, gan stiprāki, gan sievietes, gan vīrieši. Mani izvēlējās stiprā šablona ietvaros.

Kopš „Robinsoniem” jau pagājuši 20 gadi, un joprojām tas vērtējams kā viens no skatītākajiem šoviem Latvijas televīzijas vēsturē. Protams, žēl, ka tas neturpinās. „Baltijas Robinsons” bija oriģināla versija pasaulē populārajam izdzīvošanas šovam „Survivor”. Tas nav mākslas kino improvizējums, bet gan reāla cilvēku dzīve ekstremālos apstākļos. Ikviens, kas interesējas par mūsu „Robinsoniem”, var internetā atrast un noskatīties to sērijas. Kad tas beidzās, uzrakstīju grāmatu „Robinsonu piedzīvojumi Malaizijā” ar apakšvirsrakstu „Par to, ko nenofilmēja kameras”. Tajā pastāstīts par to, kā mums īstenībā tur gāja, nevis to, ko varēja redzēt televizora ekrānos. Varbūt skatītāji domā, ka aizkadrā visi dzīvoja viesnīcās un ēda pilnām mutēm, bet tā nebija. Mēs tiešām mitām uz neapdzīvotas salas – ko atradām, to apēdām. Un, ja neuzgājām, tad sēdējām badā.

Uzvarēt šovā izredzes visiem bija daudzmaz vienādas. Sākumā īstenībā neiespringu par cīnīšanos, vienkārši baudīju piedzīvojumus. Spēlēt, lai uzvarētu, es sāku, kad mēs bijām palikuši vairs kādi seši – septiņi dalībnieki. Bez šaubām, daudz kas atkarīgs no veiksmes, bet, kā saka, uzvar stiprākie. Un es uzvarēju šo spēli uz salas. Bet tās vēl nebija beigas. Patieso Robinsona titula ieguvēju noteica pārējo dalībnieku un skatītāju balsojums. Un arī 90% skatītāju no visām trim Baltijas valstīm nobalsoja par mani.

Esat liepājnieks kopš dzimšanas?

Jā, un vēl joprojām uzticīgs šai pilsētai. Varbūt tas ir pieradums vai kas cits, bet Liepāja man gaužām patīk. Es te esmu visu mūžu aizvadījis, un man šie apstākļi liekas kā radīti dzīvošanai. Jā, man ir bijuši piedāvājumi braukt uz Rīgu, bet nekad neesmu to pa īstam apsvēris. Man ir māja gandrīz pašā pilsētas centrā, klusā šķērsieliņā, kas atgādina lauku ciemu. Septiņu minūšu gājienā no jūras krasta, piecu minūšu – no pilsētas tirgus. Daudz izdevīgāk un patīkamāk, nekā mitināties kaut kur Rīgas guļamrajonos.

Nojaušams, ka jūsu dzīvē lielu lomu spēlē arī ģimene.

Neapšaubāmi. Es nu jau gandrīz 40 gadus esmu laimīgi precējies. Man ir divas lieliskas meitas. Kad man prasa, kādi ir mani lielākie dzīves sasniegumi, es nesaucu ne pasaules čempiona titulus, ne uzvaru „Robinsonos”. Tie ir mani bērni, ar kuriem es bezgala lepojos. Daudzi cilvēki no malas teic, ka tādas ģimenes attiecības, kādas pastāv mūsu starpā, ir reti kam.