Valdis Skujiņš un viņa „Credo”

„Ziņģe par bailēm”, „Neko nevar skaidri zināt”, „Kad nekas nav palicis tevī”…  – šīs grupas „Credo” dziesmas ne tikai kļuva par hītiem 80. gadu sākumā, bet joprojām ir gana iemīļotas.  Vismaz to estrādes dziesmu mīļotāju vidū, kas sevi pieskaita vidējai un vecākai paaudzei. Daudzi labprāt šos meldiņus klausījās šī gada pašās pirmajās stundās, kad Latvijas televīzija rādīja kādreiz tik populārās „Mikrofona aptaujas” koncertus.

Kādam „Credo” ir vienkāršs vārds, citam – pazīstamas latviešu grupas nosaukums, bet ir arī tādi, kam „Credo” ir visa dzīve… Tā tas noteikti ir arī grupas dibinātājam VALDIM SKUJIŅAM, kuru aicinājām uz sarunu.

Kas īsti notika 1974. gadā, kad jūs, vairāki skolasbiedri, nodibinājāt „Credo”?

Tolaik „džentlmeņi” gāja armijā. Mani iesauca 70. gadu sākumā. Atgriezos un Liepājas kultūras namā sastapu lielisku mūziķi Juri Pavītolu, vēlāko grupas „Līvi” dibinātāju. Sanāca, ka Juris uzaicināja mani līdzdarboties savā ansamblī, un mēs vairākus gadus muzicējām kopā. 1974. gadā uzstājāmies festivālā „Liepājas dzintars” grupā ar nosaukumu „Līvi”. Taču vēlāk sapratām, ka esam pārāk dažādi un mums katram savs ceļš ejams. Tad, kad no armijas atgriezās Verners Bokums, sākām īstenot jau iepriekš iecerēto plānu taisīt savu „blici”. Tas joprojām bija 1974. gads. Liepājā tolaik darbojās kokapstrādes kombināts „Baltija”, kurā bija īsti latvisks kolektīvs un brīnišķīgā kluba vadītāja Mirdza Kehre. Es aizgāju pie viņas aprunāties un izstāstīju par mūsu ideju dibināt savu ansambli. Viņa bija ar mieru, parunāja ar uzņēmuma vadību, kura uzskatīja, ka viņiem savs estrādes ansamblis nenāktu par ļaunu.

Jā, bet oficiāli „Credo” nosaukums tika apstiprināts tikai pēc pieciem gadiem.

Kad mums bija jābrauc uz Baikāla–Amūras maģistrāli sniegt koncertus celtniekiem, tika uzdots jautājums: „Vai jums ir nosaukums?” Teicu, ka ir – esam Liepājas kokapstrādes kombināta „Baltija” vokāl… Vēl nepabeidzu savu sakāmo, kad man vaicāja: „Beidziet ākstīties, jums nosaukums ir?” Mēs teicām: „Jā, „Credo””. Kāpēc tas nav apstiprināts? Nu, protams, pāris telefona zvanu un nākamajā dienā mums jau bija oficiāls nosaukums.

Kurš izdomāja, ka ansamblis vajadzētu saukties tieši „Credo”?

Bija vairāki varianti: „Senči”, „Elfi” un vēl kaut kas tamlīdzīgs. Mēs bijām tādus un līdzīgus nosaukumus sarakstījuši uz papīra, un viens no tiem bija „Credo”. Parādījām to vairākiem cilvēkiem, arī manam tētim, un viņš teica, ka tas ir vislabākais.

Kā „Credo” šobrīd klājas?

Būtībā patlaban katrs vairāk ir par sevi. Guntis ar saviem mūziķiem šur tur paspēlē, esmu, piemēram, redzējis, kā viņš uzstājas Ogres televīzijā. Tāpat bija lielisks Armanda Alkšņa koncerts ar ļoti labu instrumentālu mūziku. Bet vēl pagājušajā gadā, kad Raimonds Pauls Dzintaru koncertzālē taisīja „4. vilni”, mums ar Maestro bija saruna, ka nospēlēsim vienu viņa dziesmu ar Imanta Ziedoņa dzeju, proti, „Meiteni ar kallu ziediem”. To mēs izpildījām gandrīz kā 1981. gada „Credo” sastāvs. Un tagad, ja nekas nemainīsies, mums plānots kāpt uz skatuves 27. maijā, kad Liepājā notiks koncertestrādes „Pūt, vējiņi” atklāšana. Tagad jau sākam spriest, ko šajā koncertā spēlēsim – droši vien popūriju no „Credo” dziesmām.

Bet paši taču arī, vismaz laiku pa laikam, satiekaties? Vismaz par „Sērkociņu cehu” ir dzirdēts. Kā tas radās?

Kāpēc „Sērkociņu cehs”? Tad, kad mēs spēlējām Maestro 75 gadu jubilejā, bijām vēl ļoti daudzi un koncertā muzicējām kopā ar Liepājas Simfonisko orķestri (ar Jēkabu Ozoliņu pie diriģenta pults). Paulam mūs patika saukt par puikām no Sērkociņu fabrikas, jo kombinātā „Baltija” ražoja arī sērkociņus. Maestro vienmēr patīk par tādām lietām pajokot. Kopš 2011. gada vairāki cilvēki, kuri spēlēja tajā koncertā, vairs nevar piedalīties, jo viņi skatās uz mums no mākoņa maliņas. Viens no tiem ir pianists Aldis Langbaums, kurš aranžējis lielāko daļu dziesmu un bija ideāls to izpildītājs. Tādēļ mēs nospriedām, ka „Sērkociņu fabrikas” vairs nav, ir tikai „Sērkociņu cehs”.

Un kā „Sērkociņu ceham” klājas šobrīd?

Īstenībā nekā. No mūsu kopā esamības ir kompaktdisks „Nepārtrauc sievieti, kas klusē” – Raimonda Paula mūzika no teātra izrādes „Marlēna”. Jāteic, ka arī akordeoniste Linda Rozentāle, uz kuru mūsu skaņa lielā mērā balstījās, jau aizsaulē…

Bet vienu lietu gan vēlos atzīmēt. Nesen bija skaistu notikumu virkne, kad Maestro svinēja savu 85 gadu jubileju. Mums bija vairāki sen izpildīti, bet neierakstīti skaņdarbi, un, ja tie nekur neparādītos ieraksta formās, tad vispār pazustu. Viens no tādiem bija „Spēļu nakts Duntes krogā” – vairāk nekā 16 minūšu garš skaņdarbs ar Arvīda Griguļa dzeju. „Credo” to spēlēja Maestro 45 gadu jubilejas koncertos. Un mums bija saglabājies koncerta ieraksts. Iespēju robežās skaņu režisors Egils Mežs uzlaboja skaņu un, pieliekot klāt vēl citas dziesmas, izdevām vinila plati ar nosaukumu „Atceries gan”. Tā nu šī plate ir veltījums Maestro 85. jubilejā no grupu „Credo” un „Sērkociņu cehs” mūziķiem un draugiem. Plate, pateicoties atbalstītājiem, iznāca pagājušā gada nogalē, bet tikai 300 eksemplāros. Līdz ar to tā nav un nebūs pārdošanā. Katra plate ir numurēta. Varu teikt, ka tā jau tagad ir kļuvusi par deficītu. Vienā plates pusē ir „Spēļu nakts Duntes krogā” un lielisks skaņdarbs ar Jāņa Petera dzeju „Saulītes ceļš”, kurš bija tikai „Credo” repertuārā. Tas ir ieraksts no laika, kad Maestro bija 75 gadu jubilejas koncerts Liepājā ar nosaukumu „Pilsētā vētru un dzintara krastā”, kurā mēs spēlējām kopā ar simfonisko orķestri. Bet otrā pusē mēs ierakstījām darbus, kuri kādreiz bija grupas „Credo” repertuārā.

Kā jums paša šobrīd klājas?

Paldies, lieliski. Es, kā smejies, esmu valsts stipendiāts (saņemu pensiju). Vai es esmu ar to apmierināts? Jā, jo es dzīvoju pēc principa, ka saņemu nevis tik, cik esmu nopelnījis, bet tik, cik esmu pelnījis. Mani labākie domubiedri ir ģimene – sieva Daina, dēli Andris un Uldis, vedeklas, četri mazbērni.

Pats es sevi saucu par brīvkungu (Valdis neizmanto vārdu „pensionārs”), jo visas dienas pieder man. Es arī lasu lekcijas Liepājas Universitātē – stāstu gan par producēšanu, gan menedžmentu, gan pasākumu rīkošanas metodiku. Man pašam tas ļoti patīk, jo es labprāt dalos ar savām zināšanām. Jaunā paaudze ir ļoti gudra, zinoša, tāpat kā koncertu publika.

Kā jūs un „Credo” ietekmējis pandēmijas laiks?

Ar Liepājā dzīvojošiem satiekamies, ar Armandu esam zvana attālumā. Man pašam, kā iepriekš minēju, sākot no septembra, ir studenti Liepājas universitātē – kultūras vadībā.

Ļoti žēl, ka Liepājas radiostacija „Rietumu radio” pārtrauca savu skanējumu. Man tur bija svētdienas programma un raidījums „Dzintarā kaltās katedrāles bruņinieki – sarunas ar Liepājas un „Liepājas skartajiem” mūziķiem”.

Vai vienmēr esat bijis liepājnieks?

Jā. Šeit dzimis, uzaudzis, gājis skolā, strādājis un joprojām esmu piederīgs šai vietai.

Kā jums Liepājā patīk?

Šeit ir vislabāk! Redziet, var būt savādākas pilsētas nekā Liepāja, bet labākas gan ne.

Liepāja slavena tieši ar to, ka šeit dzīvo ļoti daudzi mūziķi.

Šajā ziņā man ir tāds teiciens – ja noliekam visus Latvijas mūziķus rindā un liekam skaitīt uz divi, tad katrs pirmais ir no Liepājas. Vismaz saistīts ar šo pilsētu.

Visi ir atjaunotās koncertestrādes „Pūt, vējiņi!” gaidās, kas jau ir pabeigta un tikai gaida atvēršanas svētkus un vasaras notikumus. Sezonas plāns palēnām jau tiek piepildīts.

Dzirdēts, ka jūsu hobijs ir makšķerēšana. Un pašam esot sava siltumnīca.

Runājot par siltumnīcu… Ziniet, ar gadiem jau mazliet šis tas mainās. Es dzīvoju vienā mājā kopā ar savu jaunākā dēla ģimeni un tā tagad ir viņu aprūpē. Pats baudu to, ko viņi paveikuši. Jā, makšķerēt man patīk. Tikko var, tā ejam – ūdeņu Liepājas apkārtnē ir pietiekami! Tāpat katru nedēļu obligāta ir pirtī iešana – mums ir ļoti laba draugu kompānija, kas šīs lietas mīl.

Ko jums gribētos, lai sarunas noslēgumā novēl?

Novēliet man, liepājniekiem un visiem Latvijas ļaudīm veselību un veiksmi !

Paldies par jauko sarunu!