Ukrainiete Ventspilī pārdzīvo par karu savā valstī un pateicas Latvijai

Karš Ukrainā, ko izraisīja Krievijas tiešais un nežēlīgais uzbrukums 24. februārī, turpinās jau trešo nedēļu. Putina bandas sākotnējā iecere uz ātru panākumu izčākstējusi jau sen, tāpēc tagad Krievijas militāristi alkst pēc jebkādas uzvaras, turklāt jebkādiem līdzekļiem. Tā kā ukraiņu aizsardzības spēki sīksti turas pretī, agresors arvien vairāk uzsvaru liek uz pilsētu bombardēšanu un apšaudi ar raķetēm. Tas neizbēgami rada jaunus bēgļu viļņus. 11. martā ANO augstais komisārs paziņoja, ka bēgļu skaits no Ukrainas sasniedzis jau 2,5 miljonus. Un viena no viņiem ir arī divu dēlu mamma Svetlana Šapovalova, kas uz Latviju atbrauca ar vedeklu Ludmilu un 16 gadus veco mazdēlu Rostislavu. Tagad ģimene radusi patvērumu Ventspilī.

Karš nerādījās pat vislielākajos murgos

Svetlana nāk no Ukrainas austrumu daļas – no Luhanskas apgabala Lisičanskas pilsētas. Uzsākot sarunu, viņa atzīst, ka karš nāca pilnīgi negaidīti un pat briesmīgākajos sapņos viņai nebija rādījies: „24. februārī ap septiņiem rītā piezvanīja draudzene – mana vārda māsa Svetlana. Viņa teica, lai ieslēdzu televizoru. Tūlīt to izdarīju – ekrānā redzēju paziņojumu, ka sācies karš. Tas bija liels šoks. Nezinājām, ko iesākt.

Sākumā veselas sešas dienas kopā ar citiem slēpāmies kādas privātmājas pagrabā. Lai gan tur bija antisanitāri apstākļi, piemēram, liels mitrums, visapkārt zirnekļu tīkli u.c., mums nekas cits neatlika kā tur patverties. Pēc šīm sešām dienām nolēmām mēģināt izrauties ārpus Ukrainas. Man ir 69 gadi, nekad nevarēju iedomāties, ka kaut ko tādu savā dzīvē nāksies piedzīvot un vecumdienās klejot pa pasauli.”

Aizbraukšana regulāras apšaudes laikā radīja daudz stresa

Svetlana atceras, ka ceļš uz Ukrainas rietumiem bijis tāls un uztraukumu pilns. Lielu daļu raižu sagādājusi tikšana prom no pastāvīgi apšaudītās pilsētas: „No Lisičanskas bija paredzēts izbraukt pulksten deviņos no rīta ar vilcienu uz Ļvivu. Taču stacijas dežurante pa mikrofonu paziņoja, ka vilciens kavējas un izbraukšana būs tikai trijos dienā. Bija milzīgs pūlis (kādi 300 – 400 cilvēki), visi gaidīja vilcienu. Bet krievi tieši tajā brīdī apšaudīja pilsētu. Ļaudis slēpās, kur varēja. Citi stacijā, taču mēs sēdējām vecā, no pagājušā gadsimta vidus palikušā bumbu patvertnē. Tiklīdz izgājām uz perona, atkal sāka šaut, un mēs atkal skrējām atpakaļ. Kad beidzot vajadzēja kāpt vilcienā, kāds pamanīja uz sliedēm nepazīstamu saini. Atbildīgajiem radās aizdomas, ka tur varētu būt kas sprāgstošs. Atmīnētāju izsaukšana un saiņa pārbaude arī prasīja laiku, bet viss tomēr beidzās labi. Vilcienā iekāpām ap pieciem vakarā. Todien bailes bija ne pa jokam, bet Dievs mūs tiešām sargāja.”

No Polijas brīvprātīgie atveda uz Latviju

No Ļvivas tālāk sekoja ceļš ar citu vilcienu uz Poliju. Vilcienā bija ļoti daudz cilvēku, pārsvarā sievietes un bērni. Braucot uz rietumiem, vismaz apšaudes palika aiz muguras, tomēr nekas nespēja mazināt satraukumu un apziņu, ka sācies kaut kas tāds, ko neviens nebija gaidījis. Svetlana ir arī ļoti pateicīga poļiem, kuri, neraugoties uz to, ka ukraiņu bijis ļoti daudz, uzņēmuši visus kā savējos. Iedevuši saliekamās gultas, segas un pārklājus, frotē dvieļus, labi pabarojuši.

Un jau Polijā brīvprātīgie piedāvājuši braukt uz Latviju: „Mums teica, ka latvieši ukraiņus mīl un gaida, tāpēc, daudz nedomādami, piekritām. Polijā iekāpām autobusā, kas mūs atveda uz Latviju. Kopš 8. marta esam Ventspilī. Mums ir ļoti sirsnīgas, siltas attiecības ar vietējiem cilvēkiem, bijušas vairākas ekskursijas pa pilsētu. Ventspilī dzīvojam dienesta viesnīcā. Baro brīnišķīgi – pusdienās gan zupa, gan otrais ēdiens. Pat augļus bērniem dod. Latvieši malači, tik labu attieksmi no vietējiem pat negaidījām.

Bija atnākuši sociālie darbinieki, vēlējās noskaidrot mūsu vajadzības. Mums tiešām daudz ko vajag, jo mājās sakrāmējām somas steigā, praktiski neko nepaņēmām līdzi – ne apakšveļu, ne zeķubikses, ne čības. Šeit to visu iedeva. Tagad gaidāmas latviešu valodas apguves nodarbības. Mums patīk iet pastaigās uz parku – tur ir ļoti skaisti. Īsti šeit vēl neesam iedzīvojušies, jo diezgan īsu laiku esam Latvijā, bet gan jau paspēsim. Vienīgi televizora nav, līdz ar to neredzam, kas notiek Ukrainā.”

Lielākās raizes par dēliem un visu Ukrainu

Svetlana Šapovalova atzīst, ka vēl joprojām nevar saprast, kā mūsdienās var notikt tāda agresija: „Es Ukrainā piedzimu, izaugu, pabeidzu institūtu, apprecējos. Domāju – neviens neticēja, ka 21. gadsimtā varētu būt tāds karš, ka būs jāmūk no savas valsts. Tās ir šausmas! Jau 2014. gadā mūsu apgabalu bombardēja. Toreiz aizbraucām uz Odesu. Bet tagad bombardē ļoti daudzas pilsētas, līdz ar to nekur vairs nav droši. Abi dēli gan palika (otrs dēls dzīvo Odesā, viņam ģimenes vēl nav), jo vīriešus no Ukrainas neizlaiž. Par viņiem ļoti sāp sirds. Vedekla sazinās ar savu vīru, bet grūti to izdarīt, jo mums ir Ukrainas pieslēgums. Dēls saka: notiekot šausmīgas apšaudes.

Ļoti pārdzīvoju par Ukrainu. Tur mums palikusi visa iedzīve. Tas viss, kas mums ir, pašu rokām sarūpēts visa mūža garumā. Bet nezinu, kas ar to būs, jo tagad bombardē un apšauda visu Ukrainu. Acīmredzot krieviem nekas nav svēts, viņiem vienaldzīgs pilsētu un civiliedzīvotāju liktenis. Bombardē pat dzemdību namus un bērnu slimnīcas – vai tad bērni un grūtnieces kādu apdraud?

Es ticu Dievam. Kā tie cilvēki, kas uzbrūk civiliedzīvotājiem, nebaidās no Viņa?! Tas Kungs viņus agrāk vai vēlāk sodīs. Viņiem taču arī ir mātes, bērni, sievas! Tas, kas notiek, ir kaut kāds neprāts, kaut kas briesmīgs, ko es nesaprotu. Taču es domāju, ka krievi apzinās, ko viņi dara. Bet ne jau viņi pieņem lēmumus. Viņi visi atrodas kāda pakļautībā.”

Nākotne vēl miglā tīta

Svetlana šobrīd ir pilnīgā neziņā, kas gaidāms nākotnē. Viņa atzīst, ka neko plānot nav iespējams, atliek vien dzīvot un gaidīt, lai gan dažreiz tas ir ļoti grūti. Viņa novērtē sniegto palīdzību un ir pateicīga par to: „Pašlaik mēs varam uzturēties šeit, bet kā būs tālāk, tas miglā tīts. Tikai Dievam tas zināms. Mums nav nekādas nojausmas par to, kas mūs gaida nākotnē. Jo Ukraina tiek arvien vairāk sabombardēta! Protams, ka gribētos atgriezties atpakaļ, jo mūsu saknes tomēr ir Ukrainā, bet, kad tas būs iespējams, nav ne miņas. Taču mēs, ukraiņi, esam ļoti vienoti, viens otram vienmēr esam palīdzējuši, viens otru atbalstījuši.

Esam pateicīgi Latvijai, tās valdībai, arī tiem darbiniekiem, kas mums palīdz un atbalsta mūs šeit, Ventspilī. Malači! Lai Dievs dod jums visiem stipru veselību, lai Latvijai nekas tāds nav jāpiedzīvo!”

Atbildot uz jautājumu par to, ko iepriekš domājusi par Latviju, Svetlana saka: „Par to zināju jau kopš skolas gadiem. Bija izveidojies priekšstats, ka te ir ļoti labi, skaisti. Padomju laikos man bija kaimiņiene Katja, kas apprecējās un pārcēlās dzīvot uz Latviju. Šeit viņai ļoti iepatikās, tāpēc viņa Ukrainā neatgriezās.

Tāpat mēs ļoti labi zinām Raimondu Paulu un viņa dziesmas, it īpaši ar Iļjas Rezņika tekstiem. Raimonds Pauls ir zelta komponists, kas radījis daudzus spēcīgus, slavenus darbus. Viņa dziesmas izpildīja Alla Pugačova, Valērijs Ļeontjevs un daudzi citi. Labi pazīstama ir arī dziedātāja Laima Vaikule. Savulaik man ļoti patika daudzsēriju televīzijas filma „Ilgais ceļš kāpās”.”

Galvenā cerība – iespējami drīzāks miers

Nobeigumā Svetlana Šapovalova atzīst, ka viņas lielākā vēlme, lai būtu pēc iespējas ātrāka karadarbības pārtraukšana: „Es vēlos, lai sarunām starp Ukrainu un Krieviju ir kāds reāls rezultāts, lai beidzot izdotos panākt vienošanās, kas pārtrauktu karu un visus jautājumus atrisinātu mierīgā ceļā. Lai padomā par nevainīgiem cilvēkiem, kuriem tagad jācieš! Pie kā vainīgi bērni! Un pie kā vainīga es – pensionāre ar 40 gadu darba stāžu!

Latvijas tautai novēlu, lai tā paliek tikpat jauka, laipna, kāda tā ir. Lūdzu, neapvainojieties uz mums, nedaudz pacietiet. Mēs saprotams, ka tas rada papildus grūtības. Bet mums šobrīd nav citas izejas. Un mēs tiešām esam jums ļoti pateicīgi. Lai jūsu vadībai un visiem Latvijas iedzīvotājiem ir veselība! Un, galvenais – mierīgas debesis virs galvas!