Juris Jurašs ir apņēmības pilns palīdzēt ukraiņiem līdz uzvarai
Jau ceturto nedēļu Ukrainā rit nežēlīgs karš, ko izraisīja Krievijas armijas iebrukums 24. februārī. Redzot, ka ukraiņus tik vienkārši nevar uzveikt, Krievijas armija jau labu laiku turpina masīvu Ukrainas pilsētu bombardēšanu. Šāda ciniska, uz kara noziegumiem balstīta stratēģija ir novedusi pie tūkstošiem mierīgo iedzīvotāju bojāejas. Visu pasauli ir satriekuši šausminoši kadri ar sagrautām daudzstāvu ēkām, slimnīcām, skolām. Katrs, kuru aizskārusi šāda vardarbība, cenšas palīdzēt, kā var – ar ziedojumiem, pārtikas un citu preču sūtīšanu, bēgļu uzņemšanu un izmitināšanu, papildu bruņojuma piegādi varonīgajiem savas valsts aizstāvjiem, vai arī kopā ar ukraiņiem dodas kaujas laukā.
Viens no šādiem brīvprātīgajiem ir līdzšinējais Saeimas Juridiskās komisijas priekšsēdētājs, partijas „Konservatīvie” (iepriekš – Jaunā konservatīvā partija) pārstāvis Juris Jurašs. Viņš savulaik beidzis Latvijas Policijas akadēmiju, ieguvis maģistra grādu tiesību zinātnē, pirms politiskās darbības uzsākšanas vairākus gadus strādājis Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja Operatīvo izstrāžu nodaļas vadītāja amatā. Bet kopš 7. marta viņš atrodas Ukrainā – ir pievienojies Ukrainas spēkiem, un šobrīd ir iesaistījies brīvprātīgo bataljona Karpatski Sič sastāvā. Kā viņš atzīst, nav bijis viegli atrast laiku sarunai, jo ir daudz veicamo pienākumu, un pat mūsu sarunas laikā viņš vilka mugurā bruņuvesti, lai drīzumā dotos izpildīt kārtējo uzdevumu.
Ukrainā notiek mūsdienu cilvēkam grūti aptveramas lietas
Juris Jurašs stāsta, ka daudzi jo daudzi meklē iespējas atbalstīt ukraiņus, taču nereti rodas sajūta, ka nav paveikts viss iespējamais. „Droši vien daudziem Latvijā ir ļoti grūti pieņemt un aptvert, ka Eiropā 21. gadsimtā var būt šāds karš,” uzsver Juris Jurašs. „Cilvēki ir ļoti solidarizējušies, lai atbalstītu Ukrainu cīņā ar krievu okupantiem, un meklē iespējas palīdzēt. Viņi ziedo naudu, dažādas lietas, noderīgas mantas. Tomēr paliek apziņa, ka nav izdarīts viss, ko varētu. Man, esot Latvijā, ir bijušas līdzīgas sajūtas. Tāpēc arī pieņēmu lēmumu doties uz Ukrainu, lai kopā ar vietējiem vīriem un citu valstu brīvprātīgajiem dotu savu artavu galvenā mērķa sasniegšanā – nosargāt Ukrainas neatkarību un padzīt okupantus no ukraiņu zemes. Tāda ir mana motivācija. Katrā gadījumā – šobrīd jūtos nesalīdzināmi labāk, jo man ir iespēja te būt. Palīdzēt, piedāvāt savas zināšanas, pieredzi, lai šeit, uz vietas Ukrainā, dzimtenes aizstāvji paši izlemtu, kā labāk to izmantot. Tas ir galvenais, ko es no savas puses varu dot. Vismaz pašlaik man ir sajūta, ka esmu noderīgs un ar katru dienu aizvien pilnvērtīgāk izjūtu savu klātbūtni Ukrainā.”
Karš saliedējis visu ukraiņu tautu
Juris Jurašs redz Ukrainas iedzīvotāju ciešanas, un tas, viņaprāt, esot vissmagākais, ar ko šeit ir jāsaskaras:
„Tu redzi, kādu nelaimi karš nes sev līdzi. Ir grūti iedomāties kaut ko šausmīgāku. Bet jāatzīst, ka tas viss ir ļoti saliedējis ukraiņu tautu. Turklāt visos līmeņos – gan politiķu vidū, gan pārējā sabiedrībā valda tikai un vienīgi pārliecība par to, ka jācīnās. Ar katru dienu tautas saliedētība tikai pieņemas spēkā – ukraiņi gatavi darīt visu iespējamo un neiespējamo, lai aizsargātu savu zemi. Man nav ne mazāko šaubu, ka Ukraina šajā karā uzvarēs, jo uzvar tas, kuram ir vislielākā motivācija un kaujas gars.”
Juris Jurašs vēl piebilst, ka bataljonā vīri, neraugoties uz apkārt notiekošo, pastāvīgi cenšas uzmundrināt gan sevi, gan pārējos, uzturēt pozitīvu gaisotni ar humoru un dažādiem jautriem „izgājieniem”. Viņu vidū esot vairāki teicami dziedātāji un mūzikas instrumentu spēlētāji. Tas viss vēl vairāk palīdz radīt kaujiniecisku noskaņojumu.
Jurim Jurašam pajautājām arī to, kā viņam ar ukraiņu valodu. Bijušais Saeimas deputāts atzīst, ka iemācījies daudzus vārdus un frāzes, saprotot gandrīz visu, ko ukraiņi runā, vienīgi ar runāšanu tik veikli nevedas. Taču arī šī prasme ar katru dienu kļūstot arvien labāka: „Kas zina – atbraukšu mājās, varbūt zināšu ukraiņu valodu un varēšu brīvi arī sarunāties.”
Pienākumu nav maz
Karpatski Sič bataljons šobrīd pārsvarā darbojas Kijivas apgabala pilsētās Brovari un Irpiņā. Lai gan šajā bataljonā Juris Jurašs šobrīd ir vienīgais latvietis, viņš regulāri sazinoties ar citiem latviešiem Ukrainā, tāpat ar mājās palikušajiem. Savā bataljonā viņš zināmā mērā darbojas kā koordinators. Par saviem tiešajiem pienākumiem Juris Jurašs saka: „Palīdzu bataljonam ar dažādām lietām pamatā sagādes un loģistikas jomā. Kara laukā nav nekā mazsvarīga. Darbojos, lai piegādātu bataljona vīriem dažāda veida ekipējumu, materiāltehnisko nodrošinājumu, lai viņi varētu pilnvērtīgi cīnīties un būt maksimāli labi ekipēti. Tā sakot, lai viņi var vienlaicīgi gan parūpēties par savu dzīvību, gan veikt kaujas operācijas. Ikdienā komunicēju ar Latviju, kā arī ar ukraiņiem, mēģinot sakārtot visu loģistiku.
Arī sakari kara apstākļos ir sarežģīta lieta. Runājot par internetu – protams, kaujas zonās tā praktiski nav. Bet pilsētā, vismaz Kijivā, šobrīd vairāk vai mazāk tas ir un saziņa iespējama. Taču vislielākais izaicinājums ir panākt, lai tie, kas piedalās kaujas operācijās, varētu savstarpēji droši sazināties, koordinēt savu rīcību un efektīvi darboties. Tā patlaban ir viena no lielākajām grūtībām. Aizsardzības pasākumos tiek iesaistītas daudzas un dažādas vienības. Ir bataljoni, kuriem vēl nav tik drošas saziņas iekārtas, lai okupanti nevarētu tās viegli pārtvert, atšifrēt, tāpēc ir speciālas sakaru ierīces, ar kurām būtu nepieciešams nodrošināt pilnīgi visus, lai vīri varētu droši savstarpēji koordinēt savu rīcību, nepakļaujot sevi riskam tikt atšifrētiem un beigu beigās arī iznīcinātiem.”
Ukraina gaida palīdzību
Nav noslēpums, ka būtisks faktors Ukrainas uzvarā pret agresoru ir Rietumu pasaules sniegtais atbalsts. Juris Jurašs stāsta, ka lielākoties tas nāk centralizēti, bet pēc tam Ukrainas atbildīgās iestādes to visu cenšas novirzīt uz vajadzīgajām vietām. Viņš ir pārliecināts, ka kritiski svarīga būs tieši militārā materiāltehniskā palīdzība:
„Es ļoti ceru, ka visa civilizētā pasaule būs maksimāli motivēta un dos nepieciešamo atbalstu tieši militārajā ziņā, lai Ukraina varētu efektīvi pretoties agresoram. Jo šajā karā lielā mērā uzvar tehnoloģijas. Ja tās ir, tad ir visi priekšnosacījumi tam, ka šī uzvara būs ātrāka. Tas, ko pasaule var darīt, – dot ukraiņiem efektīvus ieročus, dažādas aizsardzības sistēmas. Tādējādi varēs primāri novērst visus tos riskus, ko nodara „atvērtās debesis”, kur krievu aviācija, helikopteri darbojas relatīvi brīvi un nodara milzīgus postījumus apdzīvotām vietām un civiliedzīvotājiem. Gaisa telpas aizvēršana ir ārkārtīgi svarīga. Tāpēc Ukrainā ar milzīgu prieku uzņem jebkuru informāciju par šāda veida palīdzības sniegšanu. Šajās dienās ASV prezidents Džo Baidens paziņoja par vēl 800 miljonus dolāru vērtu militāro palīdzību Ukrainai, kas ietver 10 000 prettanku ieroču, 800 pretgaisa aizsardzības sistēmas „Stinger” un tūkstošiem šaujamieroču. To pašu var teikt par ziņu, ka Lielbritānija gatavojas uz Ukrainu sūtīt pasaulē modernākās tuvās distances pretgaisa aizsardzības raķešu sistēmas , kas radītas, lai likvidētu iznīcinātājus un kaujas helikopterus. Tieši tādas lietas ir visvairāk vajadzīgas ukraiņu cīnītājiem. Cilvēku resurss viņiem ir pietiekams, lai gan, protams, profesionāli karavīri, kas varētu dienēt ārzemju leģionā, arī ļoti noderīgi. Bet brīvprātīgie, kuriem nav šīs īpašās pieredzes un zināšanu, ukraiņiem šobrīd nav primāri nepieciešami. Es redzu, cik aktīvi šeit noris darbs pie jauno kaujinieku – karavīru sagatavošanas, un tā notiek ļoti intensīvi, sistemātiski. Ja būs ieroči un aizsardzības sistēmas, ko ukraiņi varēs izmantot, tad es absolūti nešaubos, ka uzvara būs ukraiņu pusē un viņiem izdosies atbrīvot savu zemi no iebrucējiem. Es pats esmu apņēmības pilns uzturēties Ukrainā, kamēr būšu šeit vajadzīgs un varēšu dot reālu ieguldījumu šajā cīņā par ukraiņu nākotni. Tas, kad atgriezīšos dzimtenē, atkarīgs no tā, kā attīstīsies šis karš un cik ātri izdosies tikt galā ar okupantiem.”