Uldis Meļķis un „Wiktorija” – abpusēji papildinošs un radošs stāsts

Pazīstamajam mūziķim Uldim Meļķim šis mākslas veids, mūzika, ir līdzās visu dzīvi. Viņa pirmie soļi un turpmākā radošā izaugsme šajā jomā saistās ar laiku, kad atšķirībā no mūsdienām nozīmīgas bija citas prioritātes – kā viņš saka, tolaik mūzikas skola nebija tik svarīga kā mēģinājumu telpas, ģitāra un domubiedri. Uldis ir piedalījies dažādos projektos, bet viens no viņa vērienīgākajiem veikumiem ir kultūras centra „Wiktorija” izveide Liepājā, Graudu ielā 36/38.

Dzīve allaž griezusies ap Liepāju

Sarunas sākumā Uldis Meļķis atklāj, ka spēlē ģitāru, viņš muzicē jau kopš pusaudža gadiem. Jautāts par to, kas bija tas galvenais spēks, kurš viņu ievilka skaņu pasaulē, Uldis atbild: „Visdrīzāk tas bija toreizējais laiks – Liepājā tolaik katru dienu visapkārt virmoja mūzika. Tas bija aptuveni pirms 25 gadiem, mūzikas pasaule tad griezās kā pārpildītā karuselī. Notika nebeidzami mēģinājumi, dažādi koncerti, uzstāšanās, dziedātāji centās atrast savu vietu uz skatuves. Diemžēl šodien vairs nevaru teikt, ka Liepājā būtu daudz grupu.

Pats arī lielākoties esmu dzīvojies pa Liepāju. Agrāk darbojos grupā „Nasty Smile”. Toreiz sanāca daudz mētāties pa dažādām mēģinājumu telpām un kultūras iestādēm. Pa vidu bija arī vairāki citi mūzikas projekti. Patlaban esmu postfolkgrupā „Zari”, kurā mēs spēlējam oriģinālmūziku ar tautasdziesmu tekstiem. Jāatzīst, ka jaunībā straujā dzīves ritma dēļ netiku mācījies mūzikas skolā, un šobrīd to varbūt pat varētu nožēlot, bet tajā laikā bija citas prioritātes. Tagad, protams, viss ir savādāk, un čaļi, kas beidz mūzikas skolu, parasti sasniedz daudz vairāk un dara lielākas lietas. Taču toreiz mūzikas skolas nebija modē, turklāt tajā laikā pienesums, ko tās deva audzēkņiem, nebija tik ievērojams kā mūsdienās. Lai vai kā tas būtu bijis, šī pieredze ir gājusi secen, un te man nav, ar ko palepoties.”

Lai gan Uldis Meļķis uzskata sevi par liepājnieku, īstenībā viņš nemaz nav dzimis šajā vēju pilsētā: „Esmu no laukiem, no daudzbērnu ģimenes. Pamatskolas laikā braukāju uz Liepāju no mazas piepilsētas Grobiņas pagastā, kas atrodas 18 kilometru attālumā. Uz skolu devos dažādos veidos – gan ar autobusu, gan mani veda tēvs, kas agri no rīta brauca uz darbu Liepājā.

Pēc pamatskolas beigšanas kopš 16 gadu vecuma dzīvoju Liepājā. Šī pilsēta ir unikāla, tā mani pievelk, jo ir mainīga kā tajā plūstošie vēji. Tieši tāpēc tā ir tik interesanta un nekad neapnīk.”

„Wiktorija” – no pamestām telpām līdz kultūras namam

„Wiktorija” ir atpazīstama ne tikai Liepājā. Kā secina Uldis Meļķis, lai cik dīvaini tas būtu, bet rīdzinieki par to zina pat vairāk. „Wiktorija” ir vieta, kur notiek dažādi pasākumi – no koncertiem un kinoseansiem līdz semināriem un kāzu vai jubileju svinībām. Taču tieši Uldis Meļķis ar saviem domubiedriem bija tie, kuri 2010. gadā atrada šo vietu pašā Liepājas centrā un pamazām pārveidoja par to, kas tā ir šobrīd: „Tolaik tā bija pamesta ēka diezgan nolaistā stāvoklī. Mēs sameklējām īpašniekus, kuri mums piešķīra saimniekošanas atļauju. Pēc tam lēnā garā sākām to „lāpīt” un būvēt par mēģinājumu un mākslas telpu, arī ierakstu studiju. Ar to principā arī aizsākās šī kultūras nama stāsts, kas pilnībā savijies ar manis paša un kolēģu nodarbošanos. Visi, kas saimnieko šajā vietā, ir saistīti ar mūziku, kā arī dažādiem mākslas žanriem un novirzieniem. Pati šī telpa tika restaurēta un celta tieši šādām vajadzībām.

Tagad „Wiktorijā” katru nedēļu tiek rīkoti koncerti. Mūsu Facebook lapā ir ērti pieejama programma, šeit var sameklēt informāciju par visiem gaidāmajiem notikumiem. Šī vasara mums jau ir ievērojami piesātināta, un arī rudens solās būt pasākumiem bagāts. Piemēram, tikko bija koncerts, kas veltīts Imanta Kalniņa 80 gadu jubilejai (to viņš svinēja pērnā gada maijā), ar grupu „Ezeri” un Kristīni Pāži.”

Ņemot vērā savu aizņemtību kultūras namā, Uldis Meļķis atzīst, ka šobrīd nodarbošanās ar mūziku viņa ikdienā nav pirmajā vietā, taču nekur tālu no tās viņš nav aizgājis un paralēli virzās uz priekšu, jo bez tās ir grūti dzīvot: „Pēdējā laikā muzicēšana jau ir intensīvāka – kopā ar grupu „Zari”. Mums ir uzradies kāds brīvs strēķītis spēlēšanai. Mēs visi, kā saka, esam jau izauguši, mums ir savas ģimenes, un katram individuāli ir daudz uzdevumu un pienākumu, tāpēc nesanāk diendienā tik bieži pievērsties mūzikai. Grupai „Zari” jau ir izdoti divi albumi – „Sazaroti” un „Odzīte”, kas ierakstīti WSI studijā. Pašreiz norit darbs pie jaunā albuma, kurš varētu iznākt 2023. gada pavasarī. Līdz ar to vairāk esam saistīti tieši ar ierakstu studiju, tomēr savus piecus sešus koncertus gadā sniedzam arī „dzīvajā”.

Pašlaik mēģinājumi nenotiek tik regulāri, bet divreiz nedēļā tie ir obligāti. Tas gan vairāk ir atkarīgs no dažādiem apstākļiem – kā mums “saliekas zvaigznes”, izbrīvējot laiku, cik ļoti mēs visi viens pēc otra noilgojamies, vai mums ir uzkrājies kaut kas muzikāli sakāms, vai arī tobrīd dominē citas lietas. Līdz ar to viss notiek organiski un dabiski – bez piespiešanās vai savstarpējiem solījumiem.”

Vaicāts, kāpēc kultūras namam ir izvēlēts tieši šāds nosaukums – „Wiktorija”, turklāt ar dubulto W, Uldis Meļķis paskaidro: „Tas iezīmē laiku, no kura tas nāk. Respektīvi, šī ēka ir celta 1913. gadā, un tā tika būvēta kā kinoteātris, kuram bija tieši šāds nosaukums – „Wiktorija”. Tad latviešu valodas rakstībā neizmantoja burtu V, bet vienmēr lietoja dubulto W. Tā arī atstājām – lai vairāk izceltu laikmetu.”

Gadu gaitā „Wiktorija” kļuvusi par plaša spektra kultūrvietu

Uldis Meļķis ar zināmu lepnumu stāsta, ka „Wiktorija” ir labi iecienīta zināmās kultūras un sabiedriskās dzīves aprindās. Tā var nodrošināt dažādu pasākumu norisi, tāpēc interesenti paši bieži meklē iespējas izmantot telpas: „Mēs esam tāds bariņš cilvēku, kas šeit darbojas. Ne tikai paši veicam organizatoriskos darbus, bet arī mūziķi un citi pasākumu producenti meklē mūs, jo viņiem ir svarīgi atrast vietu, kur var tehniski un kvalitatīvi paveikt iecerēto. Līdz ar to sadarbības iniciatīva nenāk tikai no mūsu puses. Principā pietiek izveidot kādu, kā tagad moderni mēdz sacīt, kultūrvietu, un piedāvājumu netrūkst.

Mūsu gadījumā tas ir kultūras nams, kurā tiek rādīts kino, notiek dažādi koncerti un semināri. Tāpat ļaudis svin svētkus, kāzas, rīko Ziemassvētku ballītes, sagaida Jauno gadu un dara tamlīdzīgas lietas. „Wiktorija” ir kultūras telpa, kurā var notikt viss, līdz ar to ne tikai pašiem ir jārok un jāmeklē, ko mēs gribam no savas puses piedāvāt klausītājiem un skatītājiem. Nereti mēdz būt arī tā, ka zvana kāds producents un saka – es vēlos pie jums rezervēt trīs dienas, jo man ir izstrādāts plāns. Ja tas iet roku rokā ar mūsu vīziju, tad mēs arī vienojamies. Nav gluži tā, ka mēs pieveram acis un ļaujam notikt pilnīgi visam – lai tikai pasūtītājs samaksā naudu par zāles īri. Tā tas nav. Mums ir ļoti svarīgi, lai šis pasākums un tā organizators, tēlaini izsakoties, atrodas zināmā kontekstā ar mūsu mākslinieciski garīgo pasauli. Šī sadarbība var būt dažāda, galvenais, lai varam rast saskares punktus.

„Wiktorijas” zāle izceļas ar ļoti labu akustiku, tādēļ mēs to izmantojam arī skaņu ierakstīšanai. Tai ir liels potenciāls. Šeit savu mūziku ir ieskaņojis koris kopā ar mūziķiem 80 cilvēku sastāvā. Pie mums brauc dažādas grupas un ieraksta albumus, arī paši esam šo to izdevuši. Ir iznākuši vismaz seši vai septiņi taustāmā veidā pieejami albumi, kas ierakstīti mūsu telpās, un vēl vairāki, kas pagaidām ir pieejami Spotify. Šis process notiek joprojām. Sākot no dzejas lasījumiem un solo uzstāšanās līdz pat 80 cilvēkiem – tas viss šeit ir iespējams, turklāt pietiekami labā kvalitātē, lai to izdotu un demonstrētu citiem.”

Uz organizētajiem pasākumiem ierodas daudz viesu

Jautāts par kultūras centra apmeklētāju loku un tā rīkoto koncertu popularitāti Liepājas iedzīvotāju vidū, Uldis Meļķis atzīst: „Mūsu apmeklētāji pārsvarā ir tūristi, iebraucēji, rīdzinieki, iespējams, kuldīdznieki, varbūt vēl no kādām citām Kurzemes vai Latvijas pilsētām. Vietējie šajā ziņā ir diezgan kūtri.

Taču atsauksmes, ko mēs saņemam no tiem, kuri šeit bijuši, ir ļoti labas. Es vispār neesmu dzirdējis neko sliktu. Piemēram, dažiem ir fantastisks pārsteigums – viņi neko tādu nav varējuši iedomāties, no Graudu ielas izejot cauri vārtrūmei un nokļūstot mūsu pagalmā. Grūti to izstāstīt, ir jāredz viņu sejas tajā brīdī, kad viņi ienāk un to ierauga.”

Nobeigumā, atbildot uz jautājumu, ko pats gribētu novēlēt savam izlolotajam kultūras namam, Uldis Meļķis pēc īsa pārdomu mirkļa teic: „Visvairāk droši vien apzinīgus apsaimniekotājus un spēju nākotnē izturēt visus skarbos vējus. Kā saka, lai jumtu norauj kultūras pasākumi, nevis Liepājas vēji.”